Ingrīdas Burānes kultūras iespaidi: Nojausmās un pieskārienos

Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par spilgtākajiem kultūras tvērumiem martā. Iepriekšējā reizē rakstīju par zīmējumu. Pavasarim piesakoties, bija vēlēšanās atrast jaunvārdus krāsai, tonim. Tik daudz labas glezniecības koncentrācijas Rīgā un tālāk no dižpilsētas ļoti atšķirīga mēroga izstādēs Latvijā, manuprāt, sen nebija iemantota.

Skatītāju dvēseles atveras

Sērsnu mēneša desmitajā dienā devos uz Jelgavu. Trīs atšķirīgas, bet gleznieciskā kvalitātē ļoti augstvērtīgas solo skates. Vija Zariņa "Manu sajūtu ainavas" (Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī, 4. marts–5. maijs), Silvija Meškone "Mans zaļais dārzs" (Jelgavas māksla skola, 3.–30. marts) un Induļa Landaua "Pasteļgleznojumi" (mākslas studijas "Mansards" jaunajā Mākslas telpā, 10. marts–10. aprīlis).

Vija Zariņa. "Dūmaka". 2025.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva

Protams, nekādus jaunvārdus neatradu, jo dienas iespaidi pārāk blīvi, atšķirīgi rezonansē, taču vienlīdz rosinoši. Vija Zariņa izstādes pieteikumā skaidri iezīmē robežas: "Savos darbos īpašu nozīmi piešķiru Latvijas ainavai – nevis no dabas nogleznotai, bet dabas inspirētai. Es tās saucu par savu sajūtu ainavām." Ja attiecības ar mākslu, profesionalitāti, radošuma izpratni nav sagandētas, tad skatītāju dvēseles atveras un sarunas iespējamas. To nešaubīgi var attiecināt uz visiem trim māksliniekiem.

Vijas Zariņas un Silvijas Meškones ainavas kvalitatīvi eksponētas (sakārtotas tā, ka nolasās gan katra darba emocionālā uztveramība, gan ekspozīcijas skanējums) un arī jauni soļi zināmajā ceļā ieti. Vijai – diennakts apgaismojuma (vājš, tumsas klātesamība) pētījumi, Silvijai – ekspresīvā dinamika zaļās krāsas savaldīšanā – maigāka, klusinātāka, zīdaināka. Atpeldēja sens Koko Šaneles atzinums: "Vislabākā krāsa pasaulē ir tā, kas tev piestāv!" Nav ne mazāko šaubu, ka abas glezniecības meistares zina, kuras krāsas viņām piestāv.

Mūžības nianšu satvēruma mirkļi

Jaunās grāmatas vāks ar Induļa Landaua pašportretu.

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva

Dienas ceļojums konkrētajā datumā bija saistīts ne tikai ar Induļa Landaua darbu izstādes atklāšanu. Novakares svētkiem ilglaicīga pastāvēšana saistās ar jaunas grāmatas atvēršanas notikumu. Mākslinieka Induļa Landaua trauslie pasteļi ievākoti nelielā, bet ar lielu mīlestību veidotā izdevumā. Jelgavas tipogrāfijā iespiestā sējuma galvenie veidotāji ir Kristīna Landaua-Junkere un Raitis Junkers, protams, ar lielu Jelgavas pašvaldības un Jelgavas mākslinieku biedrības vadītāja Māra Branča atbalstu. Grāmatas ievadtekstā citēju paša mākslinieka domas: "Vizuālais ir tikai pirmais impulss. Caur redzamo atklājas neredzamais. Caur reālistisko var pateikt zināmas izjūtas un filozofiju, kura nav redzama, kura iet dziļāk par redzamo."

Protams, glezniecība reproducējumā vienmēr paliks tikai nojausmās un pieskārienos, bet saglabāsies vismaz informatīvā līmenī! Tāpēc tik svarīgi Latvijas kultūras telpā atstāt zīmes, pieturas stabiņus, ticamus attēlus par vērtībām un personībām, kuru darbs veido cilvēkus, laiku un vēsturi. Tādas raudzes mākslinieks kā Indulis Landaus būtu pelnījis nevainojamu izdevumu, bet dzīvojam kara apstākļos (kopš pilna asiņainā Krievijas iebrukuma Ukrainā dun 1130. diena) un ir apbrīnojami, cik piesātināts, atbalstošs gara pasaulei ir Latvijas mākslinieku pilnvērtīgais darbs.

Lai runātu izvērstāk par Jelgavā redzētajām domu, prasmes, izjūtu koncentrācijām uz audekla, kartona, papīra, jābrauc vēl satikt mūžības nianses satvērumus mirkļu enerģijā, niansēs, nojausmās.

Gudrs un emocionāli piesātināts garīgais savienojums

Divas ļoti vērtīgas mākslas darbu ekspozīcijas šobrīd atklātas Sabilē. Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā: "Džemmas gadsimts" (22. marts–5. maijs) un "Istabai – 20" (24. marts–27. jūlijs). Abas skates vienlīdz nozīmīgas un kvalitatīvas. Tā aizvien, kad izdodas vecajā Sabiles sinagogā būt kādas interesējošas ekspozīcijas iepazīšanā jeb iegriežoties pa ceļam uz Pedvāles muižu vai kur citur Abavas krastos.

