Latvijas paraolimpieša Riharda Snikus zirgu King Of The Dance, īsāk sauktu – Kingu, laukumā ieved grūms Karīna Krauze. Tā pērn vēstīja komentētājs TV ekrānā spožajās, divu zelta medaļu apmirdzētajās, paraolimpiskajās spēlēs Parīzē.
Tieši tad liela daļa skatītāju pašu mājās pirmo reizi uzzināja, kas ir grūms, ko tas dara un ka ir tāda Karīna Krauze. Grūms ir cilvēks, kas atbildīgs par zirga un staļļa kopšanu ikdienā, zirga sagatavošanu sacensībām. Tomēr olimpiādes tiešraides un daudzie apraksti nesniedza plašāku atbildi uz jautājumu, kas īsti ir šī sieviete, kādēļ tā izvēlējusies kļūt par grūmu, kā vispār sācies viņas ceļš pie zirgiem. Ar Karīnu tiekamies Jelgavā, kur viņa ikdienā dzīvo un strādā. Spridzīga, tiešu valodu un smejošām acīm viņa aizpilda katru sarunas minūti, un sarunas stunda palido nemanāmi.
Kas tad īsti ir grūms jeb jātnieka palīgs, kas ietilpst tā pienākumos?
K. Krauze: Jātnieka palīgs nodrošina zirga ikdienas aprūpi un to, lai jātnieks laikus būtu treniņā vai sacensību laukumā iesildei. Rītu sāk ar zirga pabarošanu, staļļa iztīrīšanu, vēl zirgs jānotīra un jāapseglo. Tad zirgi iet aplokā vai tos pie rokas izved pasoļot, ieliekot soļošanas mašīnā. Ja tu strādā lielā komandā, ir sastādīts dienas plāns. Nu, piemēram, šefs nāks pulksten deviņos un apgaitu sāks ar šo vai citu zirgu.
Mans uzstādījums allaž ir bijis, ka visiem zirgiem ne vēlāk kā līdz pulksten 10 no rīta jābūt izgājušiem no staļļa. Ja zirgs laukā iet vēlāk, viņš ir pārāk ilgi atradies telpās.
Jāvar plānot savs laiks ikdienas darbiem tā, lai tie netraucē brīdī, kad atbrauc jātnieks un viņam jāsagatavo zirgs treniņa vai sacensību laukumam, ja sportists atved vēl citu zirgu, tas arī jāatseglo, jānotīra vai jānomazgā.
Kā sākās ceļš pie zirgiem?
Lai arī manā ģimenē neviens nav saistīts ar zirgiem, mani tie vilinājuši jau kopš mazām dienām. No manas bērnības mājas līdz Tīraines staļļiem bija desmit minūšu gājiens – lavījos aplokos, čubināju zirdziņus, līdz mani pieķēra. Tad man pastāstīja, ka, pastrādājot stallī, samaksā varu saņemt jāšanas treniņus! Nu, tā pamazām ar zirgiem, jāšanu aizrāvos, daudz iemācījos. Bet, sākot studēt un strādāt, arī ballēties, jāšanas sportam atvēlētais laiks aizvien saruka. Ik pa brīdim tomēr uz konkūru jeb šķēršļu pārvarēšanu gāju, līdz vienā brīdī sapratu, ka man ir bail. Varēju uzkāpt mugurā rāmam zirgam un paieties ar to, bet nevarēju lēkt pāri šķēršļiem. Bija ļoti, ļoti bail. Lai gan pirms tam man bija pilnīgi vienalga, cik traks ir zirgs, kāds šķērslis priekšā.