Māris Antonevičs: Kādas ilūzijas gals

Aizvadītajā nedēļā Igaunijas parlaments Rīgikogu nobalsoja par konstitūcijas grozīšanu, pieliekot punktu sava veida sociālajam eksperimentam – proti, ka vēlēšanu tiesības var būt arī personām, kas nav valsts pilsoņi, un pietiek tikai ar to, ka viņi kādu laiku dzīvo šajā teritorijā.

Māris Antonevičs.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Šādu pieeju pašvaldību vēlēšanās ziemeļu kaimiņi ieviesa vēl tālajā 1996. gadā, un tā ne reizi vien kā pozitīvs piemērs pieminēta arī Latvijas krievisko partiju un liberāļu aprindās. Taču nu igauņi spiesti atzīt, ka tā bijusi kļūda vai, pareizāk sakot, nepamatota ilūzija, ka, dodot cilvēkiem politiskās tiesības pat tad, ja viņi apzināti izvēlējušies neveidot noturīgu saikni ar valsti, izdosies veidot saliedētāku sabiedrību. Tikpat aplama ir arī dažreiz deklarētā atziņa, ka pašvaldības vairāk nodarbojas ar saimnieciskiem, ne politiskiem jautājumiem. Kā zinām arī no pašu pieredzes, tā nav, it īpaši, ja runa ir par lielajām pilsētām, pirmkārt, protams, galvaspilsētu.

Igaunijā sākotnēji tika apspriests priekšlikums liegt pašvaldību vēlēšanās piedalīties Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem – laikā, kad šīs valstis ir kļuvušas par tiešu draudu, tas, protams, kļuva pavisam absurdi. Iecere izraisīja nelielu pretestību, tajā skaitā iebilda daži no Krievijas nesen atbraukušie "relokanti", tomēr tā vietā, lai to pārskatītu, parlaments Tieslietu ministrijas sagatavotos grozījumus padarīja vēl stingrākus, attiecinot tos arī uz citu trešo valstu pilsoņiem un nepilsoņiem. Te jāpiebilst, ka 

Igaunijas nepilsoņi, kuri neformāli bieži tiek dēvēti par "pelēko pasu" īpašniekiem, ir kas nedaudz atšķirīgs no Latvijas. Viņu statuss vairāk līdzinās bezvalstniekiem. 

Kopumā Igaunijā ir nedaudz vairāk par 60 tūkstošiem nepilsoņu (Latvijā ap 180 tūkstošiem). Tikmēr Krievijas pilsoņu skaits Latvijā – ap 41 tūkstoti, Igaunijā – ap 67 tūkstošiem.

Igaunijas nepilsoņiem gan būs pārejas posms – šogad 19. oktobrī paredzētajās pašvaldību vēlēšanās viņi vēl varēšot piedalīties, lai arī parlamentā bija atšķirīgi viedokļi par to. Tomēr kopumā konstitūcijas labojumi tika pieņemti lielā vienprātībā.

Laiki ir mainījušies. Te varētu atgādināt, ka vēl pirms pieciem gadiem toreizējais Igaunijas premjers Jiri Ratass spriedelēja, ka visiem Igaunijas nepilsoņiem varētu automātiski piešķirt pilsonību, jo "tas nav normāli". Pārējā koalīcija viņam nepiekrita. Tagad pats Ratass jau paguvis radikāli mainīt savu politisko orientāciju – pamest iepriekš pārstāvēto Centra partiju (pie mums tā dažreiz dēvēta par Igaunijas "Saskaņu", jo savu politisko ietekmi nodrošināja, lielā mērā pateicoties krievu balsīm, kas deva iespēju ilgstoši būt pie varas Tallinā) un iestāties "Isamaa", ko varētu ideoloģiski salīdzināt ar Nacionālo apvienību Latvijā. 

Eksperimentēt tālāk ar to, vai kāda sabiedrības daļa tiešām kļūs lojālāka, ja tai dos vairāk burkānu, vai tieši pretēji – sekas izrādīsies negatīvas, igauņi vairs nevēlas.

Arī Latvijā kopš 2022. gada šīs tēmas īsti netiek cilātas, lai gan pašlaik valdošajā koalīcijā ir partija, kas balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās savulaik pasniedza kā vienu no saviem politiskajiem stūrakmeņiem. Runa ir par "Progresīvajiem". Lūk, citāts no nu jau dzēstā 2018. gada ieraksta partijas oficiālajā kontā tviterī: "Nepilsoņu balsstiesības pašvaldību vēlēšanās ir viens no "Progresīvo" dibināšanas principiem." Vai arī no paziņojuma pēc 2012. gada referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai: ""Progresīvie" aicina latviešus un krieviski runājošās sabiedrības daļas pārstāvjus sākt aktīvi meklēt kompromisus, līdzīgi kā Igaunijā jāpiešķir nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldību vēlēšanās." Savā ziņā "Progresīvie" var būt pateicīgi, ka visi šie aicinājumi un paziņojumi rakstīti laikā, kad par šo partiju liela daļa Latvijas iedzīvotāju neko nezināja un par viņiem neinteresējās. Vēlētāju atbalstu tā ieguva un Saeimā nokļuva tikai pēc 2022. gada, un pozīcijas, protams, jau bija būtiski pielabotas. Vecā dziesma atskan tikai atsevišķos brīžos, piemēram, kad jāaizstāv krievu valodas ietekmes saglabāšana sabiedriskajos medijos.

Tiesa, runa nav tikai par šo vienu partiju – lai gan ne tik apņēmīgi un tieši, taču idejas gaisā virmoja arī iepriekš – ap to pašu laiku, kad tika aktīvi bīdīta doma, ka vajadzētu valdošajā koalīcijā beidzot ņemt "Saskaņu" (atgādinājumam – to ļoti vēlējās darīt gan "Vienotība", gan Zatlera Reformu partija). Vienlaikus tika veidots, kā to varētu apzīmēt – zinātniskais fons. Piemēram, Sorosa fonda finansētā pētījumā 2009. gadā tā autori Viktors Makarovs un Aleksejs Dimitrovs apgalvo: "Balsstiesību piešķiršana pašvaldību līmenī Latvijas nepilsoņiem būtu saskaņā ar starptautisko organizāciju rekomendācijām Latvijai." Un nē, sabiedrība nemaz neesot pret: 

"Sabiedriskā doma nav šķērslis balsstiesību piešķiršanai nepilsoņiem pašvaldību līmenī. Šādu iespēju nenoliedz arī Latvijas Republikas pilsoņi – latvieši." (No pievienotajiem aptauju datiem gan labi redzama manipulācija ar datiem.) 

Protams, ieinteresētie pētnieki atsaucas uz Igaunijas piemēru: "Kā parāda Igaunijas pieredze, kur nepilsoņi jau vairākus gadus bauda tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās un kur pašvaldības kompetences jomu ziņā ir visnotaļ līdzīgas Latvijas pašvaldībām, nepilsoņu un krievvalodīgo vēlētāju skaita paplašināšanās neizraisīja spriedzi jūtīgajos etnopolitiskajos jautājumos. Bažas par spriedzes rašanos Latvijā ir nepamatotas."

Nu mēs redzam, ka bažas tomēr ir bijušas pamatotas. Kļūdījās Igaunija, ne Latvija. Jā, dažos citos jautājumos, piemēram, obligātā militārā dienesta saglabāšana, viņi ir bijuši tālredzīgāki nekā mēs, bet to nevajag vispārināt uz visiem lēmumiem.