Dizainam un dzīvei saplūstot. Saruna ar dizaineru Germanu Ermiču

Pagājušā gada nogalē Izcilības balvu kultūrā pasniedza māksliniecei un scenogrāfei Inesei Monikai Korpai, dizaineram Germanam Ermičam un mūziķim, komponistam Rihardam Zaļupem. Germans Ermičs apbalvojumu ieguva par augstas kvalitātes radošo sniegumu dizaina jomā nacionālā un starptautiskā mērogā, īpaši – par stikla dizaina darbiem, kas kļuvuši par laikmetīgā dizaina ikonām un guvuši nozīmīgas atzinības dizaina profesionāļu vidū un starptautiskos dizaina jomas medijos.

Pirms desmit gadiem, 2016. gadā, "The New York Times Style Magazine" dizaineru Germanu Ermiču ierindoja starp 15 daudzsološākajiem jaunajiem dizaineriem. Viņa saņemto daudzo starptautisko balvu vidū jāmin vadošā britu interjera, arhitektūras un dzīvesstila žurnāla "Wallpaper*" apbalvojumi 2017., 2018., 2021. un 2024. gadā.

2014. gadā Germans Ermičs izveidoja savu dizaina studiju Amsterdamā, bet arī Latvijā viņa klātbūtne ir pamanāma – 2023. gada pavasarī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika Germana Ermiča personālizstāde "Plūstoši", 2024. gadā viņš veidoja medaļas Rīgas maratonam un Enerģijas monētu Latvijas Bankai. Par scenogrāfiju iestudējumam "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" Dailes teātrī ieguvis 2025. gada "Spēlmaņu nakts" balvu kā "Gada scenogrāfs", šobrīd aizsākts projekts Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

Germans Ermičs.

Foto: Iveta van der Nālta/Publicitātes

Jūsu darbi tiek slavēti ne vien par jaunradi dizainā, bet arī par ārkārtīgi uzmanīgo un rūpīgo kvalitāti. Vai kā vienu no kvalitātēm sajūtat arī latviskumu? Esat arī viens no LTV raidījuma "Misija – latvietis" varoņiem.

G. Ermičs: Es dizainera darbu nesaistītu ar latvietību, jo tam īsti nav nacionalitātes, visām tautām gadās gan diezgan rūpīgi, gan slinki, gan talantīgi cilvēki. Drīzāk domāju par mūsu kopīgo dzīves pieredzi. Es uzaugu Rīgā, un droši vien pilsētas ietekme varētu būt manas audzināšanas, izglītības kultūras pamatā un izpratnē, bet interese par jaunām lietām mani vērsusi uz Dāniju, vēlāk uz Nīderlandi, uz Franciju un vēl citām zemēm.

Es arī darbā nekad nerunāju par latviskumu, man liekas, ka kopumā mani darbi rodas un turpina dzīvot bez noteiktām valstu robežām.

Latvijā laiku pa laikam mēdzam lepoties, ka starp mums ir augstas kvalitātes amatnieki. Vai jūsu dizaina ideju izpildītāji mēdz būt arī no Latvijas?

Man noteikti paveicies ar cilvēkiem, ar kuriem sadarbojos, un Latvijā tiešām ir pieredzējuši profesionāļi, kuri nebaidās no eksperimentiem un meklē risinājumus.

Gandrīz katram projektam gan rodu citus meistarus – stiklu veidojam Nīderlandē, bet, piemēram, ar dabisko akmeni strādājam Portugālē. Latvijā ir izcili galdnieki un metālapstrādātāji, arī inženieri un vēl daudzi citi.

Kas lietām tik pārpildītajā pasaulē jums devis spēku atrast un likt pamanīt savu vārdu?

Ticu nejaušībām, bet arī ticu, ka par nejaušībām mēs katrs kaut kādā veidā esam atbildīgi. Tiesa, reizēm nejaušības notiek pareizajās vietās un laikā, jo būtiski satikt pareizos cilvēkus, kuri ar tevi grib doties tālāk. Pirmkārt – jābūt atvērtam un ziņkārīgam, komunikablam. Turklāt nekas jau netiek paveikts vienatnē, patiesībā blakus vienmēr stāvējuši cilvēki, kas mani atbalstījuši un uzticējušies, palīdzējuši; bez tā jau nevar iztikt. Esmu arī daudz uzticējies savai intuīcijai.

Mēdzu teikt, ka mans ceļš bijis diezgan lēns, bet tas droši vien neatbilst patiesībai. Tomēr pie rezultāta esmu nonācis pakāpeniski, bijis process, kurā mācījos un kura laikā, protams, notika arī dažas labas nejaušības, tā palēnām nonākot līdz jau būtiskākiem rezultātiem un bieži vien arī jauniem projektiem, kas pagriezuši manu karjeru, kā arī ļāvuši strādāt un izpausties. Tiesa – līdzšinējie darbi ir diezgan izkaisīti klientu telpās, muzejos un galerijās.

Turklāt – reizēm tikai liekas, ka tā ir nejaušība, piemēram, saņemtā "Spēlmaņu nakts" balva kategorijā "Gada scenogrāfs" par izrādi "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" Dailes teātrī. Scenogrāfijā ienācu no tik tiešām citas pasaules, bet vienlaikus zinu, ka jau agrākos projektos esmu diezgan līdzīgi domājis gan par telpu, gan gaismu, gan cilvēku tajā, protams, teātrī tam visam ir jauns konteksts. Tiesa, vēlme savu darbu ieraudzīt uz skatuves man bijusi jau sen, bet tas nepavisam nebija mērķis, uz kuru būtu nopietni tiecies. Var teikt, ka, pateicoties iestrādātajam procesam, uz skatuves gluži vienkārši nokļuvu.

