Latvijas stāvvietu bizness: Kā negodīga komercprakse ietekmē patērētājus

Jau ilgāku laiku mani ir mulsinājusi dažādu Rīgas autostāvvietu darbība, it īpaši pie lielveikaliem. Pēdējā saskarsme, kad pa pastu saņēmu SIA “Park Expert” sūtījumu 30 eiro vērtībā, mani stimulēja un nolēmu uzrakstīt, ko es par to visu domāju. Pieļauju, ka ļoti liela daļa Rīgas iedzīvotāji – autovadītāju un pilsētas viesi – domā līdzīgi.

Jau no paša sākuma, kad rīdzinieku saskārās ar šīs ļoti apšaubāmās uzņēmējdarbības negatīvajām sekām, man bija skaidrs, ka tas nav normāli. Tāpēc atļaušos apgalvot, ka principā stāvvietu bizness jau pašā saknē balstās uz cilvēku apmuļķošanas, apkrāpšanas un izspiešanas bāzes. 

Kā nopelnīt, neko nedarot

Pirmais, ir jāsaprot, ka patiesībā šādiem SIA – “Europark”, “Cityparks Latvia”, “Park Expert” un citiem SIA “Mjau, Mjau” faktiski nekādas reālas uzņēmējdarbības nav. Proti, viņiem nav nekāds pašradīts produkts, ko viņi varētu piedāvāt patērētājam. Nav ne preces, ne pakalpojuma. Tas ir pats svarīgākais. Tā kā nav ko piedāvāt, šie SIA cenšas naudu no potenciāliem klientiem iegūt negodīgā ceļā, jo neviens cilvēks, kurš ir pie pilna prāta, nepirks, nemaksās par “tukšu gaisu”, proti, preci, pakalpojumu, kura nav. Turklāt uz neizdevīgiem noteikumiem. 

Sporta žurnālists Normunds Melderis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Ierastākais veids, kā savulaik šāds “bizness” ielauzās Rīgā, bija auto stāvvietu izmantošana pie lielveikaliem. Mēģināšu uzzīmēt shēmu. Lūk, ir kāds lielveikals, piemēram, “Rimi”. Pie veikala tā pārstāvji ir arī izbūvējuši auto stāvvietas veikala apmeklētājiem. Loģiski – 21.gadsimts. Tomēr praksē pats lielveikals bieži nav nekustamā īpašuma teritorijas īpašnieks, tāpēc maksā regulāru naudiņu patiesajam īpašniekam uz nomas pamata. Īpašnieks ir laimīgs – saņem labu naudu bez lielas piepūles. Skaisti! Ne visiem tā veicas. Bet vismaz šādā situācijā no lielveikalu puses tas patiešām ir bizness – veikals piedāvā preces, pakalpojumus, autostāvvietas un pircēji ir gatavi par to maksāt un izmantot. Principā abas puses ir apmierinātas. Tā tam ir jābūt jebkurā uzņēmējdarbībā, jo, pērkot preces, izmantojot, piemēram, kafejnīcas, frizētavas pakalpojumus pircējam jāgūst kāds labums – mantisks vai morāls. Lielveikals iegūst pircēju naudu par precēm, pakalpojumiem, gūst peļņu, ka ļauj turpināt un attīstīt biznesu. Vienlaikus autostāvvietas pie veikala ir vitāla nepieciešamība pircējiem, lai varētu ierasties veikalā. Veikala saimnieki ir ieinteresēti, lai tādas būtu, jo tas veicina viņu biznesu. 

Kas notika, kad pie apvāršņa parādījās dažādi SIA “Mjau, Mjau”, un kuri pēkšņi sāka tēlot lielveikala autostāvvietu stingros saimniekus? Nojaušu, ka šie veiklie zēni pirms tam ieradās pie nekustamā īpašuma īpašnieka vai īpašniekiem, ja tādi ir vairāki, uz kura atrodas lielveikals un autostāvvietas, un teica – Jūs saņemat naudiņu no lielveikala par Jūsu īpašuma iznomāšanu. Ir labi, vai ne. Bet vai vēlaties iegūt vēl mazliet vairāk naudiņas? Īpašnieks pakasīja pieri un teica – lieka nauda nevienam nekad nav skādējusi, un abas puses sita viena otrai saujā un darījums bija gatavs. Tikai kāds? Turpmāk SIA “Mjau, Mjau” ieguva tiesības regulāri apšaubāmiem negodīgiem līdzekļiem un veidiem iegūt naudu un no autovadītājiem-pircējiem un pēc tam daļu no šīs naudiņas pārskaitīja īpašnieka kontā. Abas puses bija apmierinātas. Tikai ir arī trešā puse – pircēji-autovadītāji, kas savukārt bija bezgala dusmīgi, vīlušies, jutās apkrāpti, piečakarēti (kas atbilst patiesībai) un vienlaikus bezpalīdzīgi attiecībā uz SIA darbību. Par spīti tam cietušie parasti prasīto naudiņu visbiežāk tomēr samaksāja, ja vien pēc dabas nebija taisnības cīnītāji un attiecīgi izglītoti.

Galvenais, uz ko vēršu uzmanību – šādi SIA nekādu preci ne pakalpojumu patiesībā pircējam nesniedza un nesniedz. Tieši tāpēc nabaga autovadītāji jutās tik šļaugani pēc saskaršanās ar šādu biznesu. Viņi īsti nesaprata, par ko viņiem tāds sods.  Principā viss taču notika tāpat kā iepriekš vēl pirms šādu SIA parādīšanās – pircējs atbrauca uz lielveikalu ar automašīnu, noparkojās stāvvietā, iegāja veikalā, nopirka preces vai izmantoja citus pakalpojumus, un pēc tam ar savu auto aizbrauca prom. Neko sliktu un citādu viņš taču neizdarīja. Kas bija mainījies? It kā nekas. Kur suns ir aprakts?

Negodīgs bizness jau pašā saknē

Pirmais, ko jau minēju – šie SIA patiesībā nekādu pakalpojumu nesniedz, tā pārstāvjiem pat nebija tādas domas – piedāvāt kaut ko savu pašiem. Viņiem pat nav nekas sagādāts, lai to – kaut ko piedāvātu. Viņu noslēgtais līgums ar zemes īpašnieku – pircējam neko nemaina. Autovadītājs-pircējs nav līguma dalībnieks, tāpēc viņam no tā noslēgšanas nerodas ne pienākumi, saistības, ne tiesības. 

Otrais, šie SIA “Mjau, Mjau” naudas pieprasīšanu no veikala apmeklētājiem parasti noformulē nevis kā reketa maksājumu, bet gan kā līgumsodu. Cilvēki to parasti sauc vienkārši par naudas sodu. Tomēr juridiski tas tā nevar būt, jo privātpersona (SIA “Mjau, Mjau”) nav pilnvarota kompetenta valsts vai pašvaldības iestāde vai amatpersona un nekādu sodu citai privātpersonai nevar uzlikt. Tas būtu juridisks absurds. Tieši tāpēc tiek izdomāts šāds formulējums – līgumsods. Sanāk, ka pircējs-autovadītājs ir saņēmis no SIA pakalpojumu, bet nav ievērojis noslēgtā līguma noteikumus, kā rezultātā SIA ir nodarīti zaudējumi, un šis līgumsods tad arī daudz maz aptver šos zaudējumus. Radoša pieeja, vai ne? Izskatās eleganti un pat inteliģenti. Bet patiešām – tikai izskatās.

Trešais, ja jau ir līgumsods, tad noteikti jābūt arī pašam līgumam, citādi tas  pats no sevis nevar uzrasties. Tad, lūk SIA “Mjau, Mjau” skaidro, ka starp autovadītāju-pircēju un autostāvvietu apsaimniekotāju esot noslēgts distances līgums, kura noteikumi ir pārkāpti. Tāpēc maksā ragā, čabulīt!

Ceturtkārt, vadoties no prakses, nākas jautāt, kā tas nākas, ka šajās it kā ar distances līgumu izveidotajās tiesiskajās attiecībās – līgumsods, respektīvi, parādā vienmēr ir tikai viena puse – pircējs – autovadītājs? Kāpēc nekad nav otrādi? Proti, līgumsodu nekad nav jāmaksā SIA “Mjau, Mjau”? Dīvaini, vai ne. Tāda jocīga likumsakarība. Šis ir vēl viens arguments, kas norāda, ka patiesībā šāda distances līguma spēkā esamība (pušu vienošanās) ir vairāk nekā apšaubāma, jo faktiski SIA “Mjau, Mjau” nekad nerodas pienākumi pret otru pusi un tam nav jāuztraucas par sankcijām un līgumsoda maksāšanas iespējām. Kas tas vispār par tādu dīvainu līgumu, kur viena puse faktiski atrodas priekšnieka, bet otrs – pakļautā statusā? Vai dzimtbūšanas līgums? Gandrīz. Līguma pusēm, taču jābūt vismaz tiesību un pienākumu ziņā līdzvērtīgām. Bet ja tā nav, tad kāpēc pircēji-autovadītāji slēdz līgumus ar šiem SIA, no kuriem viņiem nav nekāda labuma un ir tikai apdraudējuma situācija? Nav saprotams. Katrā gadījumā ir acīmredzama un jūtama pušu nevienlīdzība un vienas puses brīvprātības trūkums – slēgt līgumu. Domājams, tas tāpēc, ka nekāda līguma faktiski nav. Ir tikai SIA “Mjau, Mjau” manipulatīvas interpretācijas, spēlēšanās ar juridiskiem terminiem, kas patiesībā neatbilst ne līgumu tiesiskajam regulējumam vispār.

