Pirmais hokeja pavasara trakums

Latvijas hokeja izlase aktīvi turpina gatavoties savam 28. pasaules čempionātam elites divīzijā – labāko sabiedrībā sarkanbaltsarkanie spēlējuši nemainīgi kopš 1997. gada.

Šī gada čempionāta gaidās lasītājiem piedāvājam nelielu ieskatu par to dienu notikumiem, kad Latvijas hokejs pēc neatkarības atgūšanas pirmo reizi kāpa uz lielās hokeja skatuves.

"Nestes" akcija un Jurzinovs

Pirms 28 gadiem ažiotāža ap un par hokeju bija krietni lielāka nekā šopavasar. Pēc Eindhovenas triumfa, kur tika izcīnīta ceļazīme uz eliti, sekoja smaga atgriešanās realitātē. Septembrī Latvijas izlase ar gandrīz visām tā brīža lielākajām zvaigznēm savā laukumā Rīgas sporta pilī ar blīkšķi bija izgāzusies olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, izšķirošajā mačā zaudējot baltkrieviem. Arī sekojošais hokeja pavasaris nāca ar skandālu. "Nestes" degvielas uzpildes stacijās tika piedāvātas atlaides, reklāmās izmantojot arī vairāku Latvijas hokejistu tēlu. Vēlāk gan noskaidrojās, ka šāds mārketinga gājiens nav bijis saskaņots ne ar pašiem hokejistiem, ne ar Latvijas Hokeja federāciju. Izskanēja pat iespēja par tiesāšanos, tomēr tik tālu nenonāca, abām pusēm rodot kompromisu. Ne mazāks juceklis bija par izlases treneru korpusu. Čempionātam komandu gatavoja Leonīds Beresņevs ar Māri Baldonieku, bet aizkulisēs runāja, ka vadības grožus pārņems Vladimirs Jurzinovs, tik jāsagaida, kad viņam Somijā beigsies sezona pie Turku "TPS" komandas stūres. Sezona beidzās, no Turku uz izlasi atbrauca Kārlis Skrastiņš, bet Jurzinova kā nebija, tā nebija. Bija skaidrs, ka pieredzējušais treneris nevēlas riskēt ar savu reputāciju, jo iespēja, ka Latvija debijas reizē izgāžas, tomēr bija diezgan liela. Jurzinovs beigās atbrauca uz Rīgu, taču tikai četras dienas pirms čempionāta sākuma, un oficiāli skaitījās izlases konsultants ar visu no tā izrietošo, jo šāds amats neuzliek ne lielus pienākumus, ne atbildību.

Hirosima Vācijai, atdots parāds Slovākijai

Latvijas izlases debija labāko sabiedrībā notika 1997. gada 27. aprīlī jau pieminētajā Turku pilsētā, kur tolaik Eiropas mērogiem bija uzcelta moderna multifunkcionāla halle. Debitantiem gāja kā pa viļņiem – sākums ar diviem 4:5 pret ASV un Itāliju, taču abi mači ar krasi atšķirīgu scenāriju. Pret jeņķiem atspēlējāmies no 1:4, pret itāļiem tādu pašu pārsvaru izlaidām. Lūzums bija spēle ar vareno Kanādu, vēlāko turnīra uzvarētāju. Diezin vai kāds varēja iedomāties, ka Latvija spēles vidū būs priekšā ar 3:1, kas zina, kā viss beigtos, ja savā 29. dzimšanas dienā Harijs Vītoliņš būtu trāpījis tukšā vārtu stūrī, nevis kanādiešu vārtsarga Šona Burka ķērājcimdā. Lai nu kā, pēdējā periodā kanādieši izglāba punktu (3:3), bet Latvijas hokeja hrestomātijā tā spēle paliks arī kā vārtsarga Jura Klodāna zvaigžņu stunda. 

Nākamajā mačā pret zviedriem (1:1) vārtos jau bija no Amerikas atbraukušais Artūrs Irbe un Latvijas izlasi pacēla spārnos, jo sekoja uzvaras pār Norvēģiju (6:3), Vāciju (8:0), Franciju (6:2) un Slovākiju (5:4).

