17. jūlijs vēsturē un senās avīzēs. Spānijas Pilsoņu kara sākums

1936. gada 17. jūlijā. Pirms 90 gadiem ar Spāņu Marokā izvietoto karaspēka vienību dumpi, kas bija vērsts pret kreiso Tautas frontes republikāņu valdību Madridē, sākās Spānijas Pilsoņu karš (1936–1939).

Tam bija lemts kļūt par vienu no Otrā pasaules kara priekšvēstnešiem Eiropā. Pilsoņu kara rezultāts bija ģenerāļa Fransisko Franko diktatūra, kas Spānijā pastāvēja līdz Franko nāvei 1975. gadā. Asiņainā Pilsoņu kara atstātās traumas Spānijas sabiedrībā ir aktuālas joprojām, tikmēr spāņu vēsturnieki aizrāda, ka Franko dumpis neradās tāpat vien. Arī tā straujajai izplatībai un lielas sabiedrības daļas atbalstam bija savi cēloņi. Cīņa nenotika gluži starp "labajiem", it kā demokrātiski ievēlēto republikāņu valdību, un "sliktajiem" frankistiem, kas visi bijuši "fašisti". Proti, konfliktu lielā mērā noteica gan vardarbības izmantošana politiskajās cīņās 30. gadu sākumā, gan apstāklis, ka 1936. gada februāra parlamenta vēlēšanās it kā uzvarējusī kreisās Tautas frontes koalīcija īstenībā plaši falsificēja un manipulēja vēlēšanu rezultātus sev par labu – būtu absurds uzskatīt, ka vairumam katoliciski un konservatīvi noskaņotu spāņu pēkšņi būtu iepatikušies promaskaviskie sociālisti un komunisti, kas atklāti sludināja padomju tipa iekārtas iedibināšanu ar lauku komūnām, īpašumu nacionalizāciju, zemju konfiskāciju, baznīcu slēgšanu un garīdznieku padzīšanu. Priekšvēlēšanu laikā radikāļi no Tautas frontes izvērsa ielu vardarbības un masīvu iebiedēšanas kampaņu pat pret varas iestādēm. Vardarbība bija sistemātiska un pārdomāta. Priekšvēlēšanu laikā vien tika nogalināti 40 cilvēki un ap 80 guva smagus ievainojumus. Līdzīgi padomju lieliniekiem, sagrābuši varu, kreisie radikāļi vispār pārstāja rēķināties ar mērenajiem un konservatīvajiem; faktiski diktēja gan likumdošanas, gan vietvaru darbu. Kas nepiekrita, kļuva par "fašistiem". Turklāt asiņainā vardarbība un terors pret politiskajiem pretiniekiem pieauga – laikā starp vēlēšanām un Pilsoņu kara sākumu nogalināja ap 500 cilvēku. Tautas frontes valdība, tā vietā lai apturētu savus radikāļus, pievēra acis uz viņu darbībām ielās. Šādos apstākļos daudziem radās iespaids, ka valsts iet bojā un tā jāglābj.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Zemgales Balss", 1926. gada 17. jūlijā

Kino studija. Tā kā kino rūpniecība Latvijā vēl atrodas tikai attīstības stadijā, tad apsveicama Latvijas ekrāna un skatuves darbinieku biedrības Jelgavas nodaļas nopietna vēlēšanās veicināt nacionālās filmas uzplaukšanu. Nodaļa nodomājusi savā studijā-kursos sagatavot vajadzīgos darbiniekus un stāties pie uzņēmumiem, sākumā kaut arī mazākiem un tad pakāpeniski pāriet uz labākiem. Nodaļas tuvākā laikā nodomātie kursi kinomākslā solās būt nopietni, radot pašiem savu latviešu filmu un sagatavot priekš tam vajadzīgos spēkus no latviešu vidus. Kursos kā pasniedzēji pieaicināti kinomākslā kā režisors-pedagogs bij.filmas "Zelta sērija" aktiers Rolands Zemers-Slavins un Zeltmata dramatisko kursu audzēknis Burģis, kurš darbojies pie vairāku latviešu biedrību skatuvēm. Plastiku pasniegs jelgavniekiem pazīstamā apdāvinātā plastikas skolotāja Hilda Bekmane. Ar pārējiem ved sarunas, starp citu, arī ar dažiem ārzemniekiem. Kursi sāksies augusta pirmās dienās un pieteikšanās jau tagad uz viņiem visai dzīva.