Līgums vai fikcija

Tātad SIA pārstāvji uzskata, ka starp SIA un konkrēto pircēju-autovadītāju esot noslēgts (distances) līgums. Ja tā, tad līgums paredz abu pušu tiesības un abu pušu pienākumus. Bet tad nav skaidrs, ko pircējs-autovadītājs vēlas no SIA un ko šis SIA vispār var dot. Vismaz vadoties no prakses, sanāk, ka šāds SIA īsti nekādu pienākumu neuzņemas. Patiesībā tam nav arī nekā, ko piedāvāt. Vismaz autovadītājam-pircējam vispār nav arī nav nekādas vēlmes slēgt šādu līgumu un uzņemties kaut kādas saistības, kas izriet no šāda apriori neizdevīga līguma.  

Rodas arī jautājums par pašu līgumu kā tādu. Kā zināms, līgums saskaņā ar Civillikumu ir tiesisks darījums jeb saistībā. CL 1402.p. nosaka, ka saistības (līdz ar to pienākumi) var rasties tikai no 1) tiesiska darījuma (piemēram, līguma); no 2) neatļautas darbības jeb delikta; kā arī saskaņā ar likuma. Šajā situācijā ir skaidrs, ka neviens likums nenosaka un nerada pircējam-autovadītājam šādas saistības (līgumiskas attiecības), līdz ar to pienākumus pret SIA. Arī neatļautas darbības pazīmes (piemēram, īpašuma bojāšana) parasti arī nav manāmas. Atliek pēdējā cerība uz tiesisku darījumu jeb līgumu. Uz to tad arī spiež šie SIA. Tomēr viss nav tik vienkārši.

Lai jebkurš līgums (tiesisks darījums) būtu spēkā ir jāpastāv vairākiem nosacījumiem.

Pirmais – ir jābūt skaidram līguma priekšmetam. Tam ir jābūt saprotamam abām pusēm. Jau ar šo aspektu SIA varētu rasties problēmas, jo no pircēja-autovadītāja puses šis līguma priekšmets nav skaidrs. Un tas lielā mērā tāpēc, ka šis pircējs-autovadītājs no SIA neko nevēlas, lai tas kratās trīs mājas tālāk.

Otrais – lai tiktu noslēgts līgums un tas būtu atzīstams par spēkā esošu, abām pusēm jābūt gribai slēgt šādu darījumu. Taču no pircēja-autovadītāja puses patiesībā nav nekāda gribas īstuma slēgt tai nevajadzīgu līgumu uz neizdevīgiem noteikumiem, kur pienākums maksāt līgumsodu faktiski paredzēts tikai vienai pusei – autovadītājam-pircējam. Ikvienā līgumā ir jābūt skaidrai – ofertei jeb līguma piedāvājumam no vienas puses, un skaidram otras puses akceptam jeb piekrišanai šim līgumam no otras puses. Konkrētajā situācijā pircēji-autovadītāji bieži tiek nostādi post factum situācijā – jāmaksājot esot līgumsods. Labrīt, par ko, kāpēc? Kā var prasīt maksāt līgumsodu, ja otra puse pat nenojauš par līguma esamību - nav saprotams? 

Trešais – neviens no veikala pircējiem-autovadītājiem šos līguma noteikumus praktiski nelasa, nav ar tiem iepazinies. Viņam principā arī nav tas jādara, jo viņš dodas veikalā iepirkties, nevis nāk ar advokātu uz banku slēgt daudz miljonus vērtu darījumu. Uz veikalu brauc iepirkties. 

Ceturtkārt – tā it kā saucamā distances līguma noteikumi ir tik neizdevīgi pircējam-autovadītājam, tāpēc viņš par nekad ar brīvu gribu pie pilna prāta zem tā neparakstītos. Respektīvi, paši līguma noteikumi ir netaisnīgi un neatbilst pušu vienlīdzības principam. 

Piektkārt, – ņemot vērā konkrēto tiesisko situāciju (autostāvvietas pie veikala), atsauce uz distances līgumu īsti neatbilst distances līgumu būtībai. Distances līgumi ir domāti cita veida pirkumiem un pakalpojumiem.

Distances līgums

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 10.pantā minēts – Distances līgums ir patērētāja un pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja vienošanās, kuru tie noslēguši, vienlaikus neatrodoties vienā un tajā pašā vietā, bet līdz līguma slēgšanas brīdim un līguma slēgšanas brīdī izmantojot vienu vai vairākus distances saziņas līdzekļus, kā arī organizētu preču, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanas shēmu. Par distances saziņas līdzekļiem uzskatāms tālrunis, tīmeklis, elektroniskais pasts, televīzija, katalogs, presē publicētās reklāmas, kurām pievienots pasūtījuma kupons, un citi informācijas nosūtīšanas un pārraidīšanas distances līdzekļi. 

Kā pamanījāt, minētie plakātiņi, kuros SIA “Mjau, Mjau” pie lielveikala izvieto informāciju vairāku A4 lapu apjomā, likumā nav minēti. Jocīgi. Ja ļoti spēcīgi pievelk aiz matiem un stipri pafantazē, tad varbūt tas iekļaujas zem “citi informācijas nosūtīšanas un pārraidīšanas distances līdzekļi”. Lai gan es tam īsti nepiekritīšu, jo līguma noteikumi nekur netiek sūtīti, nav arī nekādas distances. Tas arī tāpēc, ka likumā ir runa par distances līgumu, kuru abas puses noslēgušas no attāluma neatrodoties vienā vietā. Bet kā tad ir ar automašīnu stāvvietā pie lielveikala? Autovadītājs-pircējs taču atrodas šajā vietā. Viņš nekur nav distancējies, teleportējies. Un SIA “Mjau, Mjau” arī ir savā teritorijā – stāvvietā, kuru apsaimnieko. Tātad abas puses ir uz vietas. Tas, ka fiziska persona – SIA darbinieks tobrīd neatrodas uz stāvlaukuma, ir jau biznesa organizēšanas jautājums. Tikpat labi viņš tur varētu būt uz vietas. Principā nekas abas puses nešķir – ne attālums, ne laiks. Tad kāds te distances līgums sanāk atbilstoši likuma noteikumiem? Nekāds. Izskatās, ka nav ne distances, ne paša līguma. Tīrā blefošana un fikcija.

Patiesībā ar distances līgumiem praksē ir domāti jeb apkalpo tiesiskus darījumus, kad savulaik pircēji izmantoja tā saucamos žurnālus – preču katalogus, kur dažādas firmas piedāvāja izmantojot preču katalogu, iespējas izvēlēties un pasūtīt preces pa pastu. Bet pēdējās desmitgadēs to aizvieto interneta iepirkšanās. Te patiešām var runāt par distances līgumu attiecības starp klāt neesošām pusēm – pircēju un pārdevēju. Bet šajos gadījumus ir skaidrs pārdevēja piedāvājums (oferte) un skaidrs pircēja akcepts. Protams, nereti pircēju preces kvalitātes neapmierina, bet tad puses var atteikties no darījuma. Neviens īsti nebūs zaudētājs. Galvenais, ka šajā gadījumā ir skaidri saprotams līguma priekšmets un būtiskās sastāvdaļas (lieta, kas ir jāpiegādā un cena par to). Bez vienošanās par līguma būtiskām sastāvdaļām neviens līgums nav spēkā  (CL 1470.pants). 

Saistībā ar it kā pastāvošo distances līgumu un Patērētāju tiesību aizsardzības likumu nav arī saprotams, kā pircējs-autovadītājs var izmantot savas atteikuma tiesības 14 dienu laikā, kas ir paredzētas distances līguma gadījumā? Kā tas varētu izskatīties, kaut vai teorētiski? Kā SIA “Mjau, Mjau” to iedomājas? Turklāt, ja agrāk tā saucamā līgumsoda dokuments tika uzreiz ielikts aiz automašīnas logu tīrītāja, tad tagad bieži tiek sūtīts pa pastu vairākus mēnešus pēc notikuma. Kā tas ir samērojams ar 14 dienām? Nekā. Vienlaikus izskatās, ka tik ilgā tā saucamā līgumsoda nosūtīšana un saņemšana pircējam-autovadītājam SIA ir kļuvis pat par formālu veidu, kā liegt cilvēkiem apstrīdēt pašu distances līgumu un tā noteikumus. Tad SIA “Mjau, Mjau” ieskatā  sanāk, ka distances līgums ir spēkā, bet apstrīdēt to atbilstoši likumam nav iespējams. Jocīgi. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka atsaukšanās uz distances līgumu ir bez jebkāda nopietna juridiska pamata, tas ir tikai fantāzijas auglis. Nav te nekāda distances līguma. 

