3.1 °C
Vai Latvijā pašvaldības un pilsoņi varētu sākt tiesāties ar valsti par nepietiekamiem rezultātiem klimata pārmaiņu novēršanā? Uz šādām pārdomām vedina pagājušajā nedēļā pieņemtais Francijas augstākās administratīvās tiesas lēmums. Lietas būtība ir šāda – Francijas augstākā administratīvā tiesa pagājušajā nedēļā jau otro reizi ir lēmusi, ka valdībai jādara vairāk cīņā ar klimata pārmaiņām, un uzdevusi tai gada laikā samazināt siltumnīcefekta izraisošo gāzu emisiju.
Tiesa devusi Francijas valdībai laiku līdz 2024. gada 30. jūnijam, lai īstenotu jaunus pasākumus cīņā ar klimata pārmaiņām, un lika līdz gada beigām sagatavot pagaidu ziņojumu par plānotajiem pasākumiem un to efektivitāti. Visi šie lēmumi pieņemti saistībā ar Francijas ziemeļu piekrastes pilsētas Grandsentas prasību 2019. gadā. Šai pilsētai klimata pārmaiņu dēļ draud applūšana, un pilsētas galvas nav izdomājuši neko labāku kā iesūdzēt savu valdību, kaut gan ir skaidri redzams, ka pilnīgi nekas, ko varētu pasākt Francijas valdība viena pati, nespēs apturēt globālās klimata pārmaiņas. Ja tas vispār ir iespējams, tad tikai visas pasaules kopīgiem spēkiem, un, kā iet ar visas pasaules vienošanos vienoti un saskaņoti rīkoties šāda mērķa sasniegšanai, to, pieņemu, vairākums lasītāju zina paši – proti, štruntīgi un nepietiekami.
Jāsaka, arī tiesa nav bijusi daudz viedāka par Grandsentas pilsētas gudrajām galvām un pieņēmusi lēmumu, ka valdība dara nepietiekami un jādara vairāk. Ir taisnība, ka tiesa konstatējusi, ka Francija nespēs sasniegt savu mērķi līdz 2030. gadam – samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju par 40%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni, ja vien neveiks koriģējošas darbības, un uzdevusi valdībai pastiprināt cīņu pret klimata pārmaiņām. Tiesneši gan norādījuši, ka papildu pasākumus valdība tiešām veicot un tie atspoguļojot valdības vēlmi izpildīt tiesas lēmumu, tomēr joprojām neesot pietiekami ticamu garantiju, ka siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanas trajektoriju iespējams saglabāt efektīvu. Neatbildēts gan paliek jautājums – ja valdība nespēs līdz norādītajam 2024. gada datumam vēl vairāk pastiprināt cīņu ar klimata pārmaiņām un pārliecināt tiesnešus, ka nu gan viss būs kārtībā, ko tad? Tiesa sodīs valdību? Un kā tieši, ņemot vērā, ka finansiāli sodīt valdību tiesa laikam nespēj gan. Un kaut kā pilnīgi ārpus kadra paliek jautājums par to, ko tad darīs Grandsentas iedzīvotāji, kuru īpašumiem draud applūšana, vai viņu problēmas atrisinās Francijas valdības jaunās apņemšanās?
Francija nav gluži vientuļa savās grūtībās sasniegt 2030. gada klimata mērķus. ANO tikko publiskojusi ziņojumu, ka 2030. gada klimata mērķu sasniegšana ir problemātiska visā pasaulē un tas apdraudot ne tikai pasaules klimatu, bet arī cilvēces izdzīvošanu, un tas nebūt nav pirmais šāda rakstura paziņojums.
Faktiski vienīgā joma, kurā zaļā pārkārtošanās sekmīgi virzās uz priekšu, ir atjaunojamo resursu enerģētika.
Taču tas notiek tāpēc, ka darbs pie tehnoloģijām, kas to nodrošina, sākās jau pagājušā gadsimta 70. gados – pēc tam kad arābu naftas lielvalstis šantažēja Rietumu pasauli ar naftas embargo, pūloties atturēt no militāra atbalsta Izraēlai. Tagad, 50 gadus vēlāk, šīs tehnoloģijas sasniegušas savu briedumu un spēj piedāvāt ekonomiskas priekšrocības. Taču praktiski nevienā citā zaļās pārkārtošanās jomā līdzīgas situācijas vēl nav, un virknē no tām nav pat īsti ideju, kā panākt pilnīgu klimata neitralitāti 2050. gadā. Tuvināties šim mērķim ir iespējams, tas taisnība, bet sasniegt to pagaidām nešķiet reālistiski. Tad nu šo mērķi cenšas tuvināt ar vaimanām no augstām tribīnēm, draudiem ar sodiem un tagad arī diezgan absurdiem tiesas lēmumiem.
Visa teiktā kontekstā jājautā – vai Latvijā varētu izveidoties situācija, kur kāda no Latvijas pašvaldībām iesūdzētu valsti, ka tai rodas klimata pārmaiņu radītas problēmas un valsts nedara pietiekami cīņā ar klimata pārmaiņām. Piemēri nebūs tālu jāmeklē – šogad to varētu darīt Jēkabpils un Augšdaugavas novads, bet citus gadus problēma var skart Daugavpili, Ogri, Jelgavu vai Rīgu.
Te uzreiz jāsaka, ka Latvijas valdības izredzes sasniegt 2030. gada klimata mērķus, tieši tāpat kā visu pārējo ES valstu izredzes, ir diezgan apšaubāmas.
Vai nu tam vajadzīgs daudz lielāks līdzfinansējums, nekā šobrīd pieejams, kā tas, piemēram, ir ēku siltināšanas vai elektroauto izplatības jomā, vai arī vajadzīgās tehnoloģijas vispār nav pieejamas – kā smago kravas auto vai aviācijas jomā, vai arī tās ir pilnīgi jaunas un vēl nav iemēģinātas praksē, kā tas ir ar visām programmām, kas skar citu zemes apstrādes metožu ieviešanu lauksaimniecībā un minerālmēslu un pesticīdu lietojuma samazināšanu tajā. Atbilde uz pirmo jautājumu pagaidām laikam ir negatīva – pašvaldības ir pārāk atkarīgas no valsts atbalsta savu problēmu risināšanā, tādēļ nevar riskēt tiesāties ar valsti. Citādi ir ar pilsoņiem un dažādiem aktīvistiem – to pietiek gan. Pietiktu kādam miljonāram, kas Jūrmalas kāpās iebūvējis māju, ieraudzīt, kā to noskalo jūra, kad doma par zaudējumu piedzīšanu no valsts varētu ienākt prātā. Tieši tāpat ar jēkabpiliešiem un šajā pilsētā izvietotajiem uzņēmumiem – tiem gan šāda doma varētu iešauties galvā. Un tiesa pat varētu pieņemt Francijas tiesai līdzīgu lēmumu – ka valsts dara nepietiekami. Tikai ko tas spētu palīdzēt konkrētajiem pilsoņiem un īpašumiem?