Īpaši saldas sajūtas bija pēc spēlēm ar vāciešiem un slovākiem. Pirmie mūsējos acīm redzami nebija novērtējuši, vēlāk Vācijas izlases treneris Džordžs Kingstons secināja, ka viņa komanda tikusi iznīcināta kā savulaik Hirosima. Savukārt slovākiem atmaksājām par 1995. gada Bratislavu, kad viņi aizlika mums priekšā kāju B grupas čempionātā. Tam visam pa vidu bija arī diezgan liela viļņošanās, jo daļa spēlētāju izrādīja neapmierinātību par to, kas par viņiem tiekot rakstīts Latvijas presē. Žurnālisti pat tika aicināti uz ģērbtuvi, tā teikt, izrunāt visu aci pret aci, lai gan nekas jau traks sarakstīts nebija, tik vien, ka Sergejam Žoltokam bijis konflikts ar Beresņevu par spēles laiku un lomu komandā. Tomēr par to, ka viss nebija diez ko gludi komandas iekšienē, liecināja vēlākie notikumi – vārtsargam Pēterim Skudram tas tā arī palika pēdējais čempionāts izlasē, savukārt aizsargs Artūrs Kupaks skaidri pateica, ka Beresņeva vadībā vairs nespēlēs. Tolaik izlasē valdīja krievu laiki, toni noteica Oļegs Znaroks ar kompāniju, un šādai lietu kārtībai punkts tika pielikts vien ar Haralda Vasiļjeva kļūšanu par galveno treneri 1999. gada rudenī.

Pēter, paķer tos minerālīšus

Jauns uzrāviens notika arī fanu līdzjušanas kultūrā un apjomos. Pirms tam B grupas čempionātos uz spēlēm devās ne vairāk par 100 atbalstītājiem, bet Somijā pirmajos mačos Latvijai jau bija ar četriem cipariem rakstāms fanu pulks. Organizēti līdzjutējus uz Somiju veda tā laika fanu līderis Jānis Bruģis. Gatavošanās bija pamatīga, gan gādājot tolaik vēl par diezgan lielu deficītu esošos fanu kreklus, gan domājot par ērtāku iztikšanu čempionāta laikā. Tolaik pārtikas cenu atšķirība abās valstīs bija milzīga, tāpēc līdzjutējiem bija pilnas somas gan ar ēdamo, gan dzeramo. Lai apietu muitnieku modrību, apsviedīgākie ķērās arī pie viltības, piemēram, minerālūdens pudelēs sapildot grādīgo, turklāt tā, ka nepateiksi, ka tā pudele kādreiz jau bijusi atvērta. Lai šo triku izspēlētu ar augstāko pilotāžu, proti, lai, nonākot aci pret aci ar muitniekiem, sevi nenodotu ar kādu lieku satraukuma vaibstu sejā, minerālīša iepakojumu pāri robežai pārstiept tika lūgts kāds līdzbraucējs. Sak, Pēter, paķer no autobusa aizmugures tos minerālīšus! 

Izpalīdzīgais, protams, darbiņu paveica neminstinoties, un nevienam muitniekam, tāpat kā pašam nesējam, pat prātā neienāca, ka pāri robežai pārdabūti teju desmit litri spirtotā. 

Lielākā daļa līdzjutēju, arī liela daļa Latvijas žurnālistu, mitinājās no Turku netālu esošā Nāntali ciematiņa kempingā. Apstākļi gana spartiski, mājiņās pa pieciem sešiem iemītniekiem, taču ko citu dabūsi par 10 latiem par nakti. Galvenais, ka jumts virs galvas un siltumā, jo togad aprīļa beigās vietējos meža ezeriņus vēl klāja ledus. Līdzjutēji par sevi gana skaļi atgādināja arī čempionāta laikā, jo pēc otrās spēles, kurā Latvijas izlases izlaida 4:1 pārsvaru pār Itāliju, aktīvākie prasīja paskaidrojumus, uzskatot, ka ne visi komandā cīnās no sirds.

