Tipisks rīts Donbasā, esmu jau agri augšā, izeju uz ielas, apskatos, vai manai mašīnai nekas nekait. Tā stāv kā stāvējusi, neredz nevienu cilvēku, un nav jau arī zināms, cik iemītnieku palicis šajā nelielajā Slovjanskas ieliņā ar vienstāva ķieģeļu namiņiem. Par dažiem nav šaubu, tajos dzīvo čakli ļaudis, kas rūpējas par sakoptu mājas priekšu. Citi nami acīmredzami atstāti. Tādi bieži vien iznomāti vai vienkārši bez atlīdzības piešķirti karavīriem. Pēc viņu teiktā, no šejienes līdz frontei kādā no iecirkņiem taisnā līnijā ir pāri par divdesmit kilometriem.

Mīnas un bumbas

Pēc neilga laika atbrauc Mazais, Nacionālās gvardes brigādes "Rubiž" bataljona "Svoboda" 8. rotas komandiera vietnieks un līdz ar viņu divi kareivji, kas vairāk par mēnesi pavadījuši pozīcijās. No turienes izvesti ar bruņumašīnu, tas bijis sarežģīti, mīna saspridzinājusi vienu mašīnas riteni. Tas vairs nav jaunums, jo beidzamajā laikā krievi ar izšautu šāviņu palīdzību ļoti ātri mīnē labi zināmos apgādes transporta ceļus. Dažreiz mašīna atgriežas atpakaļ pēc kādas pusstundas, un ceļš atkal nomīnēts. Tādēļ visam bruņutransportam priekšpusē tiek pierīkoti pa zemi velkami traļi, lai ar tiem izdotos aizķert mīnu un tā uzsprāgtu, nenodarot kaitējumu automašīnas ritošajai daļai.

Šajā ķieģeļu namiņā pieejams kara laikiem vienkārši izcils komforts, atceroties, no kurienes kareivji šorīt atgriezušies. Tualete, siltais ūdens un duša. Ar kolēģi, gruzīnu TV žurnālistu Tengizu Gogotišvili spriežam, ka piecas dienas te esam nodzīvojuši gluži vai četru zvaigžņu viesnīcā. Tam piekrīt 34 gadus vecais Aleksejs.