Sava enerģija. Granulu ražošanā sasniegta dabiskā robeža

"Latvijā kokskaidu granulu ražošanas apjomi neaugs – esam jau sasnieguši maksimālos griestus.

Ja būvēs vēl kādu granulu rūpnīcu, saasināsies tikai cīņa par izejmateriālu un rezultātā granulu ražošana kļūs nerentabla," prognozē Didzis Palejs, biedrības "Latvijas biomasas asociācijas "LATbio"" valdes priekšsēdētājs un SIA "Timbro" pārdošanas direktors. Viņaprāt, izņēmums varētu būt vienīgi gadījumā, ja granulu cena uzkāps daudz augstāk par pašreizējo un izejmateriālam sāktu izmantot, piemēram, malku vai pat papīrmalku, kas ir attālākos reģionos no ostas, bet, ja cenas paliek, kādas ir, visticamāk, jaunas granulu rūpnīcas Latvijā vairs nebūs.

Šobrīd Latvijā esot vairāk nekā 20 kokskaidu granulu ražošanas rūpnīcu. Deviņas no tām lielās, ka ražo vairāk par 100 000 tonnu granulu gadā. Saražotais kopapjoms ap diviem miljoniem tonnu gadā. No tā tikai 250 000 tonnu patērē Latvijā, pārējais nonāk eksporta tirgos, pamatā Skandināvijas valstīs.

"Latvijā granulu ražošana sākās pagājušā gadsimta 90. gadu vidū. Pirmā rūpnīca bija Talsos un to uzbūvēja blakus zviedru investoru izveidotajai kokzāģētavai "Wika Wood". Kopš tā laika granulu ražošana Latvijā strauji attīstījās, viss sākās ar zviedru zināšanām. Pats kokrūpniecībā aktīvi sāku darboties pēc 2000. gada, taču zinu, ka arī Latvijas uzņēmēji un vietējie speciālisti jau 90. gadu izskaņā granulu ražošanu apguva tik labi, ka viņus aicināja uz Zviedriju dalīties pieredzē. Faktiski mācīt bijušos skolotājus, kā granulu ražošanu padarīt daudz efektīvāku," stāsta Didzis Palejs.

Asociācija, sapņi un globālās tendences

Biedrība "Latvijas biomasas asociācija "LATbio"" dibināta 2008. gada 25. februārī un apvieno granulu ražotājus ar nacionālā kapitāla izcelsmi (faktiski visus, izņemot bijušās "LatGran" rūpnīcas, kas tagad strādā ar igauņu "Graanul Invest" zīmolu).

Pastāvēšanas laikā biedrība vietējā mērogā nodibinājusi kontaktus ar koksnes pētniecības iestādēm, piemēram, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu "Silava" un Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtu, lai iegūtu konkrētus faktoloģisko datu kopumus, ko varētu izmantot, vēršoties ar saviem priekšlikumiem valdībā, kā arī informējot plašsaziņas līdzekļus. Starptautiski biedrība iesaistījusies Eiropas bioenerģijas asociācijas "Bioenergy Europe" darbībā, ir aktīva tās biedre, jo saredz, ka sadarbība sniedz iespēju ne tikai sekot līdzi visai aktuālajai informācijai par citu valstu sasniegumiem un izmaiņām ES noteikumos saistībā ar bioenerģiju, bet arī piedalīties regulārā pieredzes apmaiņā. Didzis Palejs Briselē bāzētajai "Bioenergy Europe" asociācijai, kas esot pasaulē lielākā bioenerģijas ražotājus pārstāvošā nevalstiskā organizācija, vairākus gadus bijis prezidents, tagad turpina darbu tās valdē. Līdz ar to viņam ir skaidrs priekšstats par nozarē notiekošo Latvijā, kā arī pasaules kontekstā. Par to arī šī saruna.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kādas ir granulu pieprasījuma tendences pēc kovida un kara Ukrainā izraisītajām krīzēm?