Par situācijas praktisko pusi

Kādā veidā pie lielveikalu autostāvvietās pircējs var saņemt kādu informāciju par stāvvietas režīmu. Man šķiet, ka viena no retajām vietām Rīgā, kur tas patiešām atbilst situācijas samērīgumam, ir pie lielveikala “Olympia”. Tur, iebraucot stāvvietā ir skaidrs, nepārprotams uzraksts – “3 stundas bez maksas”. Un tas viss lieliem trekniem burtiem. Grūti nepamanīt un neizlasīt. Svarīgi ir gan tas, ka informācija ir pamanāma un tik minimālā apjomā – daži vārdi. Taču tas ir izņēmums. Lielākajā daļā lielveikalu autostāvvietās situācija ir daudz bēdīgāka un blēdīgāka. Visbiežāk tas ir pie lielveikala izvietots tāds kā ziņu dēlis, kas satur apmēram vienas vai divu A4 lapas informācijas apjomu. Tas nekam neder, izņemot SIA “Mjau, Mjau” netīrajam biznesam.  Jautājums, vai esat kādreiz redzējis, ka kāds pircējs stāvētu pie šāda stenda un to lasītu. Atzīšos – es ne reizi. Varbūt Jūs teiksiet, cik pircēji-autovadītāji ir bezatbildīgi. Fui! Es Jums nepiekritīšu. Normāls pircējs dodas uz veikalu iepirkties, viņam pat prātā nenāk slēgt kaut kādu līgumu ar SIA “Mjau, Mjau”. Tas pat neietilpst viņa plānos. Līdz ar to šāda stenda izvietošana vēl neko nenozīmē. Faktiski neviens pircējs ar šiem noteikumiem nekad neiepazīstas. Bet, ja viņš nav iepazinies, tātad nemaz nezina, kas no tā šiem noteikumiem izriet.  Faktiski un juridiski viņš neslēdz nekādu līgumu ar SIA neatkarīgi no tā, ko šis SIA domā par to un kā interpretē. Pats galvenais, ka pircējam nav gribas īstuma slēgt līgumu. Bet bez abpusējas pušu gribas neviens līgums nekad nebūs spēkā. 

Vēl viens aspekts – šādu A 4 lapas izmēra juridiska satura noteikumus vidējais patērētājs vai pircējs ne tikai nelasa tāpēc, ka tā apjoms (lielums) nav savienojams ar publiski lasāmu apjomu, un vienkārši ir par lielu. Otrs aspekts, kāpēc cilvēki nelasa, viņi nav spējīgi labi saprast noteikumu visas juridiskās nianses. Ne visi cilvēki ir juristi. Viņiem obligāti tādiem nav arī jābūt. Vienkārši sakot, informācijas ir neadekvāti daudz un tā ir sarežģīta. Bez ironijas jāsaka, ka tad pircējam uz veikalu jāņem līdzi savs jurists, advokāts. Vai tas ir normāli? Nē, tas nav normāli. Vai tās vispār ir samērīgas prasības no SIA puses – izlasīt visu šo blāķi? Nē, nav. Un nekad arī nebūs. Izvirzīt neadekvātas prasības, bet pēc tam uz to pamata pamatot savus prasījumus – tā ir vēl viena no negodīgas komercprakses izpausmēm. Turklāt informācijai par stāvvietas noteikumiem patiesībā nav nekāda sakara ar pircēja pirkumiem veikalā, kas ir galvenais iemesls, kāpēc pircēji vispār ierodas veikalā.

Duļķainie ūdeņi

Atcerēsimies, kā sākās šādu kriminālā darbība Rīgā. Pirms tam pircēji varēja novietot automašīnas pie lielveikala vai veikala bez problēmām un ierobežojumiem. Viss bija skaidrs. Tad dažu lielveikalu stāvvietas parādījās pirmās SIA izpausmes – līgumsodi aiz automašīnas logu tīrītājiem. Galvenais pamatojums bija tas, ka nabaga autovadītājs nav atzīmējis laiku, kad ieradies stāvvietā. Nav ielicis precīzi nostādītu pulksteni vai uz papīra lapiņas uzrakstījis laiku. Kādas šausmas, kā viņš tā atļāvās! Jāmet cietumā bez tiesas! Šādiem SIA tas bija ideālais naudas pļaujas laiks, jo situācijā Rīgas auto stāvvietās pie veikaliem bija pavisam raiba. Pie dažiem veikaliem nebija nekāda režīma, dažos bija automātiskā fiksācija, jau iebraucot stāvvietā, dažos bija automašīnā aiz loga jāievieto uz lapiņas uzrakstīts laiks vai pulkstenis, citos veikalos jau bija elektroniskā tablo sistēma. Ir skaidrs, ka vidējais pircējs, kas vēl vispār nebija pieradis, ka viņam kādam jāatskaitās, nereti kļūdījās vai aizmirsa, sajauca. Tas bija tikai dabiski. Tik raiba dažādība!  SIA “Mjau, Mjau” to tikai vajadzēja. Viss gāja kā smērēts. Viegli sajaukt kārtību, piemirst ievadīt savas mašīnas numuru elektroniskajā tablo, aizmirst uzlikt pulksteni, pulkstenī nepareizi norādīt laiku. Kam negadās? Bet kur ir noziegums? Kāpēc vienkāršajam cilvēkam par šādām kļūdām kādam citam ir jāmaksā? Man tas nav saprotams, ne pieņemams. Pamodulēsim, ja persona piemirsa norādīt laiku, ievadīt mašīnas numuru, vai tas liecina par kādu pārkāpumu pēc būtības no morālā viedokļa? Nē, neliecina. Ja autostāvvietā ir bez maksas stāvēšanas laika ierobežojumi, paša pulksteņa neesamība, laika nenorādīšana, automašīnas numura neievadīšana vai sajaukšana nenorāda, ka autovadītājs ir pārkāpis kādu būtisku noteikuma (tendenciozu) punktu, piemēram, laika limitu. Piemēram, ja bezmaksas stāvvietas laiks ir 2 stundas, tad tā tas arī ir. Viss iepriekš minētais ir tikai un vienīgi jautājums par fiksēšanas veidu, formu, bet ne par būtību. Samaksāt par pakalpojumu arī var dažādi – ar karti, skaidrā. Kāda tam nozīme? Galvenais, lai samaksā. Laika fiksēšanas kārtībai (formai) vispār nav nozīmes, lai kaut vai teorētiski pamatotu un pierādītu stāvēšanas laika pārkāpumu. Pretējā gadījumā SIA pašam ir jāfiksē pats pārkāpums jāpierāda – ar divkārša auto fiksāciju, piemēram ar 4 stundu starpību. Tikai tad varētu būt runa par pārkāpumu pēc būtības. Turklāt šo laika fiksēšanas formu, veidu nosaka autostāvvietas pārvadātājs, nevis pircējs. Principā tas ir SIA bizness, ne pircēja. Manuprāt, līdz ar to visas rūpes par automašīnu stāvēšanas ilguma fiksēšanu ir jāuzņemas SIA pusei. Tas ir Jūsu bizness. Izvirzīt šādas prasības pircējam-autovadītājam ir diezgan neētiski un nepamatoti. Lai SIA izvieto video fiksēšanu, vai noliek kādu savu darbinieku stāvvietā, kur ir problēma? Tā ir SIA interese un pienākums. Galu galā, kāpēc pircējam kā privātpersonai, kas ir ieradusies uz veikalu, ir jāatskaitās kaut kādai citai privātpersonai (SIA) par savām darbībām. Tās ir līdzvērtīgas puses. Vai tad pircējs pieprasa no SIA atskaitīties par  automašīnu stāvēšanu stāvvietā? 

Vēl viens aspekts, tas, ka pircējs-autovadītājs taču redz, ka ar SIA “Mjau, Mjau” parādīšanos nekas pēc būtības nav mainījies. Veikals jau bija pirms tam, stāvvietas arī. SIA parādīšanās neko pircējam-autovadītājam nav devusi, ja neskaita problēmas. Pircējs neredz iemeslu, kāpēc šādam SIA kaut ko maksāt. Viņš nekādu papildus labumu nav saņēmis. Mašīna nav nomazgāta, iztīrīta, riepās pārbaudīts spiediens utt. Vārdu sakot, pircējs netic šāda SIA pakalpojumam. Viņš to neredz. Un pareizi. Nav jau ko ieraudzīt. 

Strīdīgs ir vispār jautājums par bezmaksas laika limitiem stāvvietās pie veikaliem. Pusstunda, viena, divas, trīs? Kurš var precīzi noteikt, cik ir atbilstoši, adekvāti? Piemēram, hiperlielveikalos iespēju ir daudz vairāk. Lai atrastu labāko apģērbu, rūpniecības preces visai ģimenei var nepietikt ar divām stundām. Ja vēl dodas pārtikas nodaļā, pusstunda vēl nāk klāt. Bērniem gribās padauzīties izklaides parkā. Plus stunda. Kinoteātrī arī sagribējās redzēt filmu – skaitām 2 stundas klāt. Beigās esam izsalkuši, gribam taču paēst kafejnīcā – vismaz pusstundu tas prasīs. Cik sanāks kopā? 6 stundas. Un kas? Vai tas nav adekvāti. Un ja aizmirsies kaut kur vēl papildus piefiksēties, vai tāpēc šī ģimene kādam ir ko parādā? Ģimene jau tā daudz naudas atstāja lielveikalā? Par ko sodīsim?

