Vienmēr ir bijis tā, ka tas, kurš dod naudu, arī diktē noteikumus.
Sarunās ar lauksaimniekiem nereti nākas nonākt līdz secinājumam – stratēģiski svarīgā pārtikas ražošanas nozare Latvijā attīstās bez skaidra ilgtermiņa stratēģiskā plāna. Tāda neesot nedz nozarei kopumā, nedz atsevišķām lauksaimniecības nozarēm. Šis secinājums nepavisam nav jauns – tāds pastāv jau gadiem ilgi.
Savā ziņā tas būtu uzskatāms kā fenomens, jo neviens no zemkopības ministriem nekad nav atzinis, ka šāda stratēģiskā plāna nav. Tāds esot! Kam dodam naudu, to arī atbalstām, veicinām, stimulējam. Galu galā – Latvija taču nevar būt kaut kāda sava ceļa gājēja, jo pastāv kopējā ES lauksaimniecības politika!Kurp tad īsti ejam un kur, šādi ejot, varam vai nevaram nokļūt? To skaidrojām sarunā ar zemkopības ministru Armandu Krauzi.
Kā tad īsti ir ar to nozares stratēģiju – ir vai nav?
Lauksaimniecībā ir dokuments, kas saucas Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskais plāns (KLP SP), ko parasti gatavoja uz septiņiem gadiem, tagad tas ir uz pieciem gadiem. Tas attiecas uz visām ES dalībvalstīm, tostarp Latviju, un tas katrā valstī top gan ilgās diskusijās ar ministrijas un nozares pārstāvjiem, gan pēc tam nopietnās sarunās ar Briseli. Viena lieta ir uz papīra uzrakstīt kaut kādu plānu, attīstības redzējumu, bet otra lieta ir šā plāna īstenošanai nepieciešamais finansējums, kas pamatā nāk no Eiropas savienības (ES) budžeta. Vidēji ik gadu no Eiropas saņemam ap 600–700 miljonu eiro, kamēr Latvijas valsts piešķirtais finansējums lauksaimniecības nozarei ir apmēram vien 10% no šīs summas, tātad – 60–70 miljoni. Tādējādi tieši KLP SP nosaka, vai un cik lielā mērā nozares var vai nevar attīstīties un kādā virzienā.
Varbūt nozaru pārstāvji ar stratēģisko plānu saprot kaut ko citu? Piemēram, ko tieši primāri attīstām savā valstī un lauksaimniecībā – pārtikas pašapgādi, eksportu, ģimenes saimniecības, bioloģisko daudzveidību, lauku apdzīvotību? Kad ir skaidrs, uz ko ejam, tad arī kļūst skaidrāks, kurp un kam virzīt atbalstu. Ja visam dod pa druskai, tad nekāda diža attīstība nevienā jomā nenotiek...
Mums tomēr jāsaprot, ka nevaram gluži izstrādāt kaut kādu savu nacionālo nozares stratēģiju, neņemot vērā to, ko vēlas ES. Tas nav iespējams. Protams, stratēģiskie plāni katrā valstī var atšķirties, un tie arī atšķiras, taču visiem jāiekļaujas KLP rāmī. Un vienmēr ir bijis tā, ka tas, kurš dod naudu, arī diktē noteikumus. Tostarp – kā sadalīt piešķirto finansējumu. Un, ja ES pasaka, ka finansējums jānovirza klimata un vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, tad citādi nemaz nevar. Piemēram, ieguldījumiem materiālajos aktīvos ekonomiskie mērķi var būt vien vidējām un mazām saimniecībām, bet lielo saimniecību investīcijās ekonomiskie mērķi vairs nevar parādīties, tiem jābūt saistītiem ar vidi un klimata pārmaiņām. Tā ir šodienas realitāte. Ar to jārēķinās.
Tagad daudz runājam par organiskajām augsnēm, tostarp kūdraugsnēm, un to apsaimniekošanu, kas nu būs saistīta ar dažādiem ierobežojumiem. Tie vēl nav stājušies spēkā, taču jau laikus vajadzētu lauksaimniekus brīdināt, ka, plānojot savas saimniecības attīstību, viņiem būs jārēķinās ar to, ka, iespējams, šīs augsnes būs jāizņem no intensīvas ražošanas, un tas ietekmēs iespējamos ienākumus. Tā kā lielu daļu tā saukto kūdraugšņu Latvijā aizņem zālāji, tad lopkopjiem īpašu raižu nebūs, bet mazās un vidēja lieluma saimniecības, kas audzē graudaugu kultūras, gan var ciest.