Katram ir savs pašizteiksmes gēns. Saruna ar čellistu Kristapu Bergu

Jūrmalas festivāla ietvaros 17. jūlijā Dzintaru koncertzālē izskanēs klausītāju iemīļotais koncerts "Dzimuši Latvijā", kurā uz vienas skatuves satiekas pasaules atzinību guvuši Latvijas mūziķi un jaunās paaudzes talanti. Koncertā priecēs dažādu laikmetu skaņdarbi un līdzās opermūzikas pērlēm klausītāji varēs piedzīvot daudzkrāsainu programmu, ko veidos instrumentāli opusi vijolei, obojai, čellam un ērģelēm, tā izceļot Latvijas mūziķu meistarību un māksliniecisko daudzveidību.

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja čellistu Kristapu Bergu, kurš mūzikā ir jau kopš agras bērnības, bet nu jau divas desmitgades Latvijas vārdu skandina pasaules prestižākajās koncertzālēs, kuru skaitā Karnegī zālē Ņujorkā, Volta Disneja zālē Losandželosā, Vīnes "Musikverein" un "Konzerthaus", Amsterdarmas "Concertgebouw", Karaliskajā Alberta zālē un Karaliskajā festivālu zālē Londonā, arī Santori zālē Tokijā. Mūziķis sniedzis koncertus Austrijā, Vācijā, ASV, Japānā, Francijā, Dānijā, Zviedrijā, Holandē, Horvātijā, Izraēlā, Šveicē, Lihtenšteinā un citur. Sadarbojies ar orķestri "iPalpiti", kamerorķestri "Sinfonia Concertante", "Sinfonietta Rīga", strādājis ar diriģentiem Andri Nelsonu, Eduardu Šmīderu, Andri Vecumnieku, Normundu Šnē un Heinrihu Šifu.

Kristaps Bergs.

Foto: No personiskā arhīva

Ko spēlēsiet Jūrmalas festivāla publikai?

K. Bergs: Esmu pagodināts par uzaicinājumu un ļoti priecājos piedalīties. Kopā ar festivāla diriģentu Aināru Rubiķi runājot un domājot, ko šoreiz varētu atskaņot Jūrmalā, sapratām, ka ir vasaras vidus un droši vien arī publika būs noskaņota pavisam vasarīgi. Tā palikām pie idejas atskaņot fragmentu no britu komponista Edvarda Elgara koncerta čellam, kur iekļautas divas kontrastējošas daļas. Pirmā būs vairāk nopietna, cēla, gluži kā pati jūra, kas Dzintaru koncertzālē redzama turpat aiz kāpām, stihijā pret kuru vienmēr jāizturas ar cieņu. Savukārt otrā daļa ir "skerco", tur starp čellu un orķestri notiek visdažādākie dialogi, tur viens otru var izaicināt un spēlēties.

Kā arī kopā ar jauno un talantīgo ērģelnieku Oskaru Kalniņu atskaņosim arī spāņu komponista Manuela de Faljas "Ugunsdeju". Tas gan man būs liels izaicinājums, jo nekad mūžā neesmu šādu skaņdarbu spēlējis ar ērģelēm, un domāju, arī publikai tas būs kas neparasts, vēl nedzirdēts. Paskatīsimies, kā šajā vasaras vakarā mums to visu izdosies uzburt.

Koncertā "Dzimuši Latvijā" piedalās gan jaunie, gan pasaules atzinību guvušie Latvijas talanti. Jūs iespējams ierindot gan starp vieniem, gan otriem. Kāda ir robeža, kad mūziķis kļūst, varbūt ne gluži vecs, bet, teiksim, nobriedis?

