3.0 jeb katram savs frankenšteins. Dokumentālās filmas "Frankenšteins 2.0" recenzija

Beidzot arī Latvijas kinoteātros skatāma dokumentālā filma "Frankenšteins 2.0", kas ar starptautisko nosaukumu "Death of Death" pasaules pirmizrādi piedzīvoja jau 2025. gada 30. oktobrī prestižajā Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā.

Radošā komanda (režisors un scenārija autors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators inscenētājs Andrejs Rudzāts, producents Guntis Trekteris, studiju "Ego Media" un čehu "Kuli Film" kopražojums) pievēršas mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar mūžīgās jaunības, iespējami pagarinātas dzīvildzes un nemirstības kultam. Vai nāve patiešām drīz vairs nebūs cilvēces problēma?

Politiskā un morālā konteksta maiņa

Laiks ne vienmēr ir kinematogrāfistu sabiedrotais. Visvairāk tas attiecas tieši uz dokumentālajām filmām, jo tīši vai netīši tās ir konkrētā laika nospiedums. Ilgais ceļš no ieceres līdz gatavai filmai šoreiz ir izspēlējis pamatīgus pekstiņus. Filmas veidošanas laikā mainās globālā ģeopolitiskā situācija, tehnoloģijas attīstās neprātīgā tempā, un šie un citi iepriekš neparedzamie faktori maina ne tikai tēmas aktuālo kontekstu, bet arī filmas režisora Dāvja Sīmaņa attieksmi.

Kadrs no Dāvja Sīmaņa filmas "Frankenšteins 2.0".

Foto: Ekrānuzņēmums

Aizsākumi filmas idejai meklējami "Covid-19" pandēmijas laikā, kad klātesošās nāves sajūta un piespiedu izolācija radīja laiku un telpu refleksijai un eksistenciālām pārdomām. Kādas ir cilvēces un atsevišķa indivīda izdzīvošanas iespējas globālas katastrofas apstākļos? Vai eksistē tabletīte nemirstībai vai vismaz dzīves pagarināšanai? Atrodas visdažādākās raudzes piedāvājumi.

"Uzsākot filmu, gribēju tikai noskaidrot, vai ir iespējams nodzīvot mazliet ilgāk. Bet tad viss kļuva dīvaini. Zinātnieki Jeilā atdzīvina cūkas, cilvēki implantē mikroshēmas smadzenēs, biohakeri dalās ar mūžīgās jaunības padomiem. Cilvēce jau dzīvo transhumānisma laikmetā, bet es, šķiet, esmu tas, kurš atpaliek," stāsta režisors Dāvis Sīmanis.

Sākumā veiktā nopietnā teorētiskā izpēte pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas zaudē tēmas filozofisko aktualitāti, un filmas veidotāji kopā ar pārējo atbrīvoto cilvēci makabrā dejā cauri ASV, Krievijai, Eiropai, satiekot cilvēkus, kas šādā vai tādā veidā, šķiet, ir noķēruši to trauslo pavedienu, kas šķir dzīvību un nāvi. Transhumānisti, biotehnologi, krionisti, nāves kulta piekritēji, MI speciālisti, veikli biznesmeņi, zinātnieki, visslavenākais "mūžam dzīvais" nelaiķis Ļeņins… Visi piedalās mūsdienu sabiedrības sacensībās ar laiku, novecošanu, nāvi – par nemirstību.

Tomēr arī šis formāts līdz galam neiztur, jo Krievija kā viena no ietekmīgākajiem spēlētājiem "nemirstības biznesā" iebrūk Ukrainā. Mainās politiskais un morālais konteksts un spriedelēšana par indivīda autonomajām tiesībām uz mūžīgu dzīvi jaunās realitātes priekšā kļūst neērta un drusku neētiska. Tā nu autori viedokļa paušanai izmanto vecāko paņēmienu kopš kino rašanās – pazemojošu grotesku, un Krievija filmā kļūst par "aplieto laistītāju" – "a priori" nopietni neņemama.

"Force majeure" – tā gadās

Tikai 67 minūšu formāts norāda uz mērķi izplatīt filmu televīzijā, nevis kinoteātru tīklos. Un labi, ka tā. Negribot atteikties ne no kā, garajā ceļā no idejas līdz gatavai filmai, režisors izvēlas kraut tikai visu kārtu pa kārtai bez tēmas dialektiskas attīstīšanas.

Kadrs no Dāvja Sīmaņa filmas "Frankenšteins 2.0".

Foto: Ekrānuzņēmums

Nāves, nemirstības vai vismaz ilgmūžības tēma ir pastāvējusi līdzās, kopš "homo sapiens" apzinājās sevi kā personību un saprata savu galīgumu. Mūsdienās katrs kaut ko ir dzirdējis par locekļu vai orgānu aizstāšanu ar mākslīgiem, cilmes šūnu izmantošanu, cilvēku radītā un nu jau biedējošā MI iespējām. Tomēr domāju, ka lielākā daļa filmas skatītāju, tāpat kā es, nav veikuši dziļāku izpēti par visdažādākajiem mūsdienu strāvojumiem nemirstības "biznesā". Filmā atspoguļoto personību, pārliecību, faktu, viedokļu un, ko tur slēpt , potenciālo iespēju kaleidoskops tēmu nepārzinošam prātam liek apjukt no informācijas pārbagātības un zaudēt orientierus.

Vienlaikus filmas režisors ir izvēlējies paust savas subjektīvās un brīžiem diezgan privātās un reizēm sensitīvās pārdomas aizkadra tekstā. Intonācijas intīmais raksturs liek gaidīt emocionālu līdzpārdzīvojumu un dalīšanos garīgās atklāsmēs. Te tev nu bija! Dāvis Sīmanis žonglē ar senākiem un ne tik seniem kultūrcitātiem (nevar jau laist zudumā tēmas izpētē ieguldīto laiku). Filmu sākot ar fragmentiem no Renesanses itāļu mākslinieka Vitores Karpačo gleznām un vācu anatoma Gintera fon Hāgena līķu izstādes, piesaucot Gētes, Kanta, Nīčes, Hičinsa un citu dižgaru domas par dzīvības un nāves tematiku, režisors krauj un krauj kūkas kārtas skatītāja šķīvī. Nevilšus rodas sajūta par savu smadzeņu nespēju adekvāti uztvert un apstrādāt informāciju (arī par nepieciešamību uzlabot kognitīvās spējas ir šī filma…).

Arī Latvijas dokumentālā kino tradīcijas prasa savu, un filmas autori taču ir mākslinieki, nevis žurnālisti, un nabaga atvēlētajās 67 minūtēs ir jāpaspēj atrādīt arī filmas meistarīgā operatora Andreja Rudzāta neapšaubāmi skaistos kadrus, kas šajā karuselī ir kā ūdens malks pārgurušajam skatītājam. Taču filmas garums ir ierobežots un sakāmā daudz. Tā nu šie brīnišķīgie mierpilnie kadri tiek aizrunāti ar kārtējo kūkas slāni.

Beigu beigās apmulsuši ir ne tikai skatītāji, arī filmas veidotāji paši īsti nesaprot, ko ir radījuši. Patiešām ir sanācis frankenšteins (ar mazo burtu, šoreiz kā apelatīvs). "Kā mēs zinām, Mērijas Šellijas romānā doktors Frankenšteins savu Frankenšteina briesmoni saliek kopā no dažādu mirušu cilvēku daļām un atdzīvina ar elektrības spēku. Attiecīgi šis tēls savā ziņā ir draudīgs, bet viņā ir arī, protams, kaut kas komisks, ņemot vērā, ka viņš nespēj pietiekami kognitīvi iesaistīties dzīvē un komunicēt normālā veidā." (Dāvis Sīmanis intervijā "LSM")

Arī es, mēģinot ietvert visu ar filmu saistīto, sapratu, ka esmu radījusi pati savu frankenšteinu.

Un tomēr… Filmu ir vērts un vajag noskatīties. Un vairākkārt. Tomēr tikai digitālā formātā. Kad pēc pirmās pārēšanās pārsātinājums būs pārgājis, sagribēsies izpētīt kūku slāni pa slānim. Un to ir vairāk nekā oriģinālajā medus kūkas receptē. Filmas veidotāju ieguldītais titāniskais darbs sāks iegūt garšas nianses. Un tikai tad, kad jutīsities apmierinājis empīrisko izsalkumu, paņemiet lielu piparmētru tējas krūzi un beidzot baudiet labu kino. Neapšaubāmi tur tas ir.