Tehnoloģiskais uzrāviens

Tagad, atskatoties uz to dienu notikumiem, ir lietas, par kurām nāk smiekli, bet tieši debijas čempionāts jaunus apvāršņus atklāja arī daļai Latvijas žurnālistu. Tehnoloģiju ziņā. Vēl pirms gada no Eindhovenas lielākā daļa reportāžu uz Rīgu ceļoja ar faksa aparāta starpniecību, pirms tam autoram savu sakāmo cītīgi ar roku uzliekot uz papīra, bet Somijā gandrīz katram sevi cienošam skribentam jau bija līdzi portatīvais dators. Bēda tikai tā, ka "gabalu" sūtīšanai nepieciešamais internets tik dārgs, ka ne visi to var atļauties, un arī portatīvā tehnika drīzāk bija tāda kā modernāka rakstāmmašīna. Vairākiem no mums izlīdzēja kāds fotovīrs no Kanādas, kurš ierādīja, kā rīkotāju sagādātajos stacionārajos datoros (tādi bija novietoti statistikas aplūkošanai) izveidot privātu e-pasta adresi tolaik populārajā "Hotmail" servisā. Tālākais jau bija tehnikas lieta, galvenais – sagaidīt brīdi, kad kāds no diviem datoriem ir brīvs, lai tur ievietotu savu disketi un nosūtītu materiālu redakcijai. Žurnālisti par darba apstākļiem nevarēja sūdzēties – bija gan iespēja izbraukt ar sponsoru piedāvāto "Škodas" mašīnu, gan apmeklēt Nāntali SPA centru, gan brīžos starp spēlēm samērot spēkus galda hokejā. Vienā no brīvdienām aizšāvām uz Helsinkiem, lai klātienē redzētu hokeja vecmeistaru spēli ar Helmuta Baldera līdzdalību. 

Novērtējām arī tolaik pavisam svaigo "Hartwall" arēnu, kura bija čempionāta galvenā norises vieta, tobrīd pat nenojaušot, ka pēc nieka deviņiem gadiem līdzīga celtne būs arī Rīgā. 

Bēdīgāka situācija bija Tamperē, kur Latvijas izlase aizvadīja pēdējās trīs turnīra spēles. Tās notika vecajā Tamperes arēnā (jaunā, kurā Latvijas izlase pirms diviem gadiem izcīnīja bronzas medaļas, noteikti vēl nebija pat plānos), kas nedaudz līdzinājās mūsu pašu Rīgas Sporta pilij. Tiesa, preses centrs nez kādēļ bija ietaisīts pagrabstāvā, diezgan mazā telpā bez kārtīgas ventilācijas, tādēļ viens no ārzemju kolēģiem, ilgāk atrodoties bezgaisā, pat noģība.

Pūļi lidostā

Mājās Latvijas hokejisti tika sagaidīti kā varoņi, jo debijas reizē izcīnīta septītā vieta, tikai vienas uzvaras pietrūka, lai iekļūtu labāko sešiniekā. Uz Tamperi tika nosūtīts čarterreiss, neliela propelleru lidmašīna, kuras pilots pirms pacelšanās bez laipošanas skaļrunī atzinās, ka ierašanās laiks galamērķī būs atkarīgs no tā, vai pūtīs ceļavējš vai pretvējš. Pasažieriem tika servēts šampanietis un nelielas uzkodas, valdīja pacilāta atmosfēra, par kuru lielā mērā parūpējās uzbrucējs Sergejs Boldaveško. Augumā nelielais, bet lādzīgais Bolda, kā viņu sauca komandā, debijas čempionāta noslēgumu bija atzīmējis tik vētraini, ka vēl no rīta pie viesnīcas regulēja Tamperes autotransporta satiksmi. Savukārt Rīgas lidostā sagaidīja fanu pūļi, atlidojušajiem atvēlot vien šauru eju, lai ar ratiem izsprauktos cauri sagaidītāju telpai uz stāvlaukumu. Virzīšanās uz priekšu bija pagalam gausa, jo autogrāfu tīkotāji, kuriem piedevām bija vienalga, vai tu hokejists vai žurnālists, tik viegli nevienu vaļā nelaida. Tieši lidostā kļuva skaidrs, ka ikgadējais hokeja pavasara trakums ir dzimis.