Latgaliskais — caur latviešu valodu

Pērn iznāca Sarmītes Trūpas debijas darbs literatūrā – grāmata "Melnais stārķis" (latgaliešu kultūras kustība "Volūda"), kas ir iesniegta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā".

Autores dzimtā puse ir Viļāni, viņa ir absolvējusi Viļānu vidusskolu, Latvijas Universitātē studējusi filoloģiju. Pēc maģistra grāda iegūšanas devusies uz Vāciju, kur Tībingenas Universitātē studējusi mediju zinātni. No 2002. gada Sarmīte strādā Johana Gūtenberga Universitātē Maincā, mācot valodniecības kursus, tostarp arī latviešu valodu.

Jau mācoties 5. klasē, Sarmīte sapratusi, ka viņai padodas rakstīšana. Skolas laikā pirmās publikācijas bijušas žurnālā "Draugs" un laikrakstā "Pionieris", kurā darbojusies kā jaunā korespondente. Pirmā literārā publikācija dienasgaismu ieraudzīja 1986. gadā. Pusaudzes gados rakstījusi arī dzeju, tomēr šobrīd pievērsusies prozas žanram.

Sarmīte ir piedalījusies konkursā "Latgolys prozys skaitejumi", 2023. gadā ar stāstiem "Par gūvi i marcipanu" un "Par zyrgim i uobelim" iegūstot 3. vietu, bet 2024. gadā ar stāstu "Bolti krakli" iekļūstot finālistu vidū. Autores teksti ir publicēti latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tā kā pret saviem radošajiem darbiem Sarmīte mēdz būt kritiska, tad literāros konkursos piedalās ar mērķi iegūt atgriezenisko saiti – profesionāļu vērtējumu, ieteikumus. Pozitīvā pieredze konkursā "Latgolys prozys skaitejumi" bija pamudinājums stāstu "Melnais stārķis" beidzot izdot grāmatā.

Savu debijas grāmatu esi rakstījusi ilgi – 30 gadus.

S. Trūpa: Ātrāk to nebūtu varējusi uzrakstīt, jo, manuprāt, šo darbu nevar uzrakstīt jauns cilvēks bez dzīves pieredzes. Ik pa laikam ievācu informāciju, intervēju savu vecmammu. Visi jau domāja, ka nekad šo grāmatu neuzrakstīšu, tikai gadu desmitiem par to runāju. Darbs bija gandrīz pabeigts, es to ilgi turēju atvilktnē, līdz iedevu izlasīt savai ģimenei. Punktu pielika situācija ar mammas slimību – gribēju beidzot izdot grāmatu, lai mamma paspēj to izlasīt. Domāju – ja mamma nesagaidīs šo grāmatu, tad man arī to vairs nevajadzēs. Viss tomēr izdevās – mamma paguva to izlasīt.

"Melnais stārķis" lielākoties ir latviešu literārajā valodā. Kādēļ nerakstīji latgaliski?

Es latgaliski runāju, bet man nav gadu desmitiem izkoptas latgaliešu rakstu valodas sajūtas. Tāds arī bija mans mērķis – neierobežot sevi tikai latgaliski lasošajai publikai. Gribēju "iebarot" lasītājam latgalisko caur latviešu valodu. Principā jau var teikt, ka grāmata ir latviski, tomēr tajā ir ļoti daudz tiešās runas latgaliski, dažādu Latgales apvidvārdu, bet tas netraucē lasītājiem, kas ir, piemēram, no Ventspils vai Jelgavas, to lasīt. Mana debijas grāmata ir latviski gan subjektīvu, gan objektīvu iemeslu dēļ. Īsus stāstus es varu uzrakstīt latgaliski, bet ne grāmatu.

Lai arī tu dzīvo Vācijā, bieži esi Latvijā un seko līdzi Latvijas kultūrtelpā notiekošajam. Pastāsti, kuras trīs grāmatas ieteiktu citiem izlasīt.

Tikko otro reizi izlasīju Noras Ikstenas romānu "Mātes piens", bet šoreiz – vācu valodā lieliskajā Nikoles Nauas tulkojumā. Lasīju vāciski, bet sajūta bija tāda, ka lasītu latviski, – tik fantastiski iztulkota grāmata. Katrā teikumā varu sajust latviešu valodu. Vēl man ļoti patika Danutes Kalinauskaites romāns "Baltie pret melnajiem" un Ingas Ābeles "Klūgu mūks".

Kas tev palīdz rakstīt?

