“Ar biškopību sāku nodarboties pavisam nejauši apstākļu sakritības dēļ, kad pirms divdesmit gadiem iegādājos lauku īpašumu Mārupes novadā un tiku pie pirmajiem diviem stropiem,” sarunu iesāk rīdziniece ILZE GRAVA-NIĶE. Ar viņu tiekamies vasaras izskaņā Rīgā, kur privātmājas dārzā arī ir vairākas bišu saimes.

No pilsētnieces par biškopi

Ilze sevi uzskata par pilsētnieci, jo dzimusi un uzaugusi Rīgā, kur dzīvo joprojām. “Sākumā par bitēm nezināju pilnīgi neko. Konsultējos pie vīra drauga – pieredzējuša biškopja. Pirmos gadus gan nebija domas nopietni nodarboties ar biškopību, bet pamazām man kaut kas tajā visā iepatikās. Uzskatu, ka līdz biškopībai katram pašam jānonāk, jo tas ir īpašs dvēseles stāvoklis. To nevar darīt bez patikšanas, tikai naudas dēļ. Kaut darbs ir fiziski smags, iešana pie bitēm nomierina un rada labu sajūtu. Brīnišķīgā smarža, kas apņem medus apstrādes procesā, ir tiešām neaprakstāma. Novērtēju arī to, ka mans darbs palīdz cilvēkiem stiprināt veselību,” teic Ilze. Lai uzzinātu vairāk par bišu dzīvi, apmeklēti kursi pie zināmā biškopja Andreja Miža un pēc dažiem gadiem arī Latvijas Biškopības biedrības divgadīgie kursi. Tā pamazām arī stropu kļuvis vairāk – kādu atdāvinājis kaimiņš, kāds citādi, bet likumsakarīgi nonācis pie Ilzes.