D. Palejs: Pareizākais raksturojums tendencēm pasaules tirgū laikam būtu tāds, ka tās ir tuvu eksplozijai. Kopējais granulu apjoms globāli 2000. gadā bija tikai trīs miljoni tonnu un pārsvarā Zviedrijā. Pašlaik pasaule jau ir sasniegusi kopējo apjomu ap 60 miljoniem tonnu gadā, un tas turpina augt. Eiropa no šī "pīrāga" patērē apmēram 35 miljonus tonnu, no atlikušā lielākais patērētājs ir Japāna, tad seko Koreja, Ķīnas iekšzeme u. c.

Arvien lielākie tirgi Āzijā kaut kādā mērā ietekmē arī granulu ražošanu Latvijā, lai gan tiešā veidā uz turieni neko nepiegādājam, jo tas ir pārāk tālu. Netiešā ietekme ir tāda, ka globālais pieprasījums veicinājis granulu ražošanas eksploziju arī Latvijā un apjomos esam sasnieguši šīs nodarbes dabiskās robežas.

Faktiski pie mums tas ir noticis pat agrāk nekā citur pasaulē. Latvija piesātinājumu sasniedza pirmo desmit gadu laikā, kopš granulu ražošana te parādījās, no 200 000 tonnu izaugot līdz diviem miljoniem tonnu gadā.

Tajā pašā laikā vietējais patēriņš saskaņā ar datiem, ko par granulu tirdzniecību sniedz Latvijas veikalu ķēdes un pašas rūpnīcas, ir 250 000 tonnu gadā, un tas jau ir labi, liels pieaugums. Pirms pieciem gadiem vietējais patēriņš bija tikai 150 000 tonnu. Tirgus palēcās, kad Krievija iebruka Ukrainā un cilvēki intensīvi pirka granulu katlus, slēdzoties nost no gāzes.

Kā bija kovida laikā?

Pieredzējām piegāžu problēmas, reālu deficītu un pilnīgu trakumu cenu ziņā. Saistībā ar granulu tirdzniecību un piegādēm cilvēkiem būtu jāsaprot, ka arī Latvijā visas lielās rūpnīcas savu realizāciju plāno un līgumus slēdz uz priekšu. Pārdotie apjomi mēdz būt pat diviem gadiem uz priekšu, un tā ir normāla prakse. Līdz ar to, nonākot situācijā, kad pie mums izveidojas kāda krīze vai kā kovida laikā – panika, ražotāji tā vienkārši nevar pārtraukt savu līgumu piegādes un pēkšņi pārdot šeit. 

Patiesībā jau arī tajā laikā granulu netrūka, bet neziņā un panikā cilvēki gribēja nodrošināties ar lielām rezervēm, tirgus eksplodēja, un cenas kāpa debesīs.

Līdzīga panika jau bija ne tikai pie mums. Pats tajā laikā strādāju lielā skandināvu tirdzniecības uzņēmumā. Mums bija klienti Dānijā, un tur kovida laikā granulu cena uzlēca līdz pat 800 eiro par tonnu. Lai apmierinātu pieprasījumu, dāņiem vedām granulas pat no Jaunzēlandes, jo tur viņiem praktiski vienīgajiem vēl bija brīvas ražošanas jaudas un par tādu realizācijas cenu granulas atmaksājās vest.

Latvijā cena tajā laikā pie ražotājiem uzkāpa līdz 350 eiro par tonnu. No pārpircējiem bija pat līdz 500–600 eiro, ja steidzami vajadzēja. Labi zinu, ka mūsu vadošie ražotāji tad mēģināja runāt ar saviem klientiem ārzemēs un līgumos paredzētos piegādes termiņus pagarināt, lai nomierinātu vietējo, Latvijas, tirgu.

Cik pievilcīgs Latvijas tirgus ir citu valstu granulu ražotājiem? Kāda vispār ir normāla šīs preces cena, un no kā tā veidojas?