Iedomājieties nedaudz atšķirīgu situāciju, ja ģimene vai indivīds dzīvo tuvu lielveikalam un nav nepieciešams izmantot automašīnu. Ej, kad gribi, cik ilgi gribi. Ja lielveikals tiek atvērts 8.00, bet slēdzas 22.00 – dzīvojies pa veikalu kaut visu dienu, tas ir, 14 stundas. Ierodoties ar automašīnu, šādas iespējas faktiski ir liegtas. Kāpēc cilvēkiem, kas dzīvo tālāk no lielveikala, ir kādi laika un iespēju ierobežojumi? Kāpēc pircējiem ar automašīnām ir citi noteikumi nekā pircējiem-kājāmgājējiem? Vai viņi ir sliktāki? Kāpēc tāda diskriminācija?

Līgumsoda summas

Saistībā ar tā saucamajiem līgumsodiem ir vēl viens būtisks jautājums. Kā var noteikt kaitējuma vai zaudējuma apmēru, ko autovadītājs, kurš ir uzturējies ar savu automašīnu lielveikalā stāvlaukumā vai aizmirsis ievadīt mašīnas numuru elektroniskajā tablo, vai aizmirsis ielikt pulksteni aiz loga? No kurienes rodas šīs summas? Principā līgumos līgumsodu ietver samērīgi ar iespējamo kaitējumu jeb zaudējumiem, negūto peļņu, kas var rasties vienas puses saistību neizpildes rezultātā. Tas nozīmē, ka līgumsodam jābūt samērīgam ar kaitējumu jeb finansiāliem mīnusiem, kas var rasties. Bet kā šie SIA “Mjau, Mjau” nosaka līgumsoda summas apmēru? Pēc kādas aprēķinu tabulas? Praksē izskatās, ka tīri subjektīvi un vienpusēji – cik gribu, tik rakstu. Neies taču vienoties ar otru pusi – veikala apmeklētāju. Par daudz goda. Otrkārt, nav skaidrs, kā šie SIA vispār spētu pamatot savu zaudējumu rašanos, kā un kādā veidā tie pat teorētiski varētu būt radušies. Ko tādu riebīgu un kaitīgu nelaimīgais pircējs ar savu automašīnu ir sastrādājis? Kā vispār izpaužas šis kaitējums? Principā var ierakstīt jebkuru summu, piemēram, 200 eiro, 1000 eiro, 1 miljonu. Var arī vēl vairāk. Un vai pircējam tas patiešām būtu jāmaksā? Šķiet, ka vienīgais patiesais šādu SIA naudas kāres ierobežojums ir tas, ka tā saucamais vainīgais tik lielas summas visticamāk nemaksās. Jāprasa tik, cik viņš būtu gatavs maksāt. Bet tam tik un tā nav nekāda juridiska pamatojumu un nav nekādas saistības ar zaudējumiem, kuru principā jau arī nav. Šie SIA vienkārši ķer uz muļķi.

Par šādiem SIA, kas barojas lielveikala stāvvietās, uzreiz ir skaidrs viens – tie nekādu produkciju neražo, neko nepārdod un nekādu pakalpojumu nesniedz. Nekāda sava pozitīvā biznesa plāna šiem SIA nav un nebūs. Neviens viņiem brīvprātīgi neko nemaksās. Šādi SIA cenšas tikai izmantot saprotamas un attaisnojamas cilvēciskas kļūdas, neuzmanību, un veicināt to, lai pēc tam izspiestu no tiem naudu. Tas jau pašā saknē ir amorāls, noziedzīgs bizness, nu kura sabiedrībai nav nekāda labuma, tikai mākslīgi radītas problēmas. 

Sankcijas, draudi

Kādā  veidā šie SIA piedzen naudu no nelaimīgajiem veikala apmeklētājiem. Pirmais variants, kas savulaik bija modē, aiz automašīnas slotiņām aizlikta tas, ko viņi paši sauc par līgumsodu. Tur bija minēts, ka esot starp Jums noslēgts distances līgums, un Jūs esat to pārkāpis. Tāpēc būs jāmaksā attiecīga naudas summa. Vēl Jūs brīdinās, ja līdz noteiktam termiņam nesamaksāsiet prasīto summu, tad Jums būs darīšana ar parādu piedzinējiem. Ja nesamaksāsiet, pēc kāda laika patiešām saņemsiet papīru no parādu piedzinēju kantora. Summa, protams, būs pieaugusi, jo parādu piedzinējiem taču arī vajag savu daļu. Jums piedraudēs ar to, ka ja nemaksāsiet attiecīgo naudas summu, tiks izpostīta Jūsu kredītvēsture. Šausmas. Var teikt – Jūsu gals nav vairs tālu. Vārdi un panti būs biedējoši. Ja iepriekš Jums likās, ka esat izčakarēts (kas ir pilnīga taisnība), tad tagad Jūs jau jutīsieties patiešām vainīgs. Ja vēl kļūdas pēc panikā atcerēsieties par tehnisko apskati, kuru it kā nevarēsiet iziet, jūs kapitulēsiet. Tas ir, ar cieši sakostiem zobiem, Jūs tomēr samaksāsiet prasīto naudu. Un SIA “Mjau, Mjau” rekets būs uzvarējis. Tāda ir ierasta realitāte. Daudzi nav juristi un nezina, ka, piemēram, ka šiem SIA “Mjau, Mjau” tā saucamajiem līgumsodiem, ar tehnisko apskati nav nekāda sakara. Tehnisko apskati iziesiet tāpat. Neuztraucieties. Tas nav administratīvais sods, kuru Jums par piemērot pašvaldības vai valsts policija. Labākajā gadījumā šāds SIA kopā ar sabiedrotajiem – parādu piedzinēju kantori vai juristu kantori – varēs vērsties civiltiesā un mēģināt šādā veidā piedzīt naudu. Es gan ļoti šaubos, ka viņi tā rīkosies. Liela ķēpa ar katru indivīdu tā ņemties. Turklāt, ja tiesas izskatā trāpīsies domājošs jurists, SIA “Mjau, Mjau” radīsies grūtības ar prasības pamatošanu – manis iepriekš minēto argumentu dēļ. Principā varat droši nemaksāt SIA ne centa. Domāju, ka 90% piestādīto “līgumsodu” ir absolūti bez jebkāda pamata. Visa šī sistēma balstās uz amorālu un noziedzīgu biznesa ideju, uz cilvēku bailēm no problēmām un juridisko jautājumu nezināšanu, kā arī pakļaušanos spiedienam. Tieši tie cilvēki (un tādi ir vairākums), kas maksā prasītās summas, ir tie, kas faktiski palīdz šim nelietīgajam biznesam turēties virs ūdens. Citādi šiem SIA “Mjau, Mjau” nebūtu pat naudas, ko samaksāt savai apkopējai ofisā. 

Līdzdalībnieki

Vēl par līdzdalībniekiem šajā problēmā. Proti, institūcijām, kas pieļauj šāda darbības. Vienus es jau minēju. Tie ir nekustamā īpašuma īpašnieki, uz kuru zemes atrodas lielveikala auto stāvvieta. Jā, jā, Jūs arī esat vainīgi. Neslēpieties! Jūs teiksiet, ka neko nezinājāt, nenojautāt. Muļķības. Jūs no paša sākuma zinājāt, ka SIA “Mjau, Mjau” neko neražo, nekādu pakalpojumu nesniedz, tikai pieslēdzās jau pie visa gatava, kad lielveikals un stāvvietas jau funkcionē. Jūs zinājāt, ka citādā veidā šie SIA pie naudas nevar tikt, kā tikai negodprātīgi, amorāli, noziedzīgi apejoties ar nelaimīgajiem veikala apmeklētājiem. Cita varianta nemaz nebija. Tas viss – tikai tāpēc, lai arī Jums kāds papildus eiro iekristu maciņā. Bet uz kā rēķina? Vai esat kādreiz padomājuši par savu morālo stāju? Teiksiet – nauda nesmird. Es tā nedomāju. Jūs kā zemes īpašnieks kopā ar SIA izspiežat naudu no pircējiem, kas nevienam, arī Jums, neko sliktu nav nodarījuši, vai tas ir tā vērts?  Vai Jums vēl ir par maz, vēlaties visu pasaules naudu?

Vēl dažas institūcijas, kas arī pelnījušas nosodījumu, ir Saeima un Rīgas Dome. Latvijas galvenais parlaments varēja sen šo jautājumu atrisināt vispārējas likumdošanas ceļā visā Latvijas teritorijā. Šo situāciju varēja “iezīmēt” tieši Krimināllikumā, Administratīvās atbildības likumā ar atbilstošiem grozījumiem. Pašlaik KL ir paredzēta atbildība par krāpšana, izspiešanu, negodīgu komercpraksi, taču šīs normas ir diezgan vispārīgas. Vajadzētu ietvert jaunas tiesību normas, kas tieši risina konkrēto problēmu. Līdzīgi kā savulaik KL parādījās tiesību normas, kas attiecas uz datorvidi un kibernoziegumiem. Uzrodas problēma, jārodas arī tiesiskam regulējumam. Pretējā gadījumā mūsu tiesību aizsardzības iestādes nespēj interpretēt un piemērot pašlaik spēkā esošās normas adekvāti esošajai situācijai, tāpēc problēma joprojām ir dzīva.

