No arhīva. Deportācijas — Cacuru dzimtas traģēdija. Tik daudzi palīdzēja izdzīvot

Tuvojoties 25. martam – komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, arī es, Solomeja Spiča, vēlos pastāstīt plašākai publikai savas un savas ģimenes locekļu ciešanas 1949. gada 25. martā. To neviens nedrīkst aizmirst, kā mūsu tauta tika aplaupīta, pazemota, verdzināta un apmelota… 

Raksta pirmpublikācija "Latvijas Avīzē", 2008.22.03.

Iebrukums naktī

Jau pirms izvešanas mani un māsu Sholastiku vietējā vara aizsūtīja tīrīt ceļus no sniega līdz Krāces stacijai, jo bija briesmīgas sniega kupenas. Mēs visu dienu strādājām. Bijām nogurušas un slapjas. Naktī (25.03.) mūs pamodināja skaļi sitieni pie durvīm. Brālis Viktors paslēpās mājas bēniņos linu ķīpās. Kad atlauza durvis, iebruka vesels bars bruņotu karavīru un daži privātie. Mēs no uztraukuma bijām šokā. Māti Veroniku Cacuri gandrīz paralizēja. Viņa nevarēja pakustēties. 

Daži karavīri uzkāpa bēniņos un ar durkļiem durstīja linu ķīpas, tad brālis padevās bez pretošanās. 

Viņi sita tam ar šautenes laidni pa muguru, pa galvu. Tad noguldīja ragavās un apsargāja. Brālis nedrīkstēja kustēties. 

Pa to laiku mājās notika kratīšana. Neko aiztikt nedrīkstējām. Māsa Sholastika gribēja aizbēgt, viņa devās uz šķūni pēc siena govīm, jo tās māva, aitas blēja, suņi rēja, it kā juzdami, kas notiek. Karavīrs ar šauteni māsai sekoja. Tā viņai neizdevās nekur paslēpies. Pēc kratīšanas karavīri kliedza: "Skorei, skorei!" 

Tēvs Jāzeps Cacurs apakšveļā izgāja pagalmā pie karavīriem, kuri apsargāja Viktoru. Tēvs lūdza, lai viņu nošauj, jo viņš gribot palikt Latvijā. 

Karavīri iegrūda tēvu ragavās un arī apsargāja. Sieviete iznesa no mājas kažoku un uzsedza tēvam uz pleciem, pēc tam iznesa velteņus un iedeva tēvam. Kratīšana beidzās, es sāku kravāt mantas, ko ņemt līdzi. Pēkšņi konstatēju, ka ir paņemtas mātes zeltlietas – gredzeni, auskari, zelta ķēdītes, kaklā karamais zelta pulkstenis un tēva sudrablietas. Šo to sametām maisā un salikām ragavās. Visu laiku karavīri kliedza: "Skorei, skorei!" Kad mūs aizveda līdz Krāces stacijai, tikai tad sapratām, ka ļoti maz esam paņēmuši līdzi, citiem bija ļoti daudz maisu gan ar drēbēm, gan pārtiku. Otrā dienā mūs sadzina lopu vagonos. Vienā vagonā bija apmēram 40 cilvēku. Vilciens sāka kustēties. Visos vagonos bija dzirdama Dieva lūgšana, raudāšana un vaimanas… Tā mēs braucām trīs dienas. Ceturtajā dienā atnesa spaini šķidras zupas: vārītas zivis ar makaroniem. Zupas visiem nepietika. Pēc desmit dienu braukšanas kādai sievietei sākās dzemdības. Viņa dzemdēja, bet bērniņš bija jāizsviež no vagona ārā, jo to pavēlēja apsardze. 

Kad aizbraucām līdz Omskai, mūs visus no vagona izsēdināja un dzina uz pirti. Tēvu Jāzepu Cacuru no vilciena aizveda uz slimnīcu, jo, braucot veļā (virsdrēbju viņam nebija), viņš bija saaukstējies. Pēc pirts mūs aizveda pie kādas ukraiņu ģimenes. Saimniece mūs pacienāja ar rupjmaizi – melnu kā darva – un tēju bez cukura. Mēs bijām priecīgi par saimnieces laipnību. 

