25. marts vēsturē un senās avīzēs. Mikroķirurģijas sākums Latvijā

1985. gada 25. martā. Pirms 40 gadiem Gaiļezera slimnīcas mikroķirurģijas nodaļā, ko formāli atklāja vēl 1. janvārī, uzņēma pirmo pacientu.

Šo brīdi uzskata par mikroķirurģijas kā atsevišķas medicīnas nozares dzimšanas dienu Latvijā, kaut dažas tāda rakstura operācijas veica arī agrāk un amputētas rokas piešūšana pacientam pirmo reizi Latvijā notika 1979. gadā. Tas bijis īpašs gadījums, ko pēc savas iniciatīvas un intereses Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā paveica neiroķirurgi Jānis Kupčs, Salvijs Kadišs un traumatologs Roberts Drāke. Kā liecinājuši laikabiedri, ķirurgi prasmes un zināšanas mikroķirurģijā tolaik apguva pašmācības ceļā līdzās pamatdarbam, balstoties drīzāk entuziasmā. Mikroķirurģijas centri 80. gadu sākumā PSRS pastāvēja Maskavā, Ļeņingradā (Sanktpēterburgā), Viļņā. Rīkojums veidot atsevišķu nodaļu Gaiļezera slimnīcā 1984. gada decembrī pienācis no PSRS Veselības aizsardzības ministrijas vadības, turklāt noteikts, ka centrs atklājams 1985. gada 2. janvārī. 

Rīkojumu formāli izpildīja. Mikroķirurģijas centru atvēra, lai tūdaļ slēgtu uz remontu, jo trūka ne tikai kvalifikācijas, bet arī nepieciešamās medicīniskās aparatūras un materiālu, piemēram, īpašo diegu. 

Pirmie centra ķirurgi un dibinātāji bija nodaļas vadītājs Guntis Bite, Tālivaldis Krūmiņš, Aldis Dalmatovs un Haralds Adovičs. Latvijas Mikroķirurģijas centra hronikā atzīmēts, ka pirmā īkšķa replantācija 1985. gada maijā bijusi neveiksmīga, bet tā paša gada augustā veiktā pirmā plaukstas piešūšana beigusies veiksmīgi. 1986. gadā notikusi pirmā apakšstilba replantācija. Skarbajos 90. gados mikroķirurģijas attīstībai Latvijā gan ar mediķu apmācību ārzemēs, gan finansiāli un aprīkojuma ziņā palīdzēja ķirurgi no trimdas latviešu vidus profesori Kristaps Keggi un Uldis Bite no ASV, tāpat profesors Arnis Freibergs no Kanādas. Ja sākumā bija runa par zaudētu ekstremitāšu vai pirkstu atgriešanu, tad laika gaitā mikroķirurģijas lauks ievērojami paplašinājies – sēklinieki, dzimumlocekļi, krūšu, žokļu, degunu, barības vadu rekonstrukcija un tā tālāk. 2020. gadā speciālisti pirmo reizi atjaunoja sakropļotu cilvēka seju. Jomā jau notikusi specializācija. Mūsdienās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā darbojas Rokas un plastiskās ķirurģijas nodaļa, bet Latvijas Mikroķirurģijas centrs ir viens no vadošajiem un lielākajiem tāda veida ķirurģijas centriem Baltijas valstīs.

"Latvija", 1925. gada 25. martā

Galvas pilsēta. Jaunais pontona tilts būs gatavs novembrī. Tilta platums starp margām būs 14 m, bet visa tilta garums 224 m. Pa jauno tiltu varēs braukt dubultsliežu tramvajs un vēl gar malām atliks plašs ceļš zirdziniekiem. No ūdens līdz tilta fermām augstums būs 3,8 m, tā ka zem tilta bez kavēkļiem varēs braukt tvaikonīši, kas nodarbināti pie plostu un laivu vilkšanas. Jaunie pontoni, uz kuriem atbalstīsies tilts, būs daudz lielāki, kādēļ viss tilts būs stabilāks un pa viņu varēs vest daudz smagākus priekšmetus kā līdz šim. Pontonus izgatavos ar tādu aprēķinu, lai tie peldētu daudz brīvāki. Lai pontoni vieglāki iegrimtu, kad tie apmaināmi, tos varēs piepildīt ar ūdeni un tā viegli pabīdīt zem tilta fermām. Plūdu laikos tilts tomēr būs jāizņem, bet pa to laiku satiksmi uzturēs pa veco dzelzs tiltu. 

Neērtā satiksme pār Daugavu izbeigsies tikai pēc Valdemāra ielas tilta izbūves. Tas varēs notikt tikai tad, ja Rīgai izdosies dabūt ārējo aizņēmumu. 

Pontonu tilta projektu izstrādājis pilsētas virsinženieris Eferts, izbūves darbi izmaksās ap 50 milj. rubļu. Tilta būvei izsludināts konkurss, kurā pieteikušās kādas 60 dažādas firmas. Konkursa termiņš izbeidzas 20. aprīlī. Konkurējošās firmas var izstrādāt arī savus projektus, bet galvenos vilcienos tiem jāsaskan ar pilsētas uzdotiem datiem. Tiltam jābūt gatavam līdz š. g. novembrim.