Savukārt Rīgas pašvaldības neizdarīto lietu sarakstā šī problēma ir iekļaujama, pirmkārt, tāpēc, ka tā lielākā mērā attiecas uz Rīgu. Pašvaldības galvenā iestāde var diktēt noteikumus savā pašvaldībā itin plaši. Piemēram, no cikiem līdz cikiem drīkst tirgot alkoholu, kur pilsētā atļaut darboties azartspēļu biznesam utt. Jebkura pašvaldība var izdot saistošos noteikumus, kas satur sevī zināmus ierobežojumus, bet kas nav pretrunā valsts pamatlikumam. Lūk, šādu amorālu biznesu noteikti Rīgas Domei vajadzētu apkarot un ierobežot jau pašā sākumā, kad tas uzradās. Noteikti daudzās citās Latvijas pašvaldībās tā nav problēma, tāpēc tām šāda likumdošana nav nepieciešama. Nedomāju, ka kāds valsts parlamenta vai Rīgas domes deputāts par šādu problēmu Rīgā neko nav dzirdējis un manījis. Noteikti ir. Tad – kāpēc nav nekādas pretreakcijas. Vai tas ir normāli, ka arī šobaltdien Latvijas galvaspilsētā it kā legāli darbojās stāvvietu rekets? 

Daļa kritikas ir pelnījušas mūsu tiesību aizsardzības iestādes, pirmkārt, jau policija. Atkal nedomāju, ka šo iestāžu amatpersonas dzīvo tik izolēti un nekad nav saskārušās ar šo situāciju. Droši vien arī iesniegumi par lielveikalu autostāvvietu tēmu ir nonākuši uz galda. Ko gaidām? Pavasari? Droši vien seko tik ierastā atrakstīšanās – lai viņi paši risina savas problēmas. Civiltiesisks strīds uz mums neattiecas. Lieciet mums mieru! Mums tāpat ir daudz darba - slepkavas jāķer, bet Jūs te ar savām blēņām mums traucējat strādāt.

Tas pats attiecas uz tiesām. Konkrēti gan no prakses nezinu un nevaru minēt piemērus, taču zinot mūsu tiesu tendenci – tiesību normas interpretēt formāli, sašaurināti, nepielietojot subsumciju un tiesību tālākveidošanas paņēmienus, ir skaidrs, ka diez vai mūsu tiesām ir patiesā vēlēšanās apkarot šo problēmu. Mums tomēr bieži pietrūkst tiesnešu-personību. Vairāk tādi sistēmas tiesneši, kas orientēti uz vidējo temperatūru slimnīcā. Lai neizceltos. Te arī raksturs atbilstošs nepieciešams. 

Noteikti institūcija, kas varēja un var risināt minēto problēmu ir Tiesībsargs. Kā zināms, iepriekš šo iestādi sauca par Cilvēktiesību biroju. Cik zinu, jau vairākās valstīs cilvēktiesību spektrs ir papildinājies ar mūsdienu realitātei atbilstošām prasībām. Piemēram, tās pašas tiesības uz internetu. Principā to var uzskatīt par cilvēktiesību, jo tās patiešām ieņem būtisku lomu, kā arī saistītas ar citām cilvēka tiesībām, kuru izmantošana interneta nepieejamības gadījumā, kļūst apgrūtinoša. Līdzīgi var runāt par autostāvvietu nodrošinājumu pie iestādēm, lielveikaliem, vietām, kas ir domātas lielam apmeklētāju skaitam. Šādu stāvvietu neesamību vēl var kaut cik attaisnot pilsētas senās vēsturiskās vietās, kur apstākļi to neļauj, bet ne 21.gadsimtā būvētām ēkām. Tieši tāpēc, autostāvvietu nodrošinājumam pie lielveikaliem jābūt bez maksas. Tas nav tikai biznesa veikala biznesa interešu, bet arī apmeklētāju cilvēktiesību jautājums. Līdzīgi var runāt, piemēram, par tualetēm. Tām ir jābūt nodrošinātām bez maksas jebkurā masu pulcēšanas vietā vai pasākumā. Tas nav apstrīdams.  

Vēl institūciju, ar kuru esmu sarakstījies par šo problēmu un kas varētu kaut ko līdzēt, ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Nevar teikt, ka šī iestāde neko nav darījusi. Noteikti ir uzsāktas un pabeigtas lietas par negodīgu komercpraksi, noteikti ir piemēroti arī sodi. Taču, kā redzam, tas īsti nestrādā. Acīmredzot sankcijas ir bijušas par vieglu vai tās tiek piemērotas pārāk reti. SIA “Mjau, Mjau” ērtāk un lētāk ir dažreiz samaksāt, atpirkties un turpināt darboties līdzīgā stilā. 

Problēmas vainīgo sarakstā noteikti jāmin Parādu piedzinēju kantori. Šie cilvēki labi zina, ko ir ēduši. Viņi noteikti nojauš, cik amorāla un apšaubāma ir SIA “Mjau, Mjau” darbība un metodes, bet tik un tā ir gatavi piepalīdzēt un uzklupt nabaga nelaimīgajam veikala apmeklētājam, it kā viņš patiešām ir vainīgs un SIA parādnieks. Parādu piedzinēji šādās lietās taču lieliski zina, ka nekāda parāda nav.  Ir tikai izspiešana, bet izliekas, ka viss ir kārtībā. Tas viss tikai naudas dēļ. Vai neaizrīsieties?

Daļa vainas par šo problēmu var uzvelt arī medijiem. Tas tāpēc, ka līdzīgu problēmu gadījumu reizēs – rakstos, sižetos, mediji, žurnālisti parasti aprobežojās ar dežurfrāzēm – “Esiet uzmanīgāki! Rīkojietes ātrāk! Visu lasiet centīgi! Visus noteikumus ievērojiet un tad jau viss būs labi”! Muļķības. Nekas nebūs labi. Vai tad žurnālists neredz, nesaprot, ka pircējs-autovadītājs ir uzmests negodīgā veidā. Kas te nav skaidrs? Vai nav saprotams, ka viss šāds bizness balstās un cilvēku čakarēšanu. Nekāda cītīga lasīšana, uzmanīšanās nemainīs problēmu pēc būtības. SIA “Mjau, Mjau”  nekad nebūs ieinteresēta, lai cilvēki neiekristu viņu lamatās.  

Tiesāšanās kā māksla

Teorētiski, ja ir vēlēšanās tiesāties, pastāv zināma problēma. Lai risinātu strīdu civiltiesā, veikala pircējam-autovadītājam ir jāvēršas ar prasību civiltiesā. Tikai jautājums, kādā veidā to noformēt, jo principā Jums no šī SIA neko īsti nevajag, un būs sarežģīti juridiski korekti atrast prasības pamatu. Ko tad Jūs varat prasīt, ja naudu prasa no Jums? Bet vērsties ar prasību tiesā, lai SIA “Mjau. Mjau”, vienkārši runājot, “atšujas”, ir sarežģīti. Teorētiski varat lūgt tiesu, lai atzīst tā saucamo “distances līgumu” par spēkā neesošu. Tomēr vienlaikus, Jūs ar savu prasību it kā jau zināmā mērā atzīsiet šī līguma pastāvēšanu kā tādu. Tad labāk un vienkāršāk būtu, ja šis SIA “Mjau, Mjau” vērstos ar savu prasību tiesā par līgumsoda piedziņu, un tad tiesa, lai izskata lietu. Taču, kā jau minēju, tad šie SIA nebūs īsti ieinteresēts tiesāties, jo cilvēku, kas nesamaksā noteikti ir daudz, jātiesājas ar katru. Un galu galā, kas notiks, ja tiesa pēkšņi atzīs, ka līgumsods patiesām tiek pieprasīts nepamatoti? Ko tālāk? SIA var palikt bez maizes, sviesta un desas. 

Teorētiski ir vēl viens variants – samaksāt prasīto līgumsodu SIA, un tad lūgt tiesas ceļā  naudu piedzīt atpakaļ no SIA, apstrīdot distances līguma spēkā esamību (neatbilst distances līguma jēgai), vai izmantojot citas vājās vietas SIA pozīcijā. Piemēram, ka auto stāvēja īsāku laiku (nepārkāpa bezmaksas stāvēšanas laiku), ka jautājums par auto stāvēšanas laika fiksāciju ir tikai formāls, kas pēc būtības neko nemaina, ka SIA “Mjau, Mjau” nav radušies nekādi zaudējumi (tā ir taisnība), ka noteikumi ir pusēm nevienlīdzīgi, ka līgumu neslēdzāt brīvprātīgi, visbeidzot norādīt, ka viss šis bizness balstās uz amorālas, neētiskas uzņēmējdarbības pamatprincipiem, ka tiek agresīvi piekopta negodīga komercprakse utt. Bet atkal viss civilprocess tik un tā no Jums prasīs laiku, pūles un arī naudu. Ķēpa liela. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki maksā – mazāk problēmu un klapatu, pat ja uzskata, ka taisnība ir viņu pusē. Tieši tāpēc šis nelietīgais bizness Rīga tikai rullē uz priekšu.

