13.1 °C
"Gada auto" konkursa testu ietvaros iznāca vairākas reizes braukt dažādos šovasar par bīstamāko sauktās Liepājas šosejas posmos. Un vēlreiz saku – ceļam nav ne vainas. Visās nelaimēs vainīgi esam mēs paši – braucēji.
Veidojam "vilcieniņus"
Mūsu divjoslu (viena katrā virzienā) šosejas bīstamas kļūst tikai tad, ja savu nebūt ne pārmēru lielo auto plūsmu saspiežam tā sauktajos "vilcieniņos". Uz ceļa atrodas kāds pārlieku lēnīgs. Iemesli var būt visdažādākie – tehniski, ekonomiski, psiholoģiski. Šā vai tā – viņš brauc nevis ar 90 vai 95 km/h, bet tā ap 80–85. Sods nepienākas. Apkārtējo nosodījums gan atmosfērā virmo...
Ko mēs no lēnajiem varētu vēlēties? Ātrāk braukt šos nepierunāsim.
Policija (kuru redzam pārāk reti) to nedarīs. Varam vien lūgt – pabrauciet reizēm maliņā, ja tādu iespēju ceļš dod – un cerēt, ka uzklausīs. Nu tukšā autobusa pieturvietā, kaut vai uz ceļa nomales. Palīdziet potenciālajiem apdzinējiem ar labo pagrieziena signālu, ja redzat drošas šī manevra iespējas. Un nesaspringstiet sava iedomātā morālā pārākuma apziņā. Nu nav jau tie, kas aiz jums drūzmējas, nemaz tādi briesmoņi... Ja vien apdzīt māk. Un lēmumus pieņem pietiekami ātri.
Manuprāt, draņķīgāks par to lēno ir šis te – dibenā ielīdušais.
Viņš izmanto mūsu ceļu satiksmes noteikumu vājo vietu – atļauju braukt pat bez distances, ja "gatavojies apdzīt". Un gatavojas jau ilgi. Un gatavoties tā arī nebeigs,
jo no viņa izvēlētās pozīcijas droši apdzīt nemaz nav iespējams – nav ieskrējiena zonas, virziena maiņas manevri sanāks pārāk asi un sliktākos ceļa apstākļos var beigties ar slīdi. Un man – trešajam piebraukušajam – ziepes nu divkārt lielas. Neriskēšu... Es atkāpjos par noteikumu prasītajiem 40–45 metriem. Tā, kā to vajadzētu darīt priekšā braucošajam. Un atstarpē iekārtojas vēl viens "suns uz siena kaudzes". Ne pats apdzīs, ne man ļaus.
Vai varam ko mainīt?
Laikam jau nevaram. Ar varu nevaram. Nav mums šīs problēmas masveida kontroles iespēju. Nav tādu policijas resursu. Nav pietiekami daudz naudas četrjoslu ceļiem, kuri arī, manuprāt, nav brīnumzāles. Pat vēl platākas maģistrāles Amerikā stūrgalvīgie, ietiepīgie, neprātīgie pamanās aizkorķēt. Kas var glābt? Tikai mēs paši. Miers un veselais saprāts.
