6.2 °C
"Tad līdz nākamai reizei!" Tā no mums, "Latvijas Avīzes" redaktores Lindas Rasas un karikatūrista Gata Šļūkas, atvadoties pirms dažām nedēļām teica Ēriks Ošs, pie kura ciemojāmies viņa dzimšanas dienā. 13. martā Ērikam Ošam apritēja 98 gadi. Ikgadējā viesošanās pie viņa Āgenskalna mājās mums bija kļuvusi par mazu tradīciju kopš tā laika, kad Ēriks strādāja no mājām un arī pēdējo pusotru gadu, kad veselības stāvoklis vairs neļāva zīmēt. Ēriks Ošs "Latvijas Avīzei" zīmēja vēl tad, kad viņam jau bija 96 gadi – pēdējā karikatūra publicēta mūsu laikrakstā 2023. gada 21. augustā.
Taču nu nākamās reizes vairs nebūs... Tradicionālās dzimšanas dienas kūkas un aizraujošās sarunas ar Ēriku 13. martā Ormaņu ielā noslēgušās... Vakar saņēmām ziņu, ka 3. aprīļa naktī Ēriks Ošs aizmidzis mūža miegā.
"Ilggadējais "Latvijas Avīzes" karikatūrists Oša kungs, bez šaubām, ir leģendārs vīrs, jo cilvēki atceras karikatūras, kuras viņš publicējis žurnālā "Dadzis" pirms gadu desmitiem, vēlāk "Lauku Avīzē" un "Latvijas Avīzē", kur attēls ir daudzkārt daiļrunīgāks par garu tekstu. Pat visjocīgāk attēlotie varoņi, no kuriem liela daļa ir sabiedriskas personas, neskaišas par bildi, kas uzbūrusies no mākslinieka zīmuļgala, un ierāmētu labprāt pieliek savās darbistabās pie sienas. Diezin vai Latvijā tu esi redzams politiķis, ja tevi nav uzzīmējis Ēriks Ošs," tā senāk kolēģi publikācijās raksturoja "Latvijas Avīzes" feļetonists Egils Līcītis.
Jāpiekrīt Egilam Līcītim – Ēriks Ošs jeb Osītis, kā viņu sauca ģimenē, bija leģendārs. Un ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā cilvēks vispār. Unikālu atmiņu līdz pēdējām mūža dienām, mierīgu, ironisku vērotāja prātu, ilgu mūža pieredzi – gandrīz tikpat garu kā Latvijas Republikai, kurai visādi negaisi pāri gājuši. “Saprotiet, ko nozīmē piedzimt brīvvalstī? Man tas bija nediskutējams jautājums, svēta, absolūti organiska pārliecība – Latvija ir mūsu zeme, tēvija. Ka tautu pašnoteikšanās ir tik dabiska, cik var būt. Kad vēl ņēmu uz krūts, reiz unītī vienai krievenei ierāvis saku – šī, uz kuras stāvu, ir mana tēvzeme. Saproti? Mūsu – latviešu –, ne jau tava! Bet tādas tēmas jau nu nedrīkstēja attīstīt," tā 2017. gadā intervijā "Latvijas Avīzē" sacīja Ošs.
Ēriks Ošs dzimis 1927. gada 13. martā Liepājā, Karostā, Latvijas armijas virsnieka ģimenē. Skološanos sāka 1934. gadā Karostas Kalpaka pamatskolā. No 1937. gada dzīvojis Balvos, uz kurieni tēvu pārcēla darbā. Turpinājis izglītošanos Balvu pamatskolā, bet no 1938. gada decembra dzīvojis Rīgā un pabeidzis 4. pamatskolu. 1941. gada rudenī iestājies Rīgas 2. valsts ģimnāzijā, kuru (toreiz jau Zentas Ozolas 5. vidusskolu) beidzis 1946. gadā. 1946. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē, bet jau pēc gada pārgājis uz Latvijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, kuru beidzis 1953. gadā. Līdz 1956. gada martam strādājis par skolotāju Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam Latvijas televīzijā par mākslinieku inscenētāju, no 1970. līdz 1990. gadam par galveno mākslinieku. Kopš 1957. gada publicējās satīriskajā žurnālā "Dadzis" līdz pat 1995. gada augustam, kad žurnāls beidza pastāvēt. No 1994. gada sāka strādāt "Lauku Avīzē" – tagad "Latvijas Avīzē", kur publicējās līdz 2023. gadam. 2002. gadā izdevniecība "Lauku Avīze" izdevusi Ērika Oša karikatūru grāmatu "Kopoti raksti".