Šo jautājumu vai ik dienu sev uzdod katrs mākslinieks. To sev uzdod gan pavisam jauni mākslinieki pusaudžu gados, gan, domāju, arī daudz vecāki par mani. Tas ir jautājums, ko mēs sev uzdodam tajā brīdī, kad kāpjam uz skatuves – kas ir tās emocijas un kas ir tas spēks, kas ļauj mums to izdarīt. Pirms koncertiem un uzkāpšanas uz skatuves, emocijas ir sakāpinātas, tās ir gan izaicinošas, gan motivējošas, vesels emociju kokteilis, ar kuru mums vienmēr jāsadzīvo un jāizprot, to izlaižot caur sevi. Tomēr, lai arī šo jautājumu sev uzdodu tik bieži, pilnībā atbildēt nevaru, jo atbilde katru reizi varētu būt citāda, turklāt katram individuāla. Ir dienas, kad, spēlējot koncertu, vēl joprojām jūtos kā pusaudzis, taču zināmā mērā palīdz rutīna un ar laiku veidojas sazemējums. No otras puses, mākslinieka iekšējais pusaudzis ir arī ļoti svarīgs, tas palīdz uzturēt degsmi un uguni. Turklāt – pavisam noteikti zinu, ka starp mums ir daudz mākslinieku, kuri ir pusaudža gados un ļoti tālu priekšā mums visiem. Šī robeža tik tiešām ir ļoti individuāla, un pat nezinu, vai to var dēvēt par robežu, jo ir ļoti burvīgi pasaules slavu guvuši mākslinieki, kuri savu 70 vai 80 gadu vecumā joprojām uzvedas kā pilnīgi bērni.

Vai esat manījis atšķirību starp klausītājiem Latvijā un citās zemēs?

Jā, noteikti. Protams, ir skaisti ceļot un spēlēt dažādās zemēs pasaulē un satikties ar visdažādāko publiku, bet Latvijas klausītājs man ir īpaši mīļš un ļoti dārgs. Latvijas klausītāji nav ārišķīgi, Latvijas klausītāji ļoti labi zina un pazīst kvalitāti. Tiesa, iespējams, tautā ir zināms kautrīgums, bet to gan negribētu nosaukt par kūtrumu, jo tad, kad tiešām ir labi, tad Latvijas klausītājs to noteikti atpazīs. Savā ziņā Latvijas klausītājs ir dziļš, un tad, ja top patiesi uzrunāts, viņš virspusēji neteiks – bija feins koncerts, bet teiks ko personīgu un nozīmīgu. Koncerts Latvijā ikreiz ir būtiska un skaista pieredze.

Vai esat domājis, kāda ir mūsu tautas muzikālā gaume, kas patīk latviešu publikai? Kas mūs uzrunā?

Tā noteikti ir saistīta ar dziesmu. Mums ir arī sava vienkāršība, mūsu ritmi galvenokārt ir uz divi un trīs. Tautas mūzika nav ļoti sarežģīta, tā ir vienkārša, tīra un skaidra. Mūsu mūzikā noteikti dominē mūsu daba, tā, kā mēs to saredzam, visi mūsu gadalaiki, kuri tiek savīti kopā ar miglu. Latvijas mūzikā ir daudz miglas, arī slāpes un spoža saule.

Kāda mūzika un komponisti uzrunā jūsu domas vai sapņus?

Nu jau tik daudzus gadus esot mūzikā, laikam gan tagad notiek tā, ka tieši tas skaņdarbs un tā komponists, kuru nupat esmu iemācījies, vai tas, kas man jāmācās un jāspēlē, arī kļūst par manu tā brīža mīļāko un tuvāko. Vairs nešķiroju, vai tas ir Bahs, vai tas ir Brāmss, vai Pēteris Vasks, vai Krists Auznieks, vai Ārons Koplends. Tajā dzīves nogrieznī man ir jādzīvo ar viņu mūziku, caur mani jāizvij tās ceļš; tas ir gan profesionālisms, gan arī sava veida meditācija. Mūziku man visvieglāk uztvert ir tad, kad to ielaižu sevī. Bērnībā un skolas gados gan atceros visdažādākos īslaicīgākus un ļoti ilglaicīgus fanošanas periodus, bet tagad varu iemācīties, nospēlēt un tad ļoti ātri atvadīties un palaist, lai ļautu ienākt jaunajam. Tajā pašā laikā ļoti svarīgs ir arī klusums.

