1. augusts vēsturē un senās avīzēs. Helsinku cerība

1975. gada 1. augustā. Pirms 50 gadiem Helsinku "Finlandia" pils zālē 35 valstu vadītāji, arī ASV prezidents Džeralds Fords un PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs parakstīja Eiropas Drošības un sadarbības konferences (EDSK) nobeiguma dokumentu, dēvētu arī par "starptautiskās uzvedības hartu".

Helsinku akts formulēja starpvalstu attiecību desmit principus: suverenitātes un suverēno tiesību respektēšana, varas vai varas draudu nelietošana, robežu neaizskaramība, valstu teritoriālā integritāte, strīdu mierīga noregulēšana, neiejaukšanās iekšējās lietās, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana, ieskaitot domu, sirdsapziņas, reliģijas un pārliecības brīvību, tautu tiesību vienlīdzība un tiesības lemt savu likteni, valstu sadarbība, starptautisko tiesību noteikto saistību godīga pildīšana. Tajā brīdī to uzskatīja par lielu soli padomju bloka un Rietumu saspīlējuma mazināšanā. Tāpat mūsdienās atzīmē, ka Helsinku akts ievadījis aukstā kara noslēguma posmu. Būtiski, ka dokumentā līdzās citiem tika uzsvērti cilvēka tiesību un brīvību ievērošanas principi, kas nozīmēja, ka disidentu un nacionālās pretošanās kustības PSRS zināmā mērā, no starptautiskā skatpunkta, guva likumīgu pamatu, lai arī pašā PSRS to vajāšanas turpinājās. Helsinku principi patiešām uz vairākiem gadu desmitiem noteica Eiropas kārtību, pirmkārt jau robežu neaizskaramību, ka tās maināmas tikai saskaņā ar starptautiskiem likumiem, mierīgā ceļā un pēc vienošanās, bet 2014. gadā Krievijas veiktā Krimas okupācija un aneksija un 2022. gada iebrukums Ukrainā parādīja, ka Helsinku ēra tomēr noslēgusies.

Pretrunīgs ir Helsinku konferences noslēguma dokumenta vērtējums padomju okupēto Baltijas valstu kontekstā.

Kritiķu ieskatā, vienošanās faktiski akceptēja Baltijas valstis PSRS sastāvā un neiebilda, ka Maskava dominē Austrumeiropā. 

Ne velti Zviedrijas un Kanādas latviešu jaunieši, izmantojot Helsinku nonākšanu visas pasaules uzmanības centrā, sarīkoja vairākus piketus un demonstrācijas, kurās atgādināja par Baltijas valstu okupāciju un kas izpelnījās preses ievērību. No otras puses, Helsinku dokuments neapstiprināja Baltijas valstis par likumīgu Padomju Savienības sastāvdaļu, ka tur nekas vairs nav grozāms. Parakstītājvalstis tāpat pauda respektu visu tautu līdzvērtīgām tiesībām, tiesībām uz pašnoteikšanos un brīvi noteikt savu politisko stāvokli, politisko, saimniecisko un kultūras dzīvi. To varēja uzskatīt par daļēju panākumu, kas viesa cerības. Tā šo dokumentu parasti raksturo arī mūsdienās.

"Latvijas Tirgotājs", 1925. gada 1. augustā

Zommeru ķieģeļnīca Ozolniekos uz Iecavas krasta pieskaitāma pie labāki nostādītām. Tā ir plaša, ar modernām mašīnām un bez parastajiem būvķieģeļiem ražo arī caurules priekš meliorācijas darbiem. Pēdējā laikā tā izgatavo kādu dižķieģeli. Tas ir ar cauru vidu un apmēram mūris iznāk 1/2 ķieģeļa biezumā. Ar šādu ķieģeli mūrējot, darbi sokas daudz labāki, mūris nav jāizolē un ļoti maz patērē kaļķus. Sevišķi derīgs un parocīgs šis ķieģelis ir vienstāva būvēm, kā lauciniekiem, vasarnīcām utt. Būves ar šādu ķieģeli iznāk daudz lētākas. Nav šaubu, ka jaunais Zommeru produkts atradīs piekrišanu, jo viņš tiešām ir praktisks.