Stress, diskomforts, problēmas

Kopš Rīgā parādījušies vairāki SIA “Mjau, Mjau”, kas reketē lielveikalu stāvlaukumos (arī citās vietās), došanās uz veikalu kļuvusi sarežģītāka. Tagad katram pircējam-autovadītājam ir desmit reizes jāapdomā, jāizprot, kādi noteikumi te ir spēkā – cik ilgi var atstāt auto bez maksas, kāds ir reģistrēšanas veids, nedrīkst kļūdīties ne par vienu ciparu, burtu, minūti, stundu un tā tālāk. Nedod Dievs! Citādi radīsies problēmas. Pareizāk sakot, tās jau sen pastāv. Šādu SIA “Mjau, Mjau”, kas patiesībā negodīgi izmanto savas iespējas, rezultātā pircējiem tiek radīti psiholoģiski diskomforta, stresa apstākļi. Viņiem visu laiku ir jāuzmanās, jābaidās. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Tiesiskā valstī tā tam nevajadzētu būt.

Vēl padomāsim, cik lielas naudas summas šo gadu laikā nabaga pircēji faktiski izspiešanas rezultātā ir pārskaitījuši šo SIA “Mjau, Mjau” kontos? Interesanti būtu to noskaidrot? Tie ir tūkstoši vai miljoni? Un cik vēl būs, kamēr šo kriminālo biznesu kāds neapturēs. Varbūt ir laiks minētajām valsts un pašvaldību institūcijām pakustēties, lai situāciju mainītu. Savukārt veikala pircējiem – autovadītājiem mans ieteikums, ja Jūs jūtaties piečakarēts, tad nemaksājiet šiem SIA prasīto naudu. Atcerieties – viņiem nekas nepienākas! Un tas vienlaikus būs finansiāls protesta veids pret pastāvošo amorālo un noziedzīgo kārtību. Ja maksāsiet, tad šis bizness tikai turpināsies.

Šo kriminālo biznesu var pielīdzināt ar jau zināmiem gadījumiem Vecrīgas krogos, kad no jautriem ārzemniekiem par dažām pudelēm šampanieša tiek pieprasīta summa, kas mērāma simtos vai pat tūkstošos eiro. Kroga pārstāvji pēc tam var rādīt svešiniekiem – re, mūsu ēdienkartē šī summa taču ir norādīta. (Dažkārt tā ir otrais variants, bet var pietikt arī ar vienīgo) Mēs neesam vainīgi, ka jūs pirms tam neesat ar to iepazinušies. Maksājiet! Te arī bizness jau pamatos paredz negodīgu shēmu, jo normālam ārzemniekam neienāks prātā, ka krāpniecības nolūkos ēdienkartē par vienu pudeli šampanieša ir ierakstīta kosmiska cena. Iebraucējs saprātīgi domā, nu cik var maksāt trīs pudeles šampanieša? Nu, 15 – 30 eiro katra, varbūt nedaudz vairāk, un ārzemniekam ir patiess pamats tā domāt, bet ne jau skaitļos, kas rakstāmi ar tik daudz cipariem. Tieši uz to jau arī cer negodīgie krodzinieki. Pēc būtības šī metode un shēma ļoti līdzinās SIA “Mjau, Mjau” izstrādāto. Tikai autostāvvietu sfērā.

Konkrēti piemēri iz dzīves

Pirms vairākiem gadiem tikko pie viena no lielveikaliem bija ieviesta šāda shēma. Astoņos no rīta biju ieskrējis veikalā. Pircēju tikpat kā nebija. Nopirku dažas preces, veikalā pavadīju vien 5-6 minūtes. Nāku ārā. Redzu, ka aiz mašīnas slotiņas cedele no “CityParks Latvia”. Teksts ierastais – distances līgums, pārkāpums, sods. Skaisti! Summā 40 eiro. Kas te nebija normāli? Pirmkārt, pircējs (arī es) vienkārši nezināju un nevarēju nojaust, ka man obligāti jāliek logā pulkstenis vai uz paneļa jānovieto lapiņa ar uzrakstītu apstāšanās laiku, tāpēc, ka līdz šim tas nebija nepieciešams. Otrkārt, nekur pie veikala pārskatāmi nebija redzams, cik ilgs ir bezmaksas stāvēšanas laiks. Treškārt, ja bizness būtu normāls, tad “Cityparks Latvija” pārstāvis vispirms būtu pienācis pie manis, informējis par izmaiņām stāvvietas režīmā, bet nevis noslēpies sēdētu savā mašīnā, vaktētu un pēc nedarba ātri tītos prom. Turklāt “Cityparks Latvija” pārstāvis taču redzēja, ka ieeju veikalā un nojauta, ka es tur no rīta nepavadīšu ilgāk par pusstundu. Kur Jūs te redzat normālu uzņēmējdarbību? Pat teorētiski pārkāpums būtu tikai tad, ja “Cityparks Latvija” pārstāvis būtu fiksējis manu auto stāvvietā ilgāk nekā pusstundu. Piemēram, lūk, divi foto – viens 8.11, otrs 8.49. Tad te jau par kaut ko varētu sākt diskutēt. Taču nekas tāds nenotika. Tas, ka es neesmu ievietojos pulksteni (godīgi sakot, man tad attiecīga pulksteņa man mašīnā pat nebija, jo nevajadzēja, arī baltas lapiņas un pildspalvas), tas taču nenozīmē, ka esmu bijis stāvvietā ilgāka par atvēlēto laiku. Kretīnisms ne bizness. 

Cits gadījums pirms dažiem gadiem pie nojauktās Sporta pils. Sestdienā biju atstājis savu mašīnu autostāvvietā, apmaksājis vienas stundas stāvēšanai. Pēc dažām nedēļām saņēmu no “Europark” pa pastu sveicienu, ka esmu parādā līgumsodu. No sākuma nesapratu – par ko. Vēlāk sarakstes laikā noskaidrojās, ka es esmu maksājis par stāvvietu “Rīgas Satiksmes” stāvvietas kasē, bet vajadzējis – “Europark”. Bet vadoties no reālās situācijas uz vietas, es taču rīkojos loģiski – maksāju vistuvāk esošajā automātā. Kā man (un citiem autovadītājiem) bija zināt, ka šis aparāts neattiecas uz šo stāvvietu. Tas nozīmē, ka te atkal notiek bizness duļķainos ūdeņos, un kāds no tā cenšas gūt sev labumu. Stāvvietas lietošanas noteikumiem jābūt vienkāršiem un nepārprotamiem, lai nerastos neskaidrības. Ja tādas rodas (internetā atradu, ka daudzi tur ir iekrituši), tad atbildība jāuzņemas autostāvvietas apkalpotājiem, bet nevis autovadītājiem. Nevar piekopt biznesu, kas faktiski balstās uz lamatu principa. 

Vēl viens gadījums. Pirms apmēram pusotra gada  pa pastu saņēmu papīru no “Europark”, ka esmu “Maxima” lielveikala stāvvietā nopelnījis līgumsodu. Esot jāsamaksā. No minētā datuma sapratu, ka tas attiecas uz vairāk nekā mēnesi seniem notikumiem. Uzrakstīju, ka šajā veikalā un stāvvietā patiešām esmu bijis un mans auto ir bijis šajā stāvvietā. Taču parasti es atbilstoši stāvvietas noteikumiem ievadu mašīnas numuru elektroniskajā tablo. Par cik ir pagājis laiks (vairāk nekā mēnesis), neko ļoti precīzi vairs neatceros. Bet no paša dokumenta nekas nav skaidrs – kas, par ko, kāpēc? Pēc tam “Europark” man atrakstīja otrreiz jau pa e-pastu, ka esot notikusi kļūda video fiksēšanā, jo pēc tās sanācis, ka es esmu iebraucis ar automašīnu un apstājies stāvvietā vienā dienā, bet izbraucis tikai nākamajā, pārkāpjot 1,5 stundas bez maksas noteikumus. Protams, ka tas tā nebija noticis. Vienlaikus – nekādas atvainošanās no “Europark”, tikai vēstījums, ka atbrīvojuši mani no līgumsoda. Malači, kādi jaukumiņi! Patiesībā, ja es nebūtu pacīnījies par taisnību, pat gailis nedziedātu pakaļ. Skaists bizness, vai ne? Un vispār, kāpēc autovadītājiem jāreģistrējas stāvvietas sistēmā, ja SIA ir pieejamas video novērošanas un fiksēšanas kameras, kur visu var noskaidrot. Laikam cer uz kļūdu, lai varētu piesieties.

