27. janvāris vēsturē un senās avīzēs. Ģeniāls mūziķis ar īsu mūžu

1756. gada 27. janvārī. Pirms 270 gadiem Zalcburgā, Zalcburgas arhibīskapa valstiņā, kas mūsdienās ir daļa Austrijas, galma muzikanta un kapelmeistara ģimenē piedzima Volfgangs Amadejs Mocarts (1756–1791) – vairāk nekā 800 dažādu žanru skaņdarbu autors –, ja ne pats ievērojamākais, tad noteikti viens no ievērojamākajiem komponistiem Rietumu kultūras vēsturē.

Jaunais Volfgangs savā mūžā nekad neapmeklēja ne mūzikas, ne cita veida skolu – visu izglītību viņam sniedza ambiciozais tēvs. Viņš saskatīja dēlā talantu un agri sāka no zēna veidot brīnumbērnu, no kura izrādīšanas Eiropas koncerttūrēs labums tika visai ģimenei. Mocarts patiešām arī bija brīnumbērns ar fenomenālu muzikālo dzirdi un improvizācijas spējām. Savā īsajā nepilnu 36 gadu mūžā viņš kvantitatīvi un kvalitatīvi spēja radīt to, kas citam mūziķim būtu prasījis divus un vairāk mūžus, – 626 skaņdarbus, tostarp 16 operas, 41 simfoniju, 20 sonātes un slaveno "Rekviēmu". Turklāt daļai mūsdienās par klasiķiem uzskatītajiem komponistiem pēc viņu nāves mēdza iestāties aizmirstības periodi, bet Mocartam tāda nekad nav bijis. Viņš vienmēr bija populārs un ieredzēts dažādos galmos un augstmaņu namos. Mocarts bija pieprasīts gan kā komponists, gan mūzikas skolotājs. Viņam netrūka aristokrātisku mecenātu. Cits jautājums, ka, būdams, pēc visa spriežot, spontānas dabas, viņš pa laikam mēdza vieglprātīgi izturēties pret lietām, ko uzņēmās, un pastāvīgi dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, stiegot aizvien lielākos parādos. Ar tiem, tāpat kā ar prozaisko ikdienu, lielā mērā nācās cīnīties Amadeja tēvam Leopoldam, bet vēlāk komponista dzīvesbiedrei Konstancei.

Mocarta negaidītā nāve 1791. gada 5. decembrī savās mājās Vīnē vēlāk radīja daudz baumu, no kurām noindēšanas versija cauri gadiem tikusi nesta kā visstabilākā. Mūsdienu pētnieki gan nav šīs leģendas piekritēji, lai arī patiesos iemeslus noskaidrot vairs nav iespējams. Tā laika mediķu pieraksti ar visai lielu ticamību liek domāt, ka nāvi varēja izsaukt kāda bakteriāla infekcijas slimība. Viens no pieņēmumiem norāda uz streptokoku infekciju – faringītu. Ar to Mocarts dzīves gaitā slimoja daudzkārt, un ielaistās slimības komplikācijas, iespējams, galu galā izsauca sirds bojājumus.

"Latvijas Sargs", 1926. gada 27. janvārī

Sarkanais terors Rīgā? 22. janvārī š. g. ap pulksten 22 štāba virsniekam – Lāčplēša ordeņa kavalierim J. –pie ieejas savā dzīvoklī piepeši uzbrukuši kādi 4–5 zeņķi ar SSS nozīmēm pie cepurēm un ar saviem speciāliem sitamiem ieročiem no apmēram 5 soļu atstatuma tik stipri iesituši pa galvu, ka J. zaudējis samaņu un nokritis uz trotuāra. Kad J. nācis pie samaņas, ļaundari jau bijuši aizmukuši. Ārsts ievainotam virsniekam J. konstatējis pieres kaula bīstamu sadragājumu un no rētas vēl izņēmis kaula drumstalu. Izmeklēšanas materiāli atklātībai pagaidām nav pieietami, bet viens gan kas ir skaidrs: šim uzbrukumam piešķirama nopietna nozīme, jo tas uzskatāms no SSS biedru puses kā karagājiena uzsākums pret nacionālās armijas virsniekiem ar terora līdzekļiem. Virsniekam J. nekad un ne ar vienu no SSS biedriem nekādas ļaunas attiecības nav bijušas. J. ir viens no Latvijas atbrīvotājiem virsniekiem, kurš jau karā ir stipri cietis un kuram sveša ir katra partiju cīņa. Cerēsim, ka valdība šim noziedzīgam gadījumam piešķirs vajadzīgo vērību un reiz par visām reizēm padarīs SSS biedrus sabiedrībai nekaitīgus, tos pilnīgi likvidējot, jeb, mazākais, atņemot viņiem visus no valsts līdzekļiem piešķirtos pabalstus, kā arī viņus atbruņojot un nostādot šo organizāciju zem stingras uzraudzības.