Pirms 2022. gada kara mūsu tirgū spiedās iekšā arī Krievijas un Baltkrievijas ražotāji. Pēc kara sākuma Krievijas ražotāji savas granulas uz Latviju mēģināja vest ar Kazahstānas vai Uzbekistānas dokumentiem, taču mūsu drošības dienesti to ātri atklāja. Kopumā tas apjoms nebija liels, apmēram līdz 30 000 tonnu.

Arī poļi te nenāk, jo viņu ražotās granulas ir dārgākas nekā mūsējās. Līdz ar to vietējie uzņēmumi mūsu tirgu nodrošina pilnībā. Tagad, ja pērk no ražotāja rūpnīcā, ko var darīt ikviens, cena maisos fasētajām granulām ir apmēram 240 eiro par tonnu, un tā tagad ir laba cena. Pie tirgotājiem būs dārgāk, jo arī viņiem jānopelna.

Esam reto valstu vidū, kur granulām ir atvieglotais PVN. Privātpersonām tas ir samazināts, bet uzņēmumiem – reversais: nav jāmaksā. Tāpat kā pārējiem juridisko personu darījumiem ar koksni, lai tiktu vaļā no shēmotājiem un PVN karuseļiem.

Galvenie faktori, kas ietekmē granulu pašizmaksu, ražošanā pamatā trīs, un divi no tiem ar diezgan lielām cenu svārstībām. Nemainīgs lielums ir investīciju izmaksas, savukārt mainīgie – izejmateriāls un elektrības cenas.

Granulu ražošana ir energoietilpīgs process. Vai rūpnīcām ir sava koģenerācija?

Koģenerācija attīstījās, kad bija OIK un dažās rūpnīcās to uzbūvēja. Lētākā no visām enerģētiskajām koksnēm ir šķelda – no tās paši var saražot arī vislētāko enerģiju, ieskaitot pat ar visu pārvadi. Tagad ar šo lietu neviens neaizraujas, jo savas elektrostacijas uzbūvēšanas investīcijas var neatmaksāties. Ja nav atbalsta, izdevīgāk ņemt no tīkla. Kam jau ir, tie pamatā ražo pašpatēriņam.

Arī granulu ražošanā vajag lielas enerģijas jaudas – noteiktā temperatūrākoksnē aktivizējas ķīmiskās vielas un tā salīp. Tad šo masu saspiež. Kā to paveic, tehnoloģijas jau ir vairākas. Ar tvaiku, citām metodēm – uzņēmumi rēķina, kas tiem izdevīgāk. Parasti enerģija veido ap 20% no granulu pašizmaksas. Janvāra aukstais laiks noteikti prasa lielāku enerģijas patēriņu granulu izejmateriāla žāvēšanai.

Vai pieaug arī cita biokurināmā, piemēram, brikešu pieprasījums? Šis kurināmā veids varbūt ir pat nopietns konkurents granulām?

Statistikas par brikešu pieprasījuma augšanu nav. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka pietiekami liela iedzīvotāju daļa savās mājās paši strādā par kurinātājiem. Vislētākais kurināmais ir malka. Tomēr tikai tad, ja neskaitām paši savu kurinātāja darbu. Līdzīgi ar briketēm, kas pēc cenas ir pa vidu malkai un granulām. 

Kopējā tendence tagad tomēr ir tāda, ka mājsaimniecības, kurām ir vismaz vidēja līmeņa ienākumi, grib tikt vaļā no kurinātāja darba. Uzliekot modernu granulu katlu mājsaimniecības apkurē, var sasniegt līdzīgu komfortu kā ar gāzi. 

Ja šos katlus kurina ar kvalitatīvām granulām, nebūs problēmu arī ar biežu pelnu tīrīšanu un katla apkopēm.

Kas nosaka granulu kvalitāti?