Vēl vienu situāciju man atstāstīja kāds kolēģis. Viņš bija iebraucis “Rimi” veikala stāvvietā Mārupes ielā. Pēc kāda laika saņēmis vēstījumu no “Cityparks Latvija”. Izrādījās, ka kolēģis, ievadot sava auto numuru elektroniskajā tablo, izlaidis vienu ciparu vai burtu (neatceros). Šausmīgs noziegums! Vēlāk viņš to paskaidroja SIA pārstāvim. Pēc tam stāvvietas apsaimniekotāji pārbaudīja datus. Konstatēja, ka patiešām tajā laikā auto numurs ievadīts ar “drukas” kļūdu. Bet tā vietā, lai saprastu situāciju un anulētu savu prasību pēc “līgumsoda”, SIA tik un tā pieprasīja, lai kolēģis samaksā vismaz pusi no līgumsoda. Vai nav cūkas? Ir. Kāda starpība, ka viņš kļūdījās, tas taču neko nemaina? Laiku ievēroja, aizņēma tikai vienu vietu. Nav nekāda kaitējuma. Kāds ir pamats līgumsodam, SIA? Nekāda, ja neskaita primitīvu vēlmi izķeksēt naudu no sveša maciņa. Kolēģis arī kļūdaini nodomāja, ka viņš taču nevarēšot iziet tehnisko apskati (kas, protams, nav taisnība) un samaksāja. Atkal skaisti. Stāvvietu apsaimniekotāju terors turpinās. 

Arī pēdējā gadījumā, ko minēju pašā sākumā, vēstule ar līgumsodu no “Park Expert” izskatās vairāk nekā apšaubāma. Pirmkārt, jau tāpēc, ka saņēmu to pa pastu pēc 3 mēnešiem. Otrkārt, cik nojaušu ģeogrāfisko vietu, tad bezmaksas stāvvietas laiks attiecas uz stāvvietām pie bijušā “Elkor” lielveikala, kur tas ir 3 stundas. Jau pašā atsūtītajā dokumentā minēts mans iebraukšanas un izbraukšanas laiks, attiecīgi 18.20 un 20.57. Nav jābeidz matemātikas fakultāte universitātē, lai izrēķinātu, ka mans auto stāvvietā atradās vien divarpus stundas. Tad kur ir pārkāpums, “Park Expert”? Ja jau papīros viss ir redzamas, ka viss bijis kārtībā, tad kāpēc klāt ir prasība pēc līgumsoda? Nesaprotami. 

Noteikumi

Ņemšu vienu piemēru vienu autostāvvietu, kas gan neatbilst lielveikalam, bet principā tam nav nozīmes. Ideja un prakse ir tā pati. “Strongpark” stāvvietas noteikumi pie “Volvo” sporta centra Imantā. Tajā ir 21.punkts. Ola-lā! Ceturtdaļa no LR Satversmes. 

Pirmais – apjoms. No interneta iekopētie noteikumi ar 13 burta izmēru aizņem divarpus A4 lapas. Daudz par daudz. Vai apmeklētājam tie ir jāzubrī, lai saprastu, kur atrodas, kas viņus sagaida? Un atradu tos internetā, nevis uz vietas. 

Par atsevišķiem apšaubāmiem noteikuma punktiem. 

  6.punkts. Klients ir tiesīgs lietot Maksas autostāvvietas bezmaksas laiku pirmās 60 (sešdesmit minūtes 1 (vienu) reizi diennaktī (no 00.00 - 23.59) nepārtraukti.  Ja Klients vēlas novietot Transportlīdzekli otru reizi vienas diennakts laikā, par šo periodu ir jāmaksā no pirmās Transportlīdzekļa novietošanas minūtes.

Jautājums – Kāpēc tikai viena stunda?

Par 1 stundu ir jautājums, jo piemēram hokeja spēle ilgst 2-2,5 stundas. Savukārt, ja es dodos paslidot, tad “Volvo” slidošanas laiks ir tieši stunda. Bet bez auto noparkošanās vēl jau nepieciešams laiks, kamēr ieiet Sporta centrā, vēl jāizstāv rinda pēc biļetēm, jānopērk tās, vēl jāuzvelk slidzābaki kājās (tas nenotiek tik ātri, it īpaši, ja esat ar mazu bērnu). Pēc slidošanas vēl jānomaina slidzābaki pret ielas apaviem. Plus jāņem vērā (ņemts no dzīves), ka pēc slidošanas cilvēki dažkārt nosvīst. Man bija gadījums, kad ziemā viens bērns ar visām drēbēm bija tik slapjš, ka doties uzreiz ārā pēc slidošanas un sēsties aukstā mašīnā būtu bijis neprāts. Jāapžūst. Tas viss prasa laiku. Principā, pa izņemot šo ekstremālo apstākli, man jau viss kopā “neslidošanas laiks” sanāk tuvu pie pusstundas. Tad kāda jēga formāli atļaut vienu stundu stāvēt bez maksas, ja tās laikā nav iespējams šo pakalpojumu normāli izmantot? 

Jautājums – kāpēc nepārtraukti?

Kāpēc nevar trīs reizes pa 20 minūtes. Tagad sanāk, ja pirmo reizi mašīna autostāvvietā ir novietota 10 minūtes, tad iebraucot otrreiz, ir jāmaksā jau no vienpadsmitās minūtes. Nav īsti loģiskas. Kāda starpība no apmeklētāja viedokļa. Nekāda. Protams, ja vien neskatāmies uz stāvvietas apsaimniekotāja naudas apetīti.

13. punkts.   Operatoram  ir tiesības piemērot soda naudu EUR 15.00 (piecpadsmit eiro) apmērā, par ko tiek izrakstīts rēķins par līgumsoda samaksu, ja Maksas autostāvvieta tiek lietota, pārkāpjot Noteikumu 7.punktu.  

14. punkts.  Operatoram  ir tiesības piemērot soda naudu EUR 25.00 (divdesmit pieci eiro) apmērā, par ko tiek izrakstīts rēķins par līgumsoda samaksu, ja Maksas autostāvvieta tiek lietota, pārkāpjot Noteikumu 12.punktu.  

Jautājums par tā saucamā līgumsoda apmēru. No kurienes tas tiek ņemts, kā tiek aprēķināts? Pēc kādu radušos zaudējumu tabulas? Piemēram, ja automašīna stāvvietā atradusies 1 stundu un 15  minūtes (faktiski - minimāls laiks slidošanai), un nav samaksājis divu stundu laikā, tad viņam jāmaksā 15 eiro. Kāpēc tik daudz? Sanāk, ja virs stundas, tad rēķins ir 1 eiro par vienu minūti. Vai patiešām zaudējumi rodas šādā progresijā? Es gribētu redzēt aprēķinu, pamatojumu.

Ja novieto auto zaļajā zonā (cik nu tā ziemā un rudenī ir zaļa un pamanāma), bet iemesls tam varbūt – brīvo stāvvietu neesamība, kad ir anšlaga pasākums un nav vietas auto novietošanai, tad ir jāmaksā 25 eiro. Tad varbūt “Strongpark”, zinot, ka gaidāms liels pasākums, varētu nolikt savu cilvēku, kas palīdzētu risināt problēmu apmeklētājiem uz vietas, nevis uzreiz kāst naudu no apmeklētājiem. Viņi diez vai pie esošās situācijas ir tie vainīgie. Galu gala, ja “Volvo” sporta centrs spēj ietilpināt vairāk apmeklētājus, nekā ir auto vietas stāvlaukumā, kuram tas ir jārisina?

16. punkts. Līgumsods izslēdz zaudējumu atlīdzību. 

Nav īsti saprotams, uz kuru attiecas zaudējumi. Uz apmeklētāju, vai uz apsaimniekotāju, vai uz sporta centra īpašnieku. Ja, piemēram, līgumsodu saņēmušais apmeklētājs pēc tam dusmās izsit “Volvo” sporta centra logu vai durvis, tiek automātiski atbrīvots no tā, ka viņam jāatlīdzina zaudējumi? Var tikai minēt. Ja domāts, ka apsaimniekotājs ir atbrīvots no zaudējumu atlīdzības pienākumu pret apmeklētāju, tad sanāk pagalam vienpusēji un tendenciozi.  Turklāt ir skaidrs, ka kaut viena noteikumu punkta neievērošana no apmeklētāja puses diez vai apsaimniekotājiem vispār rada kādus zaudējumus. Vismaz tie nav nekādi pamatoti. 

19. punkts. Klients ir atbildīgs par Maksas autostāvvietā novietotā Transportlīdzekļa un tajā esošo mantu drošību. 

No vienas puses to var saprast, līdzīgi kā teātra garderobē – teātris neuzņemas atbildību par virsdrēbēs atstātajām mantām. Taču tas ir galvenokārt tikai tāpēc, ka nekad droši nevar zināt, kas atrodas (atradās) virsdrēbju kabatās, to nevar pārbaudīt. Bet autostāvvietas noteikumos tā vienkārši formulēt, ka klients ir atbildīgs par mašīnā atstāto manu drošību, izklausās labākajā gadījumā dīvaini. Sanāk, ka “Strongpark” ar pavēli ieceļ apmeklētāju par sava auto un tajā atstāto mantu apsargu. Tā sakot, sargā sevi pats, mēs tikai ievācam naudu un ne par ko neatbildam. Tad jautājums, ko šeit vispār dara apsaimniekotājs “Strongpark”? Iespēju iegūt naudu no apmeklētāja tas atrod dažādos veidos, bet vai apsaimniekotājam nav jāuzņemas arī kādi pretpienākumi pret apmeklētājiem? Piemēram, lai apmeklētājs varētu būt drošs, ka viņa auto un mantas ir drošībā. “Strongpark”, piemēram, varētu uzņemties pienākumu sekot autostāvvietai vai netiek veiktas acīmredzamas nelikumības attiecībā pret apmeklētājiem, viņu auto stāvvietās - netiek uzlauztas durvis, izsists logs, izzagtas mantas no automašīnas.  Tāpat SIA varētu garantēti nodrošināt apmeklētāju ar video ierakstu nepieciešamības gadījumā. Vismaz kaut kāds pretpienākums pret apmeklētāju. Principā taču tieši apmeklētāji ir tie, kas nodrošina “Volvo” sporta centra eksistenci, ne jau apsaimniekotājs. Tad kāpēc apmeklētājam tik slikti noteikumi? 

