Padomju Savienības militārie plāni pirms Otrā pasaules kara: agresīvi pret saviem kaimiņiem Krievijas valdītāji, lai kādu varas formu viņi arī pārstāvētu, bijuši vienmēr.

Kaut kas šai pasaulē nemainās, līdzīgi kā vēl pagājušajā gadsimtā čehu rakstnieks Jaroslavs Hašeks ar sava varoņa krietnā kareivja Šveika muti paziņoja, ka “dzelzceļa stacijās zaga un zags”, arī Krievijai blakus esošajām valstīm visos laikos bija jārēķinās ar to, ka agri vai vēlu viņu kaimiņš izrādīs kādas agresīvas tieksmes, militārā vai citādā veidā mēģinot uzkundzēties un parādīt, kurš te ir saimnieks. Ar domu, ka saimnieks, protams, būtu Krievijas Impērija, Padomju Krievija, Padomju Savienība, Krievijas Federācija – kā nu kurā brīdī šos kaimiņus sauca.

Vai Krievijas agresīvās tieksmes izrādītas ar brutālu ieroču spēku vai ar naftu un gāzi, vai ar finansēm, vai ar viltu un glaimiem – forma šajā gadījumā nav būtiska. Mūsu atmiņā, protams, nesenie notikumi Gruzijā 2008. gadā, 2014. un 2022. gads ar uzbrukumiem Ukrainai, bet arī ar Baltijas valstu pazaudēšanu 20. gadsimtā Padomju Savienība un 21. gadsimtā Krievija nebija un nav samierinājusies.

“Zaudējuma plāns”

1937. gada 26. maijā Maskavas Ļefortovas cietuma pratināšanas kamerā pie galda sēdošais PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks Padomju Savienības maršals Mihails Tuhačevskis ar drebošām rokām uz rūtiņu papīra uzrakstīja: “Iekšlietu tautas komisāram Nikolajam Ježovam. Es tiku arestēts 22. maijā, pirmo reizi nopratināts 24. maijā, otru reizi – 25. maijā, un šodien, 26. maijā, paziņoju, ka es biju fašistiskās pretpadomju sazvērestības vadonis. Apņemos izmeklēšanai sniegt visus ar savu pretpadomju darbību saistītos faktus, neko neslēpjot un nenoklusējot. M. Tuhačevskis.”