Ja lieto augstas kvalitātes granulas, pelni ir tikai 0,2%. Visvairāk kvalitāti ietekmē tas, cik pareizi ir uzbūvēta granulu rūpnīca – vai izejmateriālu ražošanas procesā nepiesārņo ar smiltīm, vai to samaļ pareizajās frakcijās u. tml. Ļoti no svara ir arī pats izejmateriāls – ja tas ir tīrs, pelnu būs ļoti maz. Ietekmē arī koku suga.

Granulām jābūt arī pareizam garumam un ar vienādu diametru, bez smalkumiem. Katlā, sevišķi visvairāk izplatītajos vidējās klases, kuru pārstāv arī vietējais ražotājs "Grandeg", granulu padevi rēķina uz šneka apgriezienu skaitu – cik daudz apgriezienu, tik granulu arī iekšā iestums. Situācijā, kad granulām ir dažāds diametrs, garums un smalkumi, veidojas atšķirība no tā, ko "domā" katls un ko tas saņem, kad granulas iebirst uz sadegšanu. Līdz ar to katls saņem par maz vai sliktākajā gadījumā – par daudz, kas degšanas procesā veido augstāku temperatūru, un pelni izkūst, veidojas šlaka. Cilvēki kļūdaini domā, ka tas ir stikls no smiltīm.

Pārāk lielā temperatūrā pelni kūst, viss aizaug un katls apstājas. Tā ir galvenā problēma – vēloties ietaupīt, cilvēki nopērk granulas, kas ir ar augstu pelnu saturu, lielu smalkuma daudzumu, kā arī nepiemērotu diametru un garumu. Optimālais granulu garums ir 1,5–2 cm, smalkumam nevajadzētu būt augstākam pa 1–1,5%. Krāsa kvalitātei nav noteicošais. Granulas var būt ražotas no baltalkšņa skaidām, kas ir pastāvējušas un paliek sarkanīgas, tumšākas. Tas kvalitāti neietekmē.

Lai neiepirktos, noteikti jāskatās, vai ražotājam ir kvalitātes sertifikāts. Aktīvs ENplus sertifikāts, kas ir globāli atzīta sertifikācijas sistēma, nodrošina koksnes granulu kvalitāti, drošību un ilgtspēju apkurei. Latvijā granulu lietotāji līdz pat 80% tagad ir mājsaimniecības, un tām piemērotākais mūsu granulu ražotāju kvalitātes marķējums ir ENplus A1.

Droši vien esat labi informēts arī par prioritātēm ES Zaļā kursa kontekstā. Bet tagad pasaulē notiek lietas, kas cilvēkiem liek šaubīties par šo izvēli vai pat apstāties pavisam un nogaidīt – Kolumbijā esot atradnes, kas naftas produktus visas pasaules patēriņam varot nodrošināt nākamos 400 gadus u. tml. Zaļā kursa virzībai joprojām ticat?

Domāju, ka Zaļais kurss viennozīmīgi turpināsies arī globāli. Varbūt ne tik ekstrēmā veidā, kā tas bija aizgājis ES. Stāsts, ka visu enerģētiku tagad būvēsim uz vēja parkiem vai saules paneļiem – varbūt tas būtu iespējams kaut kur Dienvideiropā, bet nekādā veidā mūsu reģionā. Atliek tikai paskatīties, cik pie mums elektrība aiziet gaismai un cik siltumam, un būtībā viss paliek skaidrs. Jo siltuma ražošanai enerģiju Latvijā vajag divreiz vairāk nekā gaismai, ja nemaldos septiņas teravatstundas gaismai un 15 siltumam. Turklāt milzīgs patēriņa pieaugums ziemā, ko nekādā veidā nevar līdzsvarot ar elektrību, jo tas būtu neprāts.

Siltumam pie mums pieejamā biomasa viennozīmīgi "rullē". Lai arī Venecuēlā vai kur citur nafta ir kaut vai tūkstoš gadiem uz priekšu! Gribam, lai visi būtu atkarīgi no tā? Arī tas būtu neprāts.