Tagad daudz kur, arī pie “Volvo” sporta centra notiek automātiskā video fiksēšana, kur nepieciešamības gadījumā jāizmanto “Mobily” interneta vietne. Vairs nevar samaksāt skaidrā naudā vai ar karti. Vai tas ir ērtāk apmeklētājam, vai tas viņu neierobežo? Ierobežo. Nav izvēles. Vienlaikus, iespējas kaut ko neizdarīt pareizi arī ar “Mobily” joprojām pastāv. Neizlasīt noteikumus, aizmirst samaksāt,  aizmirst paņemt līdzi mobilo telefonu utt.

Kopumā palasot šos “Strongpark” noteikumus, jāsaka, ka tie neatbilst tiesiskas darījuma (līguma) slēgšanas brīvības principam. Noteikumi ir vairāk nekā tendenciozi un vienpusēji. Beigās sanāk, ka pienākumi un negatīvas sekas (sankcijas) var iestāties tikai un vienīgi autovadītājam-apmeklētājam, bet “Strongpark” no visiem iespējamie grēkiem būs brīvs un tīrs. Ir pilnīgi skaidri nojaušamas, ja autostāvvietas apsaimniekotājs patiešām vēlētos piesaistīt apmeklētājus, tad stāvvietas līguma noteikumi būtu citādi. Lieki teikt, ka noteikumus faktiski nekas nav minēts par “Strongpark” pienākumiem, atbildību. Bet tagad tie ir izdevīgi tikai vienai pusei.

Tas principā nav normāls līgums. Te ir bieži tiesību doktrīnā minētā problēma, kad viena puse diktē otrai pusei savus noteikumus. Principā nav normālas otras puses piekrišanas, brīvprātības, nav izvēles iespējas. Vai nu visam piekrist bez ierunām (ja vispār, kāds apmeklētājs tos lasa), vai doties prom. 

Principā es varēju paņemt jebkurus citus līdzīgas autostāvvietas noteikumus Rīgā, bet tendence vienmēr būtu ļoti līdzīga. Pušu absolūtā nevienlīdzība. Diktāts, ne vienošanās. Faktiski notiek noteikumu uzspiešana. Galvenais iemesls - viss šis bizness nav normāls, un tāpēc SIA “Mjau, Mjau” rīkojas amorāli, neētiski, noziedzīgi. Citādi šāds bizness nenotiek, jo vienkārši nav dzīvotspējīgs. 

Arī nav īsti skaidrs, vai jau pats termins noteikumi pēc vispār var kļūt par līgumu. Noteikumiem ir likuma raksturs, jēga, būtība un saturs. Savukārt Līgums parasti ir civiltiesisks divpusējs darījums, kur principā abas puses juridiski ir vienlīdzīgas, ieinteresētas un var to grozīt. Autostāvvietu gadījumos faktiski nekas tāds nepastāv. 

Ko saka likums 

Principā šādu SIA “Mjau, Mjau” rīcībā var saskatīt vairāku Krimināllikuma minēto noziedzīgo nodarījumu iezīmes - 177.p. krāpšana, 183.p. izspiešana, kā arī  211.p. negodīga komercprakse. Visas šīs noziedzīgas darbības ir vērstas mantkārīgos nolūkos. Objekts ir cietušā mantiskās intereses, proti, nauda no pircēju-autovadītāju maciņiem. 

Krāpšana viena no pazīmēm ir cietušā apkrāpšana vai maldināšana, izmantojot viltu. Viltus parādās jau SIA biznesa pamatā, neko neražojot, nesniedzot nevienu reālu pakalpojumu, tikt pie citas personas naudas līdzekļiem. Tāpat konkrētajā gadījumā kā krāpšanu un viltu var attiecināt atsaukšanos uz  noslēgto līgumu. Cietušajiem tiek iestāstīts, ka it kā esot noslēgts distances līgums, un viņš ir pārkāpis tā noteikumus un radušies (nezināmi, nepierādāmi) zaudējumi. Bet no tā savukārt izriet, ka pircējam-autovadītājam tagad ir jāmaksā līgumsods. Nabaga cietušais patiešām tam notic šīm muļķībām, un maksā prasīto summu. Vai tā nav krāpšana, viltus?

Izspiešanas pazīmes konkrētajā gadījumā izpaužas kā draudi prasītās summas nesamaksāšanas gadījumā tiks piesaistītu parādu piedzinēji un sabojāta personas kredītvēsture, kas noteikti nākotnē radīs cietušajam nopietnas reputācijas un finanšu problēmas. Nedomāju, ka izspiešanai vienmēr jāpastāv fiziskas izrēķināšanās darbībām vai draudiem tās pielietot. To visu var darīt arī nosacīti inteliģentāk. Bet principā ideja ir tā pati – bez nopietna juridiska pamata piespiest cietušo maksāt naudu. 

Attiecībā uz negodīgu komercpraksi ir spēkā atsevišķs Negodīgas komercprakses aizlieguma likums. Tā 4.pantā ir minētas šīs parādības pazīmes. 

- Neatbilst profesionālai rūpībai;

- Būtiski un negatīvi ietekmē patērētāja ekonomisko rīcību attiecībā uz pakalpojumu;

- Ir maldinoša;

- Ir agresīva.

Konkrētajās situācijas pie lielveikalu stāvvietām šo SIA rīcībā noteikti var saskatīt visas šīs pazīmes - vienu mazāk, citu vairāk.  

Kopumā ar dažādu šādu SIA “Mjau, Mjau” negatīvo darbību šo gadu gaitā ir saskārušies daudzi tūkstoši cilvēku, līdz ar to sabiedrībai kopumā ir nodarīti būtiski zaudējumi – finansiālie, morālie. Tā patiesībā vienmēr ir bijusi milzīga problēma, kas īsti nav risināta.  

SIA ”Mjau, Mjau” darbībā ir vairākas Krimināllikumā kvalificējošas jeb atbildību pastiprinošas pazīmes 

-  darbības veiktas atkārtoti (recidīvs), 

- to veikusi personu grupa,

-  tās radījušas smagas sekas (kopējie zaudējumi cietušajiem pārsniedz 50 minimālās mēnešalgas), 

- darbības veiktas mantkārīgu tieksmju dēļ.   

Epilogs

Viens no papildus iemesliem problēmai ir tas, ar šādu SIA „Mjau, Mjau” parādīšanos – autostāvvietas un lielveikali, vai citas publiskas iestādes tika nodalītas, nošķirtas. Parādījās divi spēlētāji, kuru intereses atšķiras. Vieni ir galvenie, pēc kuriem ir pieprasījums, otri kaklakungi, kurus visi ienīst. Vairs nav vienas ieinteresētās puses. Domāju, ka lielveikala īpašnieki saprot, ka šie SIA pat zināmā mērā atbiedē klientus, rada tiem zaudējumus. Tāpēc varbūt ir vērts nepieļaut pie minētām iestādēm šādu stāvvietu apkalpošanas biznesu vispār vai sliktākajā gadījumā - to ierobežot, stingri kontrolēt. Pretējā gadījumā es labu galu tam neredzu.

Normāls stāvvietu bizness ir vērojams, piemēram, tad ja speciāli šim nolūkam tiek izveidotas speciālās, slēgtās autostāvvietas, kas atsevišķi un tieši būvētas kā autostāvvietas. Piemēram, daudzstāvu stāvvietas. Tad es saprotu, par ko ir jāmaksā un kāpēc. Parasti šādās stāvvietās ir skaidri norādīta galvenā informācija - cik ir maksa par mēnesi, cik par dienu, cik par stundu. Lūk, tas ir normāls bizness!  Ir minimāls, viegli uztverams informācijas apjoms (nav nepieciešams advokāts). Viss ir skaidrs. Diemžēl daudzās vietās Rīgā tas ir zinātniskas fantastikas līmenī un daudzas stāvvietas (ne tikai pie veikaliem) tiek faktiski nekontrolēti atdotas dažādu SIA “Mjau, Mjau” rīcībā. Principā Rīga ir pārvērsta par sava veida mīnu lauku, kur viegli uzrauties uz kādas no tām. Braukt uz veikaliem, izmantot stāvvietas ir kļuvis bīstami, stresaini, problemātiski, var izmaksāt dārgāk nekā domāts. Tu nezini, kur var iekrist. Manuprāt, tas nav normāli. Tā tam nevajadzētu būt. Tas nav taisnīgi. Visi šie SIA “Mjau, Mjau” grib no klientiem tikai naudu, gandrīz par jebkuru cenu. Un tad tie arī izvēršas – cik nav kauna, cik neierobežo valsts tiesību aizsardzības iestādes. Jautājums – cik ilgi šī nevainīgu cilvēku terorizēšana turpināsies? Vai mūžīgi? Vai neviens to neapturēs?