Man aiz loga ir mežs, un katru dienu es eju pastaigāties vai skrienu, – tad man rodas idejas, kuras vēlāk piefiksēju uz papīra. Man ir vajadzīgs klusums un sava telpa. Ja būtu jādzīvo un jāraksta radošajā rezidencē, es vispār neko nevarētu izdarīt, jo strādāt varu tikai mājās – savā vidē, kur man viss ir zināms, nekas netraucē. Jā, rakstīšanā man palīdz ikdienas rutīna.

"Kultūrzīmju" grāmatplaukta lasītājiem piedāvājam ielūkoties Sarmītes Trūpas topošā stāsta fragmentā, par ko viņa smejot saka: "Šis darbs jau kādus piecpadsmit gadus ir tapšanas procesā. Droši vien vēl kādi piecpadsmit gadi būs jāpagaida, līdz to uzrakstīšu."

***

Apsēžos uz baseina malas. Iemērcu kājas ūdenī.

– Willst du Eis? – Vai es gribot saldējumu, – svešinieks smaida. Neesmu droša.

Balti zobi tumsnējā sejā. Vācieši runā mīksti. Šis izklausās nedaudz agresīvi. Prātā nāk kaut kur sagrābstīts teiciens, ka dzīve bez saldējuma esot iespējama, bet bezjēdzīga. Gribētos iesmieties, bet mazliet bail. Piesardzīgi vēroju. Nē, spānis viņš noteikti nav. Spāņiem vajadzētu būt garākiem. Tā man šķiet. Šis ir īss, plecīgs, tumsnējs. Kā trijstūris, ko zīmē uz vīriešu tualetes durvīm. Pēc turka arī neizskatās. Domās mēģinu piemeklēt trijstūrformas svešiniekam piemērotu dzimteni.

Tikmēr viņš jau prom un atkal atpakaļ. Šokolāde uz kociņa. Lai ēdot ātri, kamēr saulē nav sācis kust. Brīdi šaubos, tomēr paņemu. Lai gan tieši tagad nemaz tik ļoti nekārojas. Pēc iztukšotās karameļu bundžas prasās drīzāk ko sāļu. Saule spīd, šokolāde apraso. Kožu lieliem gabaliem, nejūtot garšu. Tikai aukstumu. Svešais smejas.

Plats deguns, biezas lūpas. Pelēkas kā naža asmens acis. Viņu saucot Tareks. Arābu valodā – tas, kurš klauvē pie durvīm. Naktsviesis. Vai arī varbūt – rīta zvaigzne. Kā patīk. No Beirūtas. Libānas. Bēglis, – es jūtos vīlusies. Vai dienvidniekiem parasti nav brūnas acis?

– Sabine, – nez kāpēc nosaucu savu īsto vārdu. – Aus Lettland, – piemetinu. No Latvijas. It kā šis būtu ko vaicājis. Ja nejautā, no sava prāta par Austrumeiropu parasti neko nesaku.

– Ach so... Biene¹. – Viņš iesmejas atkal. – Bifham.²

Kas? Bfh... Izklausās pēc lamuvārda. Kā "bļa", ar kuru Artis mēdza savilkt divus vārdus kopā. Paskatos viņā caur pieri. Tad jau libānietis droši vien pazīst arī kādu vācu Sabīni, ja zina šo jociņu. Būt par biti Vācijā man šķiet pat simpātiski. Visādā ziņā daudzkārt labāk nekā, piemēram, par saldo krējumu, ja mans vārds gadījumā būtu Zāā-ne. Kas tā par Lettlandi, viņš nesaprot. Par laimi, tas viņu īsti nemaz neinteresē. Vismaz viņš nemēģina man iegalvot, ka Lettlande ir tas pats, kas Russlande, kā to ik pa brīdim dara stūrgalvīgie vācieši, it kā šie visu zinātu labāk par mani.

Jūtos muļķīgi – ar saldējuma kociņu vienā rokā un ar otru mēģinot saturēt dvieli. Urbinu ar kājas īkšķi zālē mazu bedrīti. Nelakotais nags jau kļuvis brūni pelēks. Tareka skatienā ir kaut kas pirmatnējs. Svešs. Vilcisks. Te karsts, te auksts. Kā jūlija svelme un krusa vienlaikus. Man nepatīk šis kontrasts. Gribas drīzāk izbeigt sarunu. Šo pilnīgi lieko iepazīšanos. Bet jūtos kā apvārdota. Kā piesieta. Viņš runā. Un es tikai stāvu un stulbi smaidu.

_______________________________

¹ Vācu val. ‘Ak tā... Bite’. 

² Libānas arābu val. ‘Es saprotu’.