Pašlaik esat Briselē. Kur atrodat klusumu?

Arī dzīvojot pilsētā, vienmēr var iekāpt metro un aizbraukt līdz pēdējai stacijai un tad vēl nedaudz ar autobusu, kur galapieturā gaidīs kāds mežs vai ezers. Atrast iespēju var vienmēr, un, tā kā Briselē bieži braucu ar divriteni, vienmēr var uzkāpt uz sava riteņa un jau 20 minūtēs būt mežā. Latvijā klusums ir pie jūras. Man tas tik tiešām ir svarīgs, manas stihijas mežs un ūdens.

Jums ir saspringts koncertgrafiks pasaulē, tomēr tik bieži koncertējat arī Latvijā!

Latvijā vienmēr atgriežos ar prieku, un tiešām esmu salīdzinoši bieži, pat nezinu, kā tas izdodas, laikam jau tas tā paredzēts. Šobrīd es esmu brīvmākslinieka statusā un, cik vien varu, braucu uz Latviju gan spēlēt, gan veidot pats savus projektus, projektos iesaistos arī kopā ar citiem māksliniekiem. Vai arī kopā ar draugiem kādas idejas izdomājam un uzcepam kopā.

Visu laiku jau kaut kas notiek, tomēr nepieciešama arī atpūta, un pēc koncerta Jūrmalā sev dāvināšu atvaļinājumu pie Rāznas ezera, kas ir ļoti gaidīts un jau sen lolots plāns. Tiesa, brīvdienās mani gaida arī vairākas partitūras, nākamais koncerts Rīgā būs 2. augustā, kur kopā ar manu krustmāti ērģelnieci Ligitu Sneibi atskaņosim programmu "Radošā gara atspulgi" Rīgas Doma Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā. Pēc tā gaidāmi vairāki kamermūzikas projekti Latvijā, kā arī gan Mazajā Mežotnes pilī, gan Lietuvā atzīmēsim Pētera Vaska jubileju.

Pasaulē esat saticis daudzu tautību izcilus mūziķus. Vai, jūsuprāt, var runāt par latviešu īpašo muzikālo gēnu?

Domāju, ka katrā latvietī tik tiešām ir šis, kā sakāt, gēns. Muzikālais gēns jau ir katram – vai nu dziedāšanas, vai dejošanas, vai kāds cits pašizteiksmes gēns. Tiesa, viens cilvēks sevi izpauž caur mūziku, cits caur zinātni un matemātiku. Protams, salīdzinot ar dienvidu zemēm, mūsu izteiksme nav ārišķīga, tā ir ziemeļnieciskāka, bet tajā pašā laikā pietiekami ekspresīva un emocionāli dziļa. Latviešos nav dienvidnieku ritmi, mūsu ritms vairāk pieskaņots Latvijas dabai.

Minējāt nepieciešamo spēku, lai būtu uz skatuves. Kur jūs smeļaties savu spēku?

Pat nezinu. Tiesa, sevi ir jāuztur formā, turklāt ne tikai formā, lai trenētu fizisko izturību, spēlējot instrumentu, bet arī garīgā, mentālā formā. Tas nozīmē, ka vienmēr ir vēlme palasīt kādu grāmatu, iedvesmoties no kāda mākslas darba vai noskatīties labu filmu. Būtībā formas uzturēšana pat ir obligāta, kā daļa no iknedēļas higiēnas, tāpat arī pietiekami bieži aiziet uz mežu vai būt kur citur pie dabas. Protams, spēku dod arī apkārtējie cilvēki un draugi, kopā ar viņiem jūtu īstu enerģijas apmaiņu.

Pieminējāt zinātni un matemātiku. Mūzikā augat jau kopš bērnības, vai esat kādreiz domājis, kas jūs varētu būt, ja nebūtu kļuvis par mūziķi?

Nezinu, droši vien gribētos vairāk būt brīvā dabā, varbūt varētu strādāt kādā zooloģiskajā dārzā pie jūras.