2017. gadā, kad Ērikam Ošam apritēja 90, viņš 3. maijā Rīgas pilī no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Toreiz savā uzrunā Ošs izteica prieku, ka viņam ir dota iespēja zīmēt karikatūras preses brīvības apstākļos.
Ērika Oša dzīvesbiedre, mūža mīlestība Zina aizsaulē aizgāja 2009. gadā. "Mēs laulībā piecdesmit sešus ar pusi gadus nodzīvojām. Bet vispār kopā mēs sabijām sešdesmit trīs gadus. Nebeidzu brīnīties. Zinu, ka tā reizēm notiek, bet kāpēc man? Par sevi nekad neesmu bijis augstās domās. Tā taču ir milzīga Dieva dāvana. Bet man jau nav nekāda nopelna. Par ko? Nu, neklājās jau vienmēr tā gludi, visādi gadījās, bet tā dežūrliesmiņa nekad nenodzisa. Es jau mērkaķis esmu bijis liels, gatavā grēka pagale. Tomēr mīlestība man bija viena un uz mūžu," tā intervijā žurnālam "Mājas Viesis" Ošs stāstīja 2015. gadā. Ošu ģimenē izaudzinātas meitas Ērika un Elga, Osīti iepriecināja mazbērnu, mazmazbērnu pulciņš. Ošam tā bija Dieva dāvana, ka dzīvi un pēdējās mūža dienas varēja pavadīt sievas dzimtajās mājās Āgenskalnā meitas Ērikas un citu ģimenes locekļu gādīgajā aprūpē.
"Tas ir tik brīnišķīgi, ka tētis tik cienījamos gados nav atmetis vēlmi vērt vaļā arvien jaunas durvis. Vēl pirms pāris gadiem teica – nē, nē internetam, bet tagad tas ir aizraujošs jaunatklājums, vesela pasaule! Viņš ceļo no kosmosa raidītā attēlā pa zināmām un neapgūtām vietām, izstaigā tālu pilsētu ielas, izkuģo upes, šķērso tiltus. Pēc veselības krīzes viņu lielā mērā piecēla kājās pavāra Mārtiņa Sirmā TV filmu ceļojumi pa eksotisku zemju virtuvēm. Tas dzīvi padara interesantāku, nevis liek tikai meditēt par bijušo. Tētis nav zaudējis spēju brīnīties par atvērto pasauli – viņš uz to aktīvi reaģē!" tā meita Ērika Oša stāstīja Egilam Līcītim publikācijā "Latvijas Avīzē" 2017. gadā. Šonedēļ trešdienas vakarā Osītis vēl paskatījies LTV erudīcijas spēli "V. I. P.", paklausījies znota Jura Petraškeviča planšetē uzlikto opermūziku, bet naktī uz ceturtdienu viņa sirds pārstāja pukstēt.
"Es jau dzīvoju sevī iekšā, vienmēr daudz par pagātni domāju, mēģinu saprast. Man viss ir salikts pa gadiem. Kādreiz brīnos, ka par mani jaunāki cilvēki neatceras, kurā gadā kas noticis. Kā var neatcerēties?! Sieva man arī reizēm jautāja: nu ko tu vari visu laiku domāt, urķēties?" teica Ošs "Mājas Viesim" 2015. gadā. Lūk, vēl fragments no viņa stāstījuma pirms desmit gadiem: "Daudz esmu domājis par to, kā man vienmēr ir veicies. Viņš grib pāriet uz televīziju, viņu palaiž no Liepājas un pieņem Rīgā. Nebiju jau nekāds spīdeklis, tomēr labi kotējos. Akadēmijā daudzi mācās, no tiem labi ja katrs desmitais kļūst mākslinieks. Pārējie kaut kur strādā – kombinātos, par noformētājiem, televīzijā. Tad, paskat, uzrodas "Dadzītis", viņš tur strādā, divreiz mēnesī honorārus saņem, var dzīvot labāk nekā viens otrs cits. Var braukt uz ārzemēm, jo biogrāfija gadījusies laba, leģionā netika iesaukts. Tu esi tīriņš, bet ne jau aiz pārliecības. Un dzīvs esi palicis. Un meiteni dabūjis smuku, kārtīgu, strādīgu, pozitīvu. Un vēl vecāki viņai māju uzcēluši, un tā nav nacionalizēta. Ošs ir labi iekārtojies. Citi taču tolaik briesmīgos apstākļos dzīvoja. Televīzijā ļāvos pierunājams uz diviem gadiem kļūt par galveno mākslinieku, bet nostrādāju par galveno bez sešdesmit piecām dienām divdesmit gadu. Dzīvoju mierīgi, slinkoju, partijā iestājos. 1975. gadā mani aicināja, televīzijai ķeksītim vajadzēja, teica: būs tev lielākas iespējas braukt uz ārzemēm. Man patika braukt uz ārzemēm. Leons Rudzišs nekavējoties uzrakstīja rekomendāciju, priekšnieki teica: jā, tūlīt pat jāņem, godīgs cilvēks. Es saku: neesmu godīgs, neesmu labs, gribētos jau, bet neesmu. Vienalga uzņēma. Bet braukāt uz ārzemēm tik un tā varēja tikai vienu reizi trijos gados.
