Amerikas latviešu sabiedrisko darbinieci Valdu Grinbergu draugi Amerikā un Latvijā godā par trimdas kultūras ministri, jo jau gadiem ilgi viņa aktīvi darbojas šajā laukā. Vadīja Latviešu fondu, kas atbalsta kultūras projektus Latvijā un ASV. Tagad ir Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kultūras nozares vadītāja (kopš 2020. gada) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda un padomes locekle (kopš 2021. gada).
Tavs darbības lauks ir plašs...
V. Grinberga: Īstenībā tas augstais tituls ir saistībā ar manu darbošanos PBLA valdē un Kultūras fondā, kas aptver visas pasaules latviešu biedrorganizācijas – tiklab ALA, Eiropas Latviešu apvienību (ELA), kā arī Dienvidamerikas, Kanādas un Austrālijas organizācijas.
Un šis darbs man ir ļoti tuvs un saprotams, jo esmu dzimusi Austrālijā, Brisbenā, dzīvojusi Kanādā, vēl joprojām dzīvoju ASV, Bostonā, bet 1992.–1993. gadā strādāju Latvijā. Biju veselības izglītības pasniedzēja Latvijas Universitātē. Tas ir īpaši svarīgi, jo ļāva man iepazīt Latvijas kultūru tuvplānā, deva iespēju iepazīties ar personībām. Līdz ar to arī uz mani neattiecas ierastais "mēs" un "jūs".
Pēc manas pārliecības, mēs dzīvojam visi vienā kultūrtelpā, pat ja esam mazliet atšķirīgi – latviski runājam ar akcentu, lietojam vārdus, ko mums trimdā iemācīja latviešu skolu skolotāji un vecmāmiņas.
Mūsu intereses un darbības jēga ir vienota – latviskā kultūra, Latvijas vārda nešana pasaulē, mūsu valsts atpazīstamības stiprināšana.
Mūsu varbūtējās atšķirības dara mūs daudzveidīgākus un interesantākus. Latviešu pieredze, augot un skolojoties pasaulē, dara mūs bagātākus. Reiz kāda Latvijas kolēģe man teica – runāsim kā latvietis pret latvieti! Nē, runāsim kā latvietis ar latvieti! Turklāt, lietojot arī tos latviešu vārdus, ko mūsu vecvecmāmiņas pirmskara Latvijā – lai neaizmirstas!
Pārāk bieži nākas sastapties ar kādu nepatīkamu pārsteigumu – Latvijā šie "pasaules cilvēki" netiek ļoti viesmīlīgi sagaidīti… Piemēram, mēs esam rakstījuši par hospisa kustības ieviesējas Annemarijas Linaresas, par profesora Uģa Gruntmaņa rūgto pieredzi. Kā ir kultūras jomā?
Kultūras jomā tā nenotiek. Te ir citādi nekā ar lietām, kas saistās ar biznesu vai amatiem. Kultūra vairāk vieno, nevis šķir. Es taču nekad neesmu iedomājusies iekārot, piemēram, kultūras ministres krēslu vai jebkādu amatu valsts pārvaldē! Tie, kas nāk ar savu Rietumu pieredzi un izglītību, varbūt šķietami apdraud kādu ierēdni vai amatvīru. Kultūras laukā tā nav – mēs neko un nevienu neapdraudam, jo mūsu mērķis, loma, uzdevums ir cits – pacelt latviešu kultūras kopīgo līmeni, Latvijas redzamību caur izcilām personībām. Pieņemu, ka cilvēki, kas jūtas apdraudēti, nav par sevi pārliecināti, mūsos redz sāncenšus utt., bet – tā ir viņu personīgā lieta. Ja jūties pietiekami atbalstīts no savējo puses, šādai sajūtai, ka tev nāk virsū melns mākonis, nebūtu iemesla.
Jau atkal aicinu – runāsim kā latvietis ar latvieti, jo kopīgā taču daudz, daudz vairāk nekā atšķirīgā.
Kā juties Latvijā atjaunotās neatkarības rītausmā, kad strādāji Latvijas Universitātē? Vai izjuti šo sāncensību?
Neuzticību izjutu gan. Smieklīgi, protams, bet kāda studente mani nosauca par "padomju stagnāti", kad viņai neieskaitīju atzīmi savā mācību priekšmetā. Bet eksāmenā es viņu redzēju pirmo reizi…