Fragments no ekspozīcijas "Istabai – 20".

Foto: No Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva

Džemmas Skulmes (1925–2019) izstāde ir ļoti savlaicīga un pārdomāta (ieceres autors – centra vadītājs Jaroslavs Romanovičs, palīgi – Santa Lavendele, Māris Balodis, Ralfs Pociuss), jo līdz Mākslinieces simtgadei iespaidi ir jāsummē, jāpārdomā, jākoncentrē. Šī ir jubileja, kuras svinībām vajadzētu vest no dziļākām pārdomām uz reāliem uzdevumiem, rīcību, par nākotni domājot. Īpaša pateicība mākslas pētniecei Ingai Šteimanei, kura daudz darījusi Džemmas mantojuma saglabāšanā un ar savu "pastaigu gar gleznām" bija klātesoša arī izstādes atklāšanā.

Sabilē nebijušās nojausmās pieskāros 13 akvareļiem no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijas, četriem dēlīšiem no "Ola Foundation" kolekcijas un vienam audeklam no Rotko muzeja kolekcijas. Senākais darbs datēts ar 1962. gadu ("Meitenes no Bārtas"), jaunākie četri – ar 2018. gadu ("Eju caur brikšņiem/Ciemaļa noklīdusi/ Mākonis pavada/ Laikam ceļu rāda"). Atkal satikšanās jaunatklāsmes, saviļņojuma uzbangojumi un sakarību koncentrācija. Iederīga izstādes tonī ekrānā skatāmā Laimas Žurginas lieliskā dokumentālā filma "Džemma" (1986), kurā tik daudz patiesuma un pareģojumu, redzējumu arī šodienas aktualitātēm. Džemma savā laikā teica: "Glezniecība man dod pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem, visām problēmām," bet Sabiles izstāde, manuprāt, sniedz iespēju apcerēt, kāpēc tik svarīgi uzturēt kraplaka un visu citu krāsu intensitāti saistībā ar Džemmas ceļu dzīvē un mākslā. Ieteikums visiem Kurzemes skolotājiem – vediet savus audzēkņus, rādiet, stāstiet, iepazīstiniet ar personību, bez kuras upuriem, iespējams, ka atmodu nebūtu sagaidījuši.

Otra izstāde Sabiles namā – "Istabai – 20" – ir līdzvērtīga jau pieminētajai. Kā mākslinieciskās intensitātes, tā kultūrvēsturiskās nozīmības ziņā. Džemmas Skulmes vārds plašākai sabiedrībai ir zināms (ceru!), bet par mākslinieci Lindu Lūsi jāpasaka daži vārdi tiem, kuri regulāri neiedziļinās kultūras norisēs. Divdesmit gadus viņa ir veidojusi, izveidojusi un vadījusi neatkarīgu mākslas galeriju Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 31 namā, kas jau vēsturiski dažādām saitēm bijis saausts ar Latvijas kultūru un tās veidotājiem.

Pirmkārt, Linda Lūse ir talantīga un mākslinieciskā jaudā neierobežota personība. Viņai ir Andra Freiberga skola, un to viņa smalki realizē tajās telpās, kurās ir līdzīpašniece. Lindas mākslinieciskās izteiksmes iespējas būtiski īstenojas grafiskā dizaina jomā un citos radošajos pasūtījumos.

Otrkārt, parastu telpu Linda padarījusi savā ziņā par Rīgas centra kultūras centru (bez pārspīlējuma!) ne tikai īslaicīgā akcijā, bet divdesmit gadu norisēs – ar regulārām ikmēneša izstādēm, grāmatu un rotaslietu iegādes iespējām, kafejnīcu, teātra izrādēm un visām norisēm, kas veidojušas pamatotu apzīmējumu "leģendāra vieta".

Treškārt, viņas izdomāto, piedāvāto un realizēto izstāžu (vairāk nekā 200!!!) tēmu loks bijis tik rosinošs, ka tām atsaukušies visu jomu un paaudžu mākslinieki. Arī šajā jubilejas kopojumā līdzās mazformāta gleznojumiem var redzēt stikla un metāla, tekstila un grafīta 200 darbus uz viena izmēra pamatnēm. Fantastiski interesanti kārtojuma slāņu slāņi, kas atveras, iedziļinoties piedāvātajā perfekcijā un pilnībā rāda Latvijas mākslas dziļurbumus.

Džemmas Skulmes un Lindas Lūses pašaizliedzīgais darbs izsakāms īsi: viņas abas, katra savā laikā, veidoja un noteica daudzu mākslinieku likteņus, iespējas, esību, paaudzes garu, pastāvēšanu un kvalitāti. Tāpēc gudrs un emocionāli piesātināts ir abu izstāžu garīgais savienojums, saistība, sablīvētība Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā. Nepārtrauktība un nezūdamība kārtu kārtām, loku lokiem, pēdu pēdā.