Recenzija: Ilūzijas sabrukšana Berlīnē un Rīgā

Gluži labi varētu iedomāties arī virsrakstu "Ilūzijas sabrukšana, klausoties mežragu spēli", bet tas tomēr būtu pārāk netaisni – lai arī interpretācija Roberta Šūmaņa "Koncertskaņdarbam" vienalga parādīja plaisu, kas šķir Latvijas mežragu spēles līmeni no flautām, fagotiem, klarnetēm, četru mežradznieku un kamerorķestra priekšnesums bija daudzējādā ziņā priecējošs, un publika to uzņēma ar lielu atzinību.

Tādēļ lai nu paliek atsauce uz Filipa Mainca opusu "Ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās", kas arī iezīmēja Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" repertuāra apvāršņus – ne tikai 2026. gada 23. janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, bet arī ilgākā laika posmā. Lai gan mūsdienu vācu komponista veikumu atturētos saukt par šedevru salīdzinājumā ar Johannesu Beraueru vai Heineru Gebelsu šī partitūra atstāja iedvesmojošāku iespaidu, un, lūk, šie jau ir trīs piemēri, kad Normunds Šnē un "Sinfonietta Rīga" pievērsušies laikmetīgajai mūzikai no konkrēta ģeogrāfiska areāla. Viņiem pievienojušies arī citi interpreti, un tagad, pēc Dobrinkas Tabakovas akordeona koncerta atskaņojuma ar Kseniju Sidorovu vai Esas Pekas Salonena "Sinfonia concertante" lasījuma ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, vairs nav tā, ka mūsdienu autora darbi pēc pirmatskaņojuma kaut kur ārzemju koncertzālēs Latvijas klausītājiem būtu jāgaida gadiem un gadu desmitiem ilgi. Atsaucoties uz "Sinfonietta Rīga" pārstāvju teikto, 23. janvārī klātesošais Filips Maincs piedzīvoja sava opusa otratskaņojumu, klausoties, kā viņa iztēlē pārradīto Berlīnes naktsdzīves ainu sadrupšanu krāsainās lauskās kopā ar stīdziniekiem un pūtējiem atveido akordeonists Māris Rozenfelds, arfiste Elizabete Gulbe, pianists Rihards Plešanovs un perkusionisti Ivo Krūskops, Reinis Tomiņš un Edgars Saksons. Un programma kopumā līdz ar to atkal liecināja, cik veiksmīgi "Sinfonietta Rīga" ansamblī iekļaujas jaunpienācēji (šeit vērts izcelt arī flautu grupu ar Vitu Rozēnu-Gaļicku, Ievu Pudāni un Līgu Annu Maurīti), un cik saistoši ir klausīties šādas interpretācijas, kur izsvērtā un niansētā tembru partitūrā uzmanību pievērš arī kamerorķestra sastāvā retāk izmantoti instrumenti. Te varētu nosaukt kaut vai visus piecdesmit "Sinfonietta Rīga" dalībniekus, bet šimbrīdim pietiks tikai ar kārtējo atgādinājumu, ka koncertmeistares Magdalēnas Gekas pārraudzītā stīgu grupa muzicē vienlīdz precīzi un atraisīti gan klasicisma un romantisma estētisko un emocionālo afektu pasaulē, gan laikmetīgās skaņumākslas daudzdimensionālajos rakursos.