Arī pašlaik jau vairāk nekā pusgadu strādāju pie projekta operā, kas man ir pilnīgi jauna un atkal cita mēroga vide. Tomēr – jaunajā gadā neesmu sev devis ne solījumus, ne konkrētus mērķus, vienkārši turpinu iesāktās lietas un vēroju, kur tās mani aizvedīs. Vienmēr liekas kā pārsteigums, kā viens darbs mani aizved pie cita darba.

Kur rodat idejas darbiem stiklā, marmorā un metālā?

Bieži uzdevumu iedodu pats sev un tad to mēģinu atrisināt. Turklāt – sevi neuzskatu par tikai vienā noteiktā jomā un materiālā strādājošu mākslinieku, scenogrāfu vai interjera dizaineru; mani interesē daudzas lietas, un vienu darbu no otra īsti neatdalu. Protams, visa pamatā esmu dizainers.

Ir dažādi veidi, kā strādāt. Strādāju pie projektiem, kam klienti iedod noteikumus un rāmjus, tad tos risinu ar savām idejām un pienesumu. Tad ir projekti, kurus izdomāju pats un to risinājums rodas visdažādākajās vietās un veidos. Piemēram, idejas marmoram rodas ceļojot, braucot uz materiāla apstrādes vietām – raktuvēm –, kad redzu, kā notiek apstrāde un mani sāk interesēt procesi un apstrādes tehnika. Dažkārt pats cenšos izdomāt veidu, kā eksperimentēt un strādāt ar materiālu, tad var palīdzēt pētniecisks darbs vai arī nejaušība. Procesi notiek ļoti, ļoti dažādi, man nav kāda viena konkrēta veida, kā nokļūt pie idejām.

Latvijā mēdz teikt: nu ko nu mēs, esam maza valsts, no tādas grūti izkļūt pasaules ūdeņos.

Visdrīzāk šis ir jautājums par attieksmi. Es tā nekad neesmu domājis, mani vienkārši interesēja pasaule un gribējās pieredzēt jaunas lietas. Nemēdzu sirgt ar mazvērtības kompleksu. Tiesa gan – mēs nākam no mazas valsts, kam vēsturiski ir bijis ļoti grūti, tāpat taisnība, ka franči un angļi savulaik kolonizējuši vai puspasauli. Tomēr – viņiem ir sava un man sava attieksme, vēsture un lepnums. Mums ir mūsu stāsts un tas manī nerada mazuma sajūtu, drīzāk uzsveru, ka nāku no īpašas un interesantas vides, par kuru ir vērts stāstīt.

Tad stāstu par savu pilsētu Rīgu, stāstu par Latvijas vēsturi, par laukiem, par ezeriem, par upēm, par mūsu dabu. Tiesa, salīdzinot mums nav milzīgu ūdenskritumu vai kalnu, mūsu daba ir daudz pieticīgāka, bet tā arī ir ļoti skaista. Mums nav Lielā kanjona kā Amerikā, bet mums ir Gaujas nacionālais parks ar alām, skaistiem mežiem un arī tas ir īpaši.

Latvijā kultūrai tiek piešķirts arvien mazāk finansējuma. Vai šo tendenci jūtat arī dizaina jomā pasaulē, citviet Eiropā?

Vienkāršā atbilde būtu, ka es to nesajūtu, jo strādāju nedaudz citā vidē, kas gan, protams, arī saistīta ar kultūru. Strādāju ar klientiem, arhitektiem, galerijām un tā nedaudz ir kā paralēlā pasaule. Turklāt – no fondiem, kultūras finansējuma nekad neesmu bijis atkarīgs; mana studija ar vienu pastāvīgo darbinieku un bizness uzbūvēts citādāk. Vienlaikus, protams, šo samazinājumu izjūtu, piemēram, strādājot teātrī vai arī iekārtojot 2023. gadā savu personālizstādi Dizaina muzejā. Laikā, kad pieteicāmies finansējumam, mums bija konkrētas vēlmes, un tajā brīdī budžeti bija lielāki nekā tā nauda, ko mēs varējām iegūt dažus gadus vēlāk.

Vai jums neapnīk strādāt dizaina jomā un meklēt arvien jaunas idejas?

Noteikti – nē, turklāt esmu tik ļoti saplūdis arī ar tā ikdienu. Mani aizrauj strādāt gan dažādos mērogos, dažādās vietās, gan arī ar dažādiem cilvēkiem. Tas nekad neliekas garlaicīgi, turklāt turpinu mācīties un iepazīt jaunas lietas un cilvēkus.

Daļu no dizaina risinājumiem arvien biežāk ģenerē mākslīgais intelekts. Vai nebaidāties, ka darbā var sākt dominēt roboti?

Vairāk fokusējos uz mākslīgā intelekta palīdzību ikdienas lietās un procesos. Ikdienā izmantoju gan datorprogrammas, gan mākslīgo intelektu, gan dažādus ražošanas paņēmienus un arvien jaunus materiālus. Tas viss mani ļoti interesē. Protams, saprotu, ka līdz ar MI nāk arī dažādi riski un pārmaiņas industrijās kopumā, tomēr cenšos skatīties uz lietderīgo un pozitīvo pusi.