Meitenes spēlējas ar lellēm, puikas spēlē kariņus. Bieži, kad puiku baram trūkst dalībnieku, meitenes puikām pievienojas. Puikas un meitenes izaug, un puikām kļūst vieglāk, jo karš ir pārcēlies uz ekrāniem, viņi vairs negrib būvēt štābiņus, rakt ierakumus. 

Meitenes aizvien lielākā skaitā turpina pieteikties dienestam armijā. Viņām nepatīk tādi, kam nav dūšas un stājas, tādi neuzņemas atbildību arī vēlāk. Meitenes, kurām ar pašcieņu un pašapziņu viss ir kārtībā, kaunas par tiem, kas, būdami veseli, visādi no dienesta izvairās. Viņi saka, jā, valsts ir jāsargā, un es pat zinu, no kā, bet kāpēc tas jādara man? Diemžēl tā domā daudzi. Un ne tikai Latvijā.