Pēc kāda laika mūs pārvietoja uz zemļanku (zemē ieraktu bunkuru). Pienāca ziema, klons bija ļoti auksts, grīdas nebija. Zemļankā logs bija aizbāzts ar lupatām. Stūrī stāvēja spainis ar ūdeni, to sedza ledus kārta. Tēvs tur pusbadā gulēja, drēbes apsarmoja un sasala, tāpat arī ūdens krūzē. Pēc dažiem mēnešiem (nepilna gada) tēvs nomira. 

Laipnie ganiņi 

Mani aizsūtīja uz Kalimu, 80 km tālumā no dzīvesvietas gatavot ēdienu baļķu vedējiem, meža strādniekiem. Tur bija krāsns maizes cepšanai un krāsns rīki. Es no savas mātes biju iemācījusies cept maizi, vārīt galertu un gatavot citus ēdienus. Man pieveda miltus maizes cepšanai, govju galvas un kājas ar spalvām un nagiem – neapstrādātas. Lai no tā visa es gatavotu zupas un galertu. Es biju jauna. Man bija tikai 19 gadu. 

Baļķus veda ar vēršiem. Vēršus vajadzēja atpūtināt un pabarot. Baļķu vedējus arī vajadzēja pabarot. Kolimā bija divi gani. Viņi mums palīdzēja izdzīvot. Ganiņi bija labsirdīgi un izpalīdzīgi. Viņi ganīja bullīšus – lielu baru. Ganiņi pēc kārtas brauca uz kolhozu un reizē aizveda manai mātei maizes gabaliņus, kurus es biju sakrājusi. Ganiņi to darīja slepeni un bija uzmanīgi, lai neviens nepamana. Māte jau vairākas dienas bija neēdusi. Bija bezgala priecīga, ka varēja saņemt maizes gabaliņus no meitas, kas atradās 80 km tālu. 

Mēs, Cacuru ģimene, esam ļoti pateicīgi abiem ganiņiem, kuri mums palīdzēja izdzīvot. Ļoti žēl, ka neatceros viņu vārdus. 

Drīz mēs pārcēlāmies uz sovhozu "Bojevoj" Čerņajevkas sādžā. Mēs ar māsu strādājām meža darbos. Bija auksts. Nebija ne vajadzīgo apavu, ne apģērba. Bieži apsaldējām rokas, kājas. 

Ar "plāceni" pret slimību

Reiz saaukstējos un saslimu ar plaušu karsoni. Ārstu dabūt nevarēja, bija augsta temperatūra. Māte aizgāja pie kaimiņienes, palūdza govs "plāceni" – mēslus. Māte "plāceni" pasildīja un aplika man ap krūtīm, ietina segā. Tā atkārtoja trīs reizes. "Plācenis" slimību likvidēja. Tā es sāku atlabt. Paldies manai māmuliņai, ka palīdzēja man izdzīvot! Tagad viņa jau guļ zem zemītes Miķeļa kapos. Paldies tai krievu sievietei, kas iedeva govs "plāceni"!

Pavasarī brālis Viktors strādāja uz lauka ar sējmašīnu. Atbrauca melnais milicijas autiņš, čekisti arestēja brāli un bez tiesas sprieduma ielika cietumā. Notiesāja Viktoru Cacuru 25 gadus pavadīt nebrīvē. Pēc pārdzīvojumiem, raudāšanas un stresa sabruka māte. Viņai uz muguras kreisajā pusē pie pleca izveidojās dūres lieluma rēta. Tā nežēlīgi puva un sāpēja. Es atvedu ārstu no rajona slimnīcas. Ārsts Balandiņš (tāds bija viņa uzvārds) konstatēja, ka jābrauc uz slimnīcu. Māti ar ārsta palīdzību saģērbām un iesēdinājām ratos. Ārsts bija labestīgs, uzmanīgs, žēlīgs. Viņš mātei uzsedza savu žaketi. Mēs esam pateicīgi ārstam Balandiņam, ka viņš izārstēja māti, izglāba viņu no nāves. Pavasarī ar māsu strādājām ar traktoru uz lauka, vasarā – pie siena sagatavošanas. Rudenī uz kombaina par palīgu. Strādājām ne tikai dienā, arī naktīs. Negulējām, acis bija aizpampušas, rokas, kājas apskrāpētas. Sūrstēja, sāpēja. 