Mums ir savs enerģētikas kodols – kādēļ viss jābūvē uz ārējiem resursiem? Pat cērtot mazāk, nekā izaug, biomasas mums pilnībā pietiek – gan siltumam, gan elektrībai. Kopējā enerģētikas pīrāgā, protams, Latvijā var būt arī saules un vēja enerģija, taču tai jābūt ar lokālu izcelsmi. Tad esam drošībā! 

Ja savu enerģētiku balstīsim uz kādu ārēju resursu, agri vai vēlu būsim nelaimē. Tāds diktāts no ārpuses principā nozīmē, ka neesam neatkarīga valsts.

Pieredze. Granulas ļauj noturēt biznesu virs ūdens

"Kad pirms septiņiem gadiem ar draudzeni Ingunu pārcēlāmies uz Latviju, šajā namā granulu apkure jau bija. Nāku no Gērnsijas salas, tur apkuri nelieto, par granulām pilnīgi neko nezināju. Taču šī sistēma izrādījās ļoti vienkārša, galvenais – laikus jāpiepilda bunkurs, jāiztīra pelni un jāveic katla apkope," par savu pieredzi stāsta Vinss Blampjē.

Vinss Blampjē, viesu nama "Vālodzes" īpašnieks Siguldas pagastā.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Taču jau pēc gada izrādījies, ka "Grandeg" granulu katls jau ir nolietojies, devušies uz izstādi Rīgā, skatījušies citu firmu katlus un citas apkures sistēmas. "Tas bija vēl pirms kovida un kara Ukrainā. Apskatījām, izpētījām, un nolēmu – jāpaliek pie "Grandeg", vietējais ražotājs, laba sistēma, un esam apmierināti, nenožēlojam. Ja apkures un siltā ūdens izdevumus skaitām gada griezumā, mēnesī iznāk ap 300 eiro. Domāju, ka 450 kvadrātmetru lielai mājai tas ir ļoti pieņemami," rēķina Vinss.

Kad sācis saimniekot "Vālodzēs", granulu cena bijusi "ļoti saprātīga". Taču kovida laikā viņam neizprotamu iemeslu dēļ uzlēkusi gāzes vai citu fosilo kurināmo līmenī. Tagad atkal kādu laiku esot atpakaļ, cena normāla.

"Mēs arī stingri sekojam, no kā granulas pērkam. Dažiem ražotājiem kvalitāte nav laba. Kad granulas sadeg, paliek daudz pelnu, dažreiz tīrot redzu pat stiklam līdzīgus izdedžus. Tādēļ tagad pērkam tikai no zināmiem, pašu pārbaudītiem ražotājiem.

Mana "Grandeg" katla bunkurā ietilpst 12–14 granulu iepakojuma maisi. Kad ziemā temperatūra ir ap nulli, apkurei un siltajam ūdenim ar to apjomu pietiek apmēram četrām līdz sešām dienām. Tagad jau ilgi turas ap -10 grādiem, un tā man ir garākā pieredze šeit, Latvijā, ar tik zemu temperatūru. Tagad ar vienu bunkuru pietiek apmēram divām dienām. Savukārt siltākā laikā granulu katls ir ļoti efektīvs. Vasarā šis pats granulu apjoms kalpo līdz pat 28 dienām, un tas ir daudz izdevīgāk, nekā izmantot elektrisko boileri, jo elektrībai cena lēkā daudz vairāk nekā granulām.

Ja izdevīgi nopērk granulas, apkure ir ekonomiska, un tas mums ir ļoti svarīgi! Jo viesus uzņemam cauru gadu, tādēļ rēķinām, kāda apkure Latvijas apstākļos ir visizdevīgākā. Esam pārliecinājušies, ka tieši granulas mums ļauj noturēt savu viesmīlības biznesu virs ūdens, kas diezin vai izdotos, ja apkurei vajadzētu lietot tikai elektrību vai gāzi," spriež Vinss Blampjē.

Sava enerģija

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Mediji".