Atgriežoties pie programmas salikuma, pie repertuāra izvēles – šai ziņā Normunds Šnē un "Sinfonietta Rīga" ir klausītājiem pretimnākošāki par Silvēnu Kamberlingu un Ķelnes Radio simfonisko orķestri, jo 2024. gada koncertā Filipa Mainca "Ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās" skanēja Pētera Etveša, Tošio Hosokavas un Līzas Štreihas opusu ielenkumā. Šoreiz avangards līdzsvarots ar Roberta Šūmaņa romantisko aizrautību "Koncertskaņdarbā" četriem mežragiem un orķestrim un Jozefa Haidna skaņuraksta siltumu, kontrastu gammu un humora izjūtu Deviņdesmit ceturtajā simfonijā. Un, lai šis balanss būtu pilnīgs, otrā svaru kausā likts Lučāno Berio opuss "Requies" – kā atskats uz pagājušajā gadā vismaz Itālijā svinēto modernisma meistara simtgadi, uz komponista atmiņām par Ketiju Berberjanu un arī uz "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncertu pirms četriem gadiem. Tagad Berio "Requies" klausījos gluži kā no jauna – pēc Filipa Mainca skaņdarba eksplozīvākajiem sablīvējumiem nācās papildus koncentrēties, itāļu autora vēstījums šķita vēl jo introspektīvāks, un noslēgums, kad jau varēja pārredzēt visu dramaturģisko līkņu saplūsmi, sniedza gan metafizisku apceri, gan tīri muzikālu gandarījumu.

Šāds pretstatījums galu galā nāca par labu arī Filipam Maincam – it īpaši tādēļ, ka "Ilūzijas sabrukšanu krāsainās lauskās" arī bez kādām programmatiskām norādēm varēja uztvert kā izteiksmīgu un radošajās izpausmēs suverēnu mākslas darbu, kur klausītāja interesi un fantāziju līdzās daudzveidīgām orķestrācijas detaļām rosināja tematiskā attīstība, vēlamā dinamisko un temporitma skatpunktu maiņa un vienotas muzikālās domas stiegrojums. Šāds repertuāra izklāsts tieši tāpat nepārprotami parādīja diriģenta Normunda Šnē profesionāli spēcīgākās īpašības un mazāk aizraujošos aspektus – visiem koncerta dalībniekiem lieliski zināmās Haidna simfonijas lasījums izvērtās individualizētā interpretācijā ar teicamu sadarbību starp orķestri un diriģentu, kur kāds cits priekšnesuma vadītājs droši vien pievērstu lielāku uzmanību liriskām niansēm izteiksmes līdzekļu diferenciācijā; Filipa Mainca darba atskaņojuma vadlīnijas izklausījās visnotaļ pārliecinošas, taču šajā priekšnesumā diriģents daudz ciešāk turējās pie partitūras, līdz ar to orķestra mūziķiem vajadzēja nopietnāk paļauties uz savu personisko sapratni un meistarību.

Programmas finālā pēc klejojumiem pa iepriekš nezināmas vai intelektuāli komplicētas mūzikas labirintiem Normunds Šnē un "Sinfonietta Rīga" mākslinieki nonāca Roberta Šūmaņa atspoguļotās dienasgaismas dažbrīd gluži apžilbinošajā krāšņumā. Kas gan nepadarīja uzdevumu vieglāku mežradzniekiem Artūram Šultam, Guntim Kronītim, Kalvim Etkinam un Mikam Bankevicam, jo tieši viņiem bija jātiek galā ar solopartiju kantilēno plūdumu, virtuozitāti, tembrālo piepildījumu un tēlu kontrastiem. Daudzkārt tas arī sasniedza gaidīto rezultātu, un šeit patiešām varēja runāt par atbalstu no orķestra un diriģenta puses, veidojot interpretācijas kopainu un ansambļa saliedējumu. Citkārt plašās melodiskās līnijas un pārejas no viena intonāciju loka uz citu tomēr sagādāja solistu kvartetam acīmredzamas pūles, kas lika nojaust, kāds ceļš vēl ejams profesionālo kvalitāšu slīpējumā. Tikmēr gaidīšu sastapšanos ar citiem Lučāno Berio opusiem arī tagad, kad pienākusi jau Mortona Feldmena simtgade; tikmēr noslēgumā piebildīšu vien to, ka līdz Latvijai joprojām nav atceļojusi arī Filipa Mainca opera "Maldorors".