Ziemā sasalušos salmus no lauka vajadzēja vest lopiem. Bija jābrien pa sniegu un jāstrādā smagi un grūti. Strādāju arī zirgu stallī. Bija jāapkopj desmit zirgi, jātīra, jābaro, jādzirdina, jāuztur stallis vislabākajā kārtībā. Es centos visus darbus labi padarīt. Mani izvirzīja apbalvošanai par labu darbu, piešķīra prēmiju, bet nekad to nesaņēmu.

Vasarā naktīs bija jāgana zirgi. Bija arī tā, ka zirgi pazuda. Bija jāšus jādodas meklēt. Sēdos zirgam mugurā, un aidā! pa stepi apkārt, kamēr pazudušos zirgus atradu un atdzinu atpakaļ pie bara. Zirgi man patika. Es mājdzīvniekus mīlu. Prieks bija ar viņiem strādāt. Varēja ar viņiem parunāt un izsūdzēt savas bēdas kā Blaumaņa novelē "Salna pavasarī". 

Sibīrijā dzimušais dēlēns Ernests. 

Foto: No personiskā arhīva

Viss nolīdzināts līdz ar zemi

1954. gada oktobrī apprecējos ar Jāni Spiču. Viņš jau bija izcietis Sibīrijas lēģeros desmit moku gadus, ko viņam tiesa piesprieda padomju laikos, tāpēc ka bija mobilizēts vācu armijā (leģionā). Uz dzimteni braukt viņš nedrīkstēja. Mans brālis ieteica J. Spiču kā labu, godīgu, strādīgu cilvēku. Tā mēs sākām kopdzīvi. Pēc gada piedzima dēls Ernests. Tas bija 1955. gada 4. novembrī. Tajā laikā bija uznācis Sibīrijā aukstuma vilnis. Mājup no slimnīcas devos pēc divām nedēļām. Atceros, bija ļoti auksts – mīnus četrdesmit grādu. Es biju uztraukusies, ka bērniņš nenosalst. Paldies Dievam, viss noritēja labi. Māsa Eleonora, kas 25. martā nebija mājās un tā paglābās no izsūtīšanas, atsūtīja no Rīgas bērnam drēbītes. Viņa arī sūtīja paciņas, no kurām gan daudzas pazuda.

Sibīrijā cilvēki bija dažādi – gan labestīgi, gan žēlsirdīgi, gan izpalīdzīgi, gan ļauni. Brālis, aizejot pensijā 1980. gada vasarā, aizbrauca uz nometinājuma vietu pēc tēva mirstīgajām atliekām, bet nekā neatrada, jo viss ar traktoru bija nolīdzināts. Nekādu kapu nebija. Pat būdas, zemļankas, mājeles – viss tika iznīcināts, lai nebūtu nekādu pierādījumu. Staļina režīms atbrīvojās no vēstures lieciniekiem. Brālis izbraukāja visu apkārtni, bet veltīgi. Tēvs nomira februārī, kad zeme bija stipri sasalusi. Ar laužņiem tika rakta kapa bedre. Tas bija briesmīgi grūti. Pēc tēva nāves nomira kāda vietējā sieviete. Kapu izrakt nevarēja, tāpēc atraka mūsu tēva kapu bez mūsu atļaujas un apglabāja tēva zārkam virsū. Mūsu ģimene dzīvoja Rēzeknes apriņķa Grudu ciemā Silajāņu pagastā. Tēvs bija strādīgs, čakls un gādīgs saimnieks. Ģimenē bija seši bērni: trīs dēli un trīs meitas. Viņš mīlēja savu dzimteni Latviju. Katru svētdienas rītu, uzvilcis baltu kreklu, devās apstaigāt savus laukus, dodot tiem svētību – skaitot lūgšanas. Paldies visiem, kas palīdzēja izdzīvot. Pateicamies, ka varam dzīvot savā mīļotajā Latvijā, veidot tās nākotni un izjust savas valodas burvīgumu!

Jāzepa Cacura dzimta: Solomeja Spiča, Eleonora Zepkāne, Jānis Spičs Rīgā.

Latvijā šobrīd zināmas tikai piecas fotoliecības, kas tieši dokumentē 1949. gada 25. marta deportācijas. Šis foto, vēl nezinot autoru, plašākai sabiedrībai tika atklāts pērn un rāda izsūtīto Kroju ģimeni pie ešelona.

Foto: No Okupācijas muzeja arhīva