10.2 °C
Piektdien, 29. maijā, mākslas muzejā "Rīgas birža" atklās latviešu gleznotāja Jāņa Avotiņa personālizstādi "Tālē", un tā būs skatāma no 30. maija līdz 23. augustam. Latvijas mākslas vidē tas ir intriģējošs un zīmīgs notikums.
Jānis Avotiņš dzīvo un strādā ļoti noslēgti, un tikai medijos dzirdam par viņa panākumiem Eiropā, Amerikā un Japānā. Gaidāmā izstāde sniegs iespēju redzēt mākslas darbus, kas gūst atzinību visā pasaulē. Par šo notikumu viņš saka: "Es jūtos fantastiski, sarīkojot te izstādi. Pēc "incognito" dzīves būs no jauna jāmēģina izcīnīt savu reputāciju Rīgā."
Jūsu darbus zina Losandželosā, Parīzē, Boloņā, Minhenē, Londonā, Ņujorkā, Ķelnē, Prāgā, Viļņā, Atēnās, Bostonā, Tokijā …, Sanpaulu. Sarakstu varētu turpināt. Kāds bija jūsu ceļš, ieejot pasaules mākslas tirgū?
J. Avotiņš: Sadarbība ar Eiropas galerijām sākās vēsturisko pārmaiņu gados, kad sabruka Padomju Savienība. Pēc dzelzs priekškara atvēršanas Austrumeiropa kļuva par jaunu atklājumu vietu – mistisku un nezināmu teritoriju, kurā kaut kam bija jābūt un kura interesēja arī mākslas profesionāļus, galeristus un kolekcionārus. Man vēl nebija pat trīsdesmit gadu, kad par savām gleznām dzirdēju sakām: "Darbi izskatās pēc nobrieduša, gados vecāka domājoša cilvēka." Mani galerijas atrada manu darbu dēļ.
Es pats nevaru novērtēt un objektivizēt savus darbus. Manī ir liela paškritikas un idealizācijas deva. Sadarbības sākums ar galerijām nebija ne nejaušība, ne veiksme. Tas vienkārši notika. Nokļuvis šajā vidē, es jutos kā mazs bērns, kurš tikko iemācījies rāpot un pat nenojauš, ka tur – aiz istabas sienām – ir vēl citas ēkas.
Austrumeiropas apgūšanas vilnis tagad jau ir garām, un mākslas tirgū tas ir ienesis daudz jaunu vārdu.
Sadarbībai ar galerijām ir savs stils, savi nerakstītie likumi – īpaša pasaule ar īpašiem noteikumiem. Pieņemu, ka mākslinieka un galerista attiecības ne vienmēr veidojas gludi. Tās lielākoties ir privātas mākslas institūcijas.
Galerijas Eiropā nav tikai komerciāli veidojumi. Svarīgs ir to globālais novietojums. Galerista lomai ir ļoti liela nozīme mākslinieka karjerā. Viņi ir izglītoti un prasīgi profesionāļi, kas neko "nemārketē" un nepārdod melus par patiesību. Ir jālauž mīti par mākslas tirgu, ka galerists ir spekulants un izmantotājs. Izšķirošais ir paša mākslinieka fokuss un noturība savas idejas artikulācijā. Pats mākslinieks arī ir atsevišķa institūcija. Galerijas ir tās, kas palīdz stabilizēt kustību – mākslinieks un viņa darbs –, sniedzot iespēju izplatīt mākslas darbus brīvā telpā.
Jūsu darbi ir atrodami privātās un publiskās kolekcijās visā pasaulē, tostarp Rubelu ģimenes kolekcijā, kas ir viena no lielākajām privātajām laikmetīgās mākslas kolekcijām Ziemeļamerikā, tajā ir vairāk nekā 7200 darbu, un ģimenei pieder plašas publisko izstāžu telpas Maiami un Vašingtonā. Tie ir Hortu ģimenes kolekcijā Ņujorkā, kurā ir vairāk nekā 5000 darbu, un tā ir slavena ar savu agrīno un dziļo atbalstu jaunajiem māksliniekiem. Kranfordas privātajā kolekcijā Londonā, kas galvenokārt koncentrējas uz britu un starptautisko laikmetīgo mākslu un pētījumiem par moderno mākslu … Šo sarakstu var turpināt diezgan ilgi. Kā jūs jūtaties, kad jūsu darbi tiek pārdoti un nonāk jaunajās mājās?
