29. janvāris vēsturē un senās avīzēs. No Sasmakas par Valdemārpili

1926. gada 29. janvārī. Pirms 100 gadiem Latvijas Iekšlietu ministrija apstiprināja Talsu apriņķa Sasmakas domes lēmumu pārsaukt pilsētu par Valdemārpili, tā godinot jaunlatvieti Krišjāni Valdemāru, kurš dzimis netālajā Ārlavas pagastā un šajā pilsētā bija mācījies un strādājis par skolotāju laikā no 1835. līdz 1845. gadam.

Turklāt iepriekšējā, 1925. gadā, valstī bija plaši atzīmēta K. Valdemāra simtgade. Lēmums par Sasmakas pārsaukšanu stājās spēkā 3. februārī, kad to publicēja "Valdības Vēstnesī": "Tādēļ, sākot ar šī rīkojuma publicēšanu, visi raksti, rīkojumi un lēmumi, kas attiecas uz līdzšinējo Sasmakas pilsētu, turpmāk adresējami Valdemārpils pilsētas valdei, kā arī jaunais nosaukums lietojams visās iestādēs līdzšinējā vietā." Jaunā vārda piešķiršanas brīdī Valdemārpilī bija ap 170 ēku, lielākoties koka, un 1064 iedzīvotāji, no kuriem apmēram 14% ebreju (19. gadsimta vidū šai tautībai piederīgo īpatsvars bijis 84%), kamdēļ pilsētiņu vēl kādu laiku turpināja saukāt par "žīdu miestiņu". Pilsētā darbojās pasts, telegrāfs, policijas iecirknis, ugunsdzēsēju depo, sešu klašu pamatskola, divas bibliotēkas, Latvijas Sarkanā krusta veselības kopšanas punkts un zobārstniecības kabinets, aptieka, veterinārfeldšeris, krietns skaits dažādu veikaliņu. Ekonomisko pamatu vēl no agrākiem laikiem veidoja arī apkaimes meži un zivīm bagātais Sasmakas ezers. Sava loma bija turīgā Ārlavas pagasta klātbūtnei. Jaunu grūdienu Valdemārpils attīstībai deva vēl Pirmā pasaules kara laikā uzbūvētais šaursliežu dzelzceļš Valdgale–Roja, ko 1930. gadā uzlaboja un vēlāk pagarināja līdz Rojai, bet likvidēja 60. gados. 30. gados parādījās arī vairāki lauksaimniecības preču apstrādes uzņēmumi un darbnīcas. Sāka bruģēt ielas. Nedaudz palielinājās iedzīvotāju skaits – 1135 cilvēki 1936. gadā. Bija savas dziedāšanas un sporta biedrības. Tūrisma ceļvežos tajā laikā Valdemārpili pieminēja kā "glītu dārzu pilsētu" ar skaistu apkaimi, K. Valdemāra memoriālajām vietām un 17. gadsimta baznīcu. Par labierīcībām atzīmēja, ka elektriskais apgaismojums ir 102 dzīvokļos, ūdensvads vienā, bet "dzīvokļu ar centrālo apkurināšanu Valdemārpilī nav".

"Kurzemes Balss", 1926. gada 29. janvārī

Dr. phil. T. Celms pagājušo pirmdien un otrdien nolasīja Sadraudzības biedrības zālē divas ļoti vērtīgas lekcijas par sieviešu psiholoģiju. Galvenā un neatsveramā šo lekciju īpatnība bij tā, ka lekcijas bij stingri zinātniskas, bez kādiem nepierādītiem slēdzieniem un bez iepriekšēja nolūka kaut ko izcelt vai nolikt, kā tas diemžēl bieži notiek. Sievietes psiholoģija tika apskatīta, stingri pieturoties pie zinātnes pētījumiem un dzelzs loģikas slēdzieniem. Sieviešu un vīriešu psiholoģijā dažas atšķirības ir nenoliedzamas, piemēram, lielāka padošanās jūtām un lielāka aktivitāte pie sievietēm, kurpretim lielāks slinkums un lielāks egoisms piemīt vīriešiem. Interesanti bij lektora daži slēdzieni mūsu dienu sadzīves jautājumos, piemēram: ģimenes dzīves panīkšana un iziršana (ko kultivē mūsu sociālisti) ir cilvēcīgi apdraudoša, tādēļ ģimenes dzīve jāsargā un jāstiprina. Sieviešu un vīriešu psiholoģijas dažādības noteikti prasa, lai revidētu mūsu dienu modes lietu – zēnu un meiteņu kopēju audzināšanu skolās, bērnu dzīvē un attīstībā ir laikmeti, kad šāda kopaudzināšana ir bīstama un var bērnus sakropļot uz visu mūžu. Lekcijas bij pulcinājušas zālē priekš ziniskām lekcijām neparasti daudz publikas, kurā ļoti redzamu vietu ieņēma vidusskolas jaunatne un vietējā inteliģence.