Vēlāk pēc TV dēla kolēģes uzaicinājuma "Lauku Avīzē" sāku šo to uzzīmēt, un tad man 1994. gadā toreizējais "Lauku Avīzes" atbildīgais redaktors Artis Drēziņš piezvana, lai es atnākot. Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns jautā, vai es nebūtu ar mieru zīmēt lielos vākus. Labi, saku. Kad 1996. gadā televīzija mani palaida pensijā, man jau laimīgā kārtā bija robiņš, es vairs ne uz pusslodzi, bet uz pilnu slodzi pierakstījos “Latvijas Avīzē”. Naudiņas sanāca tādas, ka abi ar sievu kopš 1995. gada varējām ar “Impro” katru gadu braukt uz ārzemēm. Es jau krievu laikā biju pabijis Vācijā, Čehijā, Somijā, Ēģiptē, kas toreiz bija kaut kas īpašs, arī Spānijā un Meksikā, bet vislabāk man patika Indijā. Nekādus uzdevumus neviens man tajos braucienos nav devis. Tikai vienu reizi tāds Veļičevskis, kas strādāja televīzijas kadru daļā, iedzēris man prasīja: "Oš, jūs taču brauksiet atpakaļ?" Nu kur tad es palikšu, man taču ģimene! Esmu sentimentāls.
Un tagad man ir jādara tas, kas dzīvē man vienmēr ir bijis vistīkamākais: jāzīmē ķēmi. Protams, ja dari to diendienā gadu no gada, reizēm nogursti. Bet mājās spriež: Osītim atkal ir paveicies, viņš var ērti atbraukt ar trolejbusu uz darbu, darīt, kas patīk, un viņam par to vēl naudu maksā. Un galvenais – vecumā viņš ir spiests kustēties."
Nu kustība apstājusies... Arī Oša zīmulis viņa pirkstos vairs nekustēs...
Karikatūras Klasiķis
Gatis Šļūka: "Mana pirmā iepazīšanās ar Ēriku Ošu bija caur viņa karikatūrām žurnālā "Dadzis", bērnībā to daudz šķirstīju. Personīgi viņu iepazinu laikos, kad vēl neeksistēja attālinātais darbs, līdz ar to man bija iespēja viņu satikt visai bieži. Mēs abi zīmējām karikatūras "Latvijas Avīzes" redakcijā. Un pauzēs starp zīmēšanu pārsvarā sarunājāmies par mūs vienojošām tēmām - karikatūrām, mākslu, Mākslas akadēmijas dzīvi, bet protams ne tikai. Viņa stāstos allaž bija interesanti klausīties, varēja tikai apbrīnot cik detalizēti viņš aprakstīja dažādus notikumus no piedzīvotā. Viņš neskopojās arī ar kādu noderīgu vecmeistara padomu man, tolaik jaunam censonim, attiecībā uz karikatūru zīmēšanu. Dažus no tiem labi atceros joprojām. Paldies viņam par to! Ēriku raksturoja patīkama humora izjūta, labsirdīgai ironija. Viņš noteikti paliks vēsturē kā Latvijas karikatūras klasiķis ar lielo K."
"Latvijas Avīze" un "Latvijas Mediji" izsaka visdziļāko līdzjūtību meitām Ērikai un Elgai, un visiem tuviniekiem, Ēriku Ošu aizvadot aizsaulē.
Ēriks Ošs. (13. 03. 1927. – 3. 04. 2025.).
Ērika Oša karikatūras skaties sadaļā Zīmē Ēriks Ošs šeit.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
