Sīkstums, garaspēks un cildenums. Gerdas Rozes 100. jubilejai veltītajā izstādē

Pasaules Latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs līdz maija beigām apskatāma Gerdas Rozes 100. jubilejai veltītā izstāde "Apzināt apli".

"Gerdas Rozes vestibils". Šo neuzkrītošo plāksnīti Pasaules Latviešu mākslas centra (PLMC) galerijā Cēsīs apmeklētāji uzreiz nemaz nepamana, kaut arī šobrīd Gerdas Rozes vārds un devums galerijai ir sabiedrības uzmanības centrā.

Mākslinieces dzīves izcilo gadskārtu PLMC šogad atzīmēja divreiz. Ar gaviļnieces gadsimta jubilejas izstādes atklāšanu 18. janvārī (pēc vecā stila) un svinīgā pasākuma atkārtojumu 4. februārī ar sirsnīgiem sveicieniem, pateicības vārdiem un visa laba vēlējumiem jubilārei.

Ar pietāti iekārtotā, korektā izstāde "Apzināt apli" Sīpoliņu galerijā būs skatītājiem pieejama līdz maija beigām.

"Apzināt apli". Izzināt mūžīgo un bezgalīgo. To cilvēks vēlas, līdz saprot, ka apli var apzināt, tikai nokļūstot līdz pašam savas dzīves robežu apziņai. Jebkurš matemātiķis zina, ka apli par kvadrātu nevar padarīt. Bet varbūt mūzika un māksla to var?

Agrā jaunībā Gerda Roze sapņoja par mūziku un medicīnu… Reālā īstenība sapņiem pārvilka melnu svītru. Kopā ar daudziem citiem, tikko pilngadību sasniegušiem vienaudžiem viņa pārkāpa no viena apļa citā, no bērnības un dzimtenes paradīzes nezināmajā, svešajā un nebūt ne saudzīgajā. Spītīga un drosmīga, viņa uzņēmās visdažādākos pārbaudījumus un grūtības, šķēršļus un zaudējumus, ko mūža nogalē iegleznoja apļa formāta kompozīcijās, kuru nosaukumi – "Apļa sumināšana", "Apzināt apli", "Astoņi apļi kvadrātā", "Zils asteroīds", "Mēness sfēra", "Solārais tīkls", "Mēnesnīcas ainava" – daiļrunīgi stāsta par gara spēka meklējumiem. Savukārt aplī ietvertie elementi liecina par škēršļiem, pretrunām un robežu apzināšanos šai meklējumu ceļā.

"Pakaļdzīšanās". ASV. 2001. Monotipija.

Foto: Publicitātes

Jāatzīmē, ka eksponētās apļa kompozīcijas tapušas laikā no 2000. līdz 2013. gadam, turklāt anotācijas liecina, ka viena nosaukuma kompozīcijas gleznotas numurētu opusu sērijās.

Jaunības nepiepildīto sapņu mūzika un interese par mākslas vēsturi 60. gadu vidū aizveda viņu līdz vēlmei izteikt sevi glezniecības valodā. Pirmie mēģinājumi šai jomā vēsta, ka akadēmiskās skolas mācību metodikas apguve nav viņas ceļš un ka nobriedušas personības izpausmei nepieciešams cits, mazāk ierobežojošs glezniecības iespēju izzināšanas process. Tad sākās abstraktās glezniecības un savas personības pašizziņas process dažādās studijās ASV, Anglijā un Itālijā.

Mākslinieci Gerdu Rozi uzskata par abstraktā ekspresionisma pārstāvi, tomēr viņu gribas dēvēt par mēreni ekspresīvā abstrakcionisma gleznotāju. Viņas mākslā nejūt izvērstu agresiju, kaut dramatisma tajā ir pietiekami. Māksliniecei patīk konfrontēt tīras krāsas laukumus ar melno. Sarkanos degošos sāpju iekliedzienus satur un nomierina melnais, bet zaļajam, šķiet, piešķir atelpu. Melnais bieži vien uzņemas skatītāja uztveres vadītāja lomu. Ne vien krāsa, bet arī kompozīcijas iekšējais ritms iesaista skatītāju autores emocionālajā vēstījumā. PLMC jubilejas ekspozīcijā agrīnākais akrila gleznojums ir no 1984. gada – "Bez nosaukuma", vēlākais – "Pārdzīvot" – 2005. gadā. (Acīmredzami veltīts pašai sev 80. dzimšanas dienā.) Darbā ekspresijas vairāk nekā abstrakcijas, ko nodrošina spožā palete, pārliecinošs otas vēziens, ar simbolisku zemtekstu izmantoto reālo motīvu un tīkla aplikāciju savstarpējā sasaukšanās. Asociāciju plūsmas radīto līdzdalību autora pārdzīvojumā katrs skatītājs uztvers atbilstoši savai dzīves pieredzei. Toties 2014. gadā tas novērtēts ar ASV Laikmetīgās mākslas biedrības balvu "Par izcilu radošumu glezniecībā".

Bet īpaši gribas apstāties pie 1992. gadā gleznotā audekla "Aizejot". Tajā iekodētais stāsts man atklājās pakāpeniski, ilgstoši uzlūkojot gleznoto kosmisko fantāziju, līdz, vērīgāk ieskatoties, parādījās vīrieša profils, vēlāk arī otrs, un tad atskārsme. Māksliniece stāsta par sava dēla aiziešanu. Mūžībā. Kosmosā. Aplī.

Varbūt jubilejas reizē par to varētu arī nerunāt, ja māksliniece savu dzīvi nebūtu izstāstījusi grāmatā "Sīpolu lobot". Neizmērojamo zaudējumu sāpi viņa mēģināja kaut nedaudz pieklusināt, strādājot hospisā kā brīvprātīgā, palīdzot ar tādu pašu diagnozi apzīmogotajiem. Un kāda sieviete viņai novēlēja lielāku naudas summu...

Šo ciešanu naudu māksliniece Gerda Roze ziedoja Pasaules Latviešu mākslas centram Cēsīs.

PLMC galerijas vestibils ir izveidots par nenovērtējamu ziedojumu. Esmu pārliecināta, ka galerijas apmeklētājiem ir svarīgi to zināt.

Mākslinieces Gerdas Rozes garā un sarežģītā dzīves ceļa pārdzīvojumi un atziņas ir viņas mākslas pamatu pamats. Iedziļinoties viņas glezniecības valodas paustajā, šķiet, tepat līdzās dzīvo ausij netverama, toties acij uztverama mūzika. Pretrunīgu emociju satikšanās un atkāpe, plastisks plūdums un kustības sairums, blīvs tumsas uzbrukums un gaismas ieskanēšanās, brīdinājums un cerība iemiesotas lieliskajās monotipijās. Te arī attaisnojas manis paustais "mēreni ekspresīvais abstrakcionisms". Jāatzīmē, ka vairākas no eksponētajām monotipijām savlaik augstu novērtētas "New Rochelle Art Association" gadskārtējās izstādēs ("Tuvu krastam" 1999, "Lidojumā" 2002, "Konfrontācija" 2016).

Gerda Roze, "Lidojumā". ASV. 2002. Monotipija.

Foto: Publicitātes

Arī Cēsīs skatītