Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Esības jēga

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne par janvārī kultūrā pieredzēto, kas mainījis izjūtas un priekšstatus.

Janvāris pēdējos gadu desmitos saasina visas maņas. Cilvēki, notikumi, parādības, realitātes nospiedumi it kā maina uztveres kopumu, izpratni. Tā jau vajadzētu būt! Attīstība. Ticība. Cerības. Gadumija, otrā mācību pusgada iesākums Latvijas Mākslas akadēmijā, Barikāžu aizstāvju atceres dienas (šogad – jau 35!), gluži privātas pārdomas par esības jēgu, atbildību, uztveres un darbības pilnīgumu. Tāpēc, ka politisko, ekonomisko, militāro, sociālo sabiezinājumu, krīžu, dziļu pretrunu dienās demokrātijas iespējamība, īstenošanās, nostiprināšanās kļūst apdraudētāka. Šādā lūkojumā no visiem mākslas un kultūras paliekošajiem, nozīmīgajiem, vērtīgajiem subjektīvajiem tvērumiem vēlos izcelt trīs – teātrī, muzejā, grāmatniecībā.

Aktuāli, laikmetīgi un šobrīd ļoti nepieciešami

Kad ar sen iegādāto biļeti devos uz Valmieras teātri, tad nebraucu izklaidēties vai patīkami pavadīt laiku. Nē, zināju, ka sengrieķu dramaturgs Eiripīds (Eurīpids) un viņa traģēdijas tēls Mēdeja uzdod sarežģītus un smagus jautājumus. Nemulsināja arī visas agrāk redzētās teātra izrādes (Latvijā vēl nesen – Gunas Zariņas iespaidīgais risinājums M. Čehova Rīgas krievu teātrī (2016)), filmas, Marija Kallasa (!). Nē – gluži otrādi. Patiesi interesēja Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģu – režisora Reiņa Suhanova un scenogrāfes, kostīmu mākslinieces Monikas Korpas – pirmā sadarbība, jo vairāk – Reinis kādā sarunā bija minējis, ka abi vēlas godināt savu Skolotāju, patstāvīgas Scenogrāfijas nodaļas izveidotāju Andri Freibergu (1938–2022). Protams, bija interese redzēt arī aktrisi Māru Menniku un teātra jaunāko aktieru paaudzi.

Izrāde ir nozīmīgs notikums Latvijas teātra vēsturē un visu izrādes veidotāju radošajā biogrāfijā. Katrs darījis un dara savu darbu iespējami labi, profesionāli, ar augstu pienākuma apziņu, atbildību, kas patiesībā arī ir cilvēka, personības, mākslinieka esības jēga. Iestudējuma vizuālo risinājumu varu izteikt arī ar citējuma fragmentu no programmiņas vāka: "...MugurkaulsMiniatūrsMolekulaMežonisMūzaMērķisMizaMūzika...". Monikas Korpas veikums (viņas asistente Justīne Jasjukeviča) pārliecināja it visā. Acis ieslīdēja, iespringa, dzirkstīja, līksmoja par koptēlu un detaļām, pilnīgumu, atbilstību, precizitāti, noskaņu atvērumu. Katrs mirklis fiksējās kā redzes aina uz sengrieķu freskām vai melnfigūru kilikiem, amforām. Tērpu saskanīgums krāsās, krokojumos, audumu kritums, materialitāte. Aktieru kustības, pozas, žesti atbilstīgi priekšstatiem par senvēstures ainām. Izrāde ir aktuāla, laikmetīga un šobrīd ļoti nepieciešama. Neraugoties uz naida, ētiskās netīrības, šausmu, atriebības akluma bezdibeņiem, kas atklājas dialogos, izrādē ir kāds spēks, par kuru jādomā joprojām. Pieļauju, katram skatītājam savā izpratnē un pieredzē, kā jau aizvien vērtīgā mākslas darbā. Par to liecināja arī pareizie aplausi pēc 15. janvāra izrādes laikmetīgās mākslas telpā "Kurtuve", viens izrādes teikums: "...nāve un likstas mums ģimenes ārda!"

Pārdomāju ceļu, kuru gājusi Inese Pormale (ievērota akadēmijas mācību darbu skatēs) līdz Monikai Korpai (uz Eiropas operu un teātru skatuvēm pazīstamākā Latvijas scenogrāfe) – personisks, telpu un skatuvi, teātri saprotošs, jūtošs talants. Telpa, tātad – dziļums. Universāla māksliniece ar universālu izteiksmes līdzekļu valodu, prasmēm. Žēl, neesmu redzējusi visas viņas radošās izpausmes realitātē, darbībā. Jāgaida nākamā satikšanās. Valmierā, Rīgā, citviet.

Māra Čačkas "Satelīti" – nozīmīga darbu skate

Skats no Māra Čačkas personālskates "Satelīti" Valmieras muzejā.

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Valmieras muzeja izstāžu namā līdz 11 . februārim apskatāma mākslinieka Māra Čačkas darbu personālskate "Satelīti". Mākslinieka darba spējas, personības izpausmes vēriens neprasa komentārus. Mākslas akadēmijā absolvējis Grafikas nodaļu, savu pasaules redzējumu viņš atklāj ar krāsām, regulāri rīko soloizstādes. Labā atmiņā darbu skate "Pieņemšana" Ventspilī, Livonijas ordeņa pilī 2024. gadā. Bijis Daugavpils Universitātes Mākslas katedras vadītājs, 13. februārī apritēs seši gadi, kopš Māris vada Rotko muzeju, kas iemantojis plašu starptautisku atzinību un ir pievilcīgs ar savu daudzveidīgo, nopietni sagatavoto izstāžu programmu. Kā reiz izteicās pats mākslinieks, viņš spēj nošķirt atšķirīgās atbildības jomas – esību vienos pienākumos no esības savās mākslinieciskajās izpausmēs.

Jaunākā darbu skate Valmieras muzejā ir teicami iekārtota un raisa daudz pārdomu. Par virsmas apstrādes paņēmieniem, par koncentrētu iedziļināšanos un mākslas darba atklāsmes, uztveres iespējām, par prasmēm un paņēmieniem lielos un mazos formātos (pirmā stāva darbu kārtojums, lasījums likās pārliecinošāks par muzeja otrā stāvā redzamo), par abstrakcionismu un jēdzienu vispārināšanu.

Katrā ziņā Mārim Čačkam šī ir ļoti nozīmīga darbu parāde. Viņa tēvs ir dzimis Valmierā, mākslinieks sācis domāt par izstādi pandēmijas laikā. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" viņš stāstīja: "... tas bija traks laiks un apgrieza dzīvi kājām gaisā. Daudziem šis laiks arī aprāva dzīvi, tajā skaitā arī manam tēvam. Un, tā kā manā dzīvē bija pietiekami daudz nozīmīgu cilvēku un draugu, kuru dzīves ceļi ir sākušies un aprāvušies Valmierā, es realizēju savu sen lolotu ideju par izstādi Valmieras muzejā." Jāpiebilst, ka izstādei ir sagatavots, nodrukāts respektējams katalogs (latviešu, angļu valodā), martā/aprīlī tā būs redzama Šauļu mākslas galerijā, izstādes "Satelīti" darbi paliks Valmieras muzeja īpašumā.

Vērtības, kas nenoveco

Rihards Pētersons, Kristīne Čakstiņa, "Austrumu robežas sardzē. Noziegums Masļenkos 1940. gada 15. jūnija rītā". Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Janvāris atnesa prieku, zināšanas, sajūtas, atmiņas, asociācijas arī ar diviem izdevumiem, kurus ieguvu (pateicība dāvinātājiem Rihardam Pētersonam un Andrejam Pebo!), lasīju, iepazinu ar aizrautību. Abas grāmatas ir nozīmīgi pētījumi, fundamentāli papildinājumi Latvijas vēstures apzināšanas darbā: gan Riharda Pētersona, Kristīnes Čakstiņas "Austrumu robežas sardzē" (Rīga, Latvijas Okupācijas muzejs, 2025), gan Jāņa Šiliņa "Uzņēmīgais latvietis" (Rīga, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2026).

Kolēģis profesijā un Latvijas Mākslas akadēmijā, docents Rihards Pētersons gan sērijas izdevumus pieticīgi dēvē par "burtnīciņām". Taču deminutīvs nekādi nav saistāms ar savākto faktu precizitāti, atsaucēm, paskaidrojumiem, fotoattēliem. Gudrs lasītājs 48 lappusēs un vāku tekstos atradīs vērtības, kas nenoveco. Tāpat kā atgādnē, ka austrumu robeža mums vienmēr būs jāsargā, kas tik nepārprotami kļuvis kopš 2022. gada 24. februāra.

Jānis Šiliņš, "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Izdevējs: Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība.

Foto: No LMA Informācijas centra krājuma

Nopietna un izvērsta recenzija būtu jāraksta (nešaubos, ka tāda parādīsies!) par vēsturnieka Jāņa Šiliņa mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja (1856–1936) dzīves un darbu iedzīvinājumu 319 lappusēs. Grāmata – svētki prātam, dvēselei, acīm. Tā tapusi, pateicoties mūrniekmeistara mazmazdēlam Andrejam Pebo un saskanīgai autora, mākslinieces Dārtas Hofmanes, fotogrāfa Ērika Božis un citu profesionāļu sadarbībai. Grāmata, kuru tīk turēt rokās, šķir stīt, aplūkot neredzētus attēlus (Latvijas Mākslas akadēmijas ēka tapšanas laikā sastatnēs!), plānus. Un lasīt – neraugoties uz blīvo uzziņas materiālu, teksts ritinās kā aizraujošā romānā. Ētiska un estētiska kvintesence. Toreiz un tagad.