Sandra Vensko: Zelta nastiņa

1921. gada 26. janvārī Parīzē Antantes Augstākā padome pieņem lēmumu, kurš kļūst par tiesisko pamatu Latvijas neatkarības starptautiskajai atzīšanai.

Pirms 105 gadiem Latvijas valsts bija kļuvusi par starptautisko tiesību subjektu un, no kultūras aspekta raugoties, visus daudzos gadus, arī okupācijas periodā, šim notikumam bija nozīme kā atpazīšanas zīmei, signālam pasaulei, ka esam sava kultūras mantojuma glabātāji, Eiropai piederīga valsts un nācija.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Rūdolfs Blaumanis 1902. gadā raksta: "Mans zelts ir mana tauta." 2020. gadā tapušajā īsfilmā "Mans zelts" režisors Askolds Saulītis ar šo citātu no dzejoļa "Tālavas taurētājs" atgādina par pašcieņu un drosmi stāvēt pāri jebkurai agresijai un jebkurā situācijā – ņirb kara laukos uzkrātā pieredze, morāle – nebaidīties ienaidnieka. Karavīra gods, karavīra loma un nozīme valsts aizsardzībā, pamatīgums režisora redzējumā, mākslas ietvarā, atgādinājums par pamatvērtībām un nepieciešamība Eiropas kontekstā runāt par nedrošo pasauli.

Janvāris – gana salts, domas par laika ritu, neatkarību, kas nerodas pati no sevis, bet sargājama pēc vislabākās sirdsapziņas un visiem iespējamiem līdzekļiem, domas par puteņos ieskautiem dvēseļu laukiem. Nocietinājumiem, kaujas laukā sasalušiem ķermeņiem.

Barikādes. "Jau pirmajā barikāžu naktī, kad no visām Latvijas pusēm sāka ierasties ļaudis ar smago tehniku, tostarp notika barikāžu un prettanku ežu uzstādīšana, atrados Vecrīgā. Tā sagadījās, ka tuvumā man bija vairāki sportisti – bobslejisti, basketbolisti, hokejisti, kuri paziņoja ārvalstu medijiem, ka pārtrauc līdzdalību PSRS izlasēs," tā savās atmiņās rakstījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadējais direktors Andris Vilks.

Sabiedriskā televīzija par barikāžu laiku atgādināja ar režisora Viestura Kairiša veidoto filmu "Janvāris". Kā filma filmā, pienākums būt klāt vai justies klātesamībā ar tiem, kuri atradās Vecrīgā. Neviens jau tolaik nenojauta, ka notikumi 1991. gadā paņems cilvēku dzīvību, un filma neredzamiem taustekļiem skrējienā pieskaras nāves tēmai. Šodienas acīm, nāves ēnām ir cits veidols, diendienā vērsts uz brutālu, neparedzamu ļaunuma izplatību, prasts veids, kā iznīcināt un pazemot. Arī janvāris ir kā kino, notikumu būtība saslēdzas ar aukstumu un skepsi, bet filma atgādina par naivo cilvēku un tā laika situāciju neparedzamību. Netīrajā sniega segā veroties, atskatoties uz tā laika notikumiem, melnbaltais atgādina, ka nav vairs tā laika entuziasma katarses, būtiskais panākts. Cilvēki spēj aizstāvēties un uzvarēt. Bet ir vēl kas – filmā līdz nelabumam skaudri saskatāma bezjēdzīgā dzīve, ko uzspieda padomju laika ideoloģija. Pat drēbes no ekrāna mikli smaržo pēc dūmiem, un diktoru balsis atgādina, cik ļoti tuvu ir bijis viss.

Janvāra sals aiz loga, spīguļo sniegs, un dziedātāja Dona balss atplūst un atnes zelta nastiņu – trauslo dziesmu "Tuvums". Klausoties Dona balsī, katrā vārdā slēptais dziļākais slānis atkailinās, vārdi rezonē ar laiku, kurā esam pietuvinājušies smalkajai pasaulei tik tuvu, ka viss brutālais, uzspiestais un neīstais atkrīt.

Janvāra putenī gājēja. Lūk, romāns "Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu" jau sastopas ar saviem lasītājiem. "Par reiz mīlamāko latviešu dzejnieci Inga Ābele uzsāk no bijīga attāluma, vairākās viņas senču paaudzēs saplūcot ziedu klēpi, no kura vītais vainags nākotnē kronēs latviešu dzejas karalieni," šādus ceļavārdus Vents Zvaigzne veltījis grāmatai, godinot gan autores, gan Aspazijas talantu. Sievišķīgums un gaidīti grāmatu varoņi, katarse un jūtas, lai kādā iepakojumā vai formātā pasniedzam notikumus, katram notikumam sava zelta maliņa, lappuses mirdz.

Politiskā nedrošība attālinās, atkāpjas ziemas bargais sals, un pamazām saule met atspīdumus Daugavā. Mīlamā raugās no tāluma uz mums un smaida. Sāpīgais paliek, barikādes nojauktas. Pieminam mirušos ar sūrmi dvēselē.

Šajā saltajā janvārī laba grāmata un sabiedriskā televīzija ir daļa no atgādinājuma, ka esam saistīti it visā, kas mūs padara savstarpēji laipnākus, viedākus, un ugunskuru atspīdums lai ir svarīgs atgādinājums, ka nekas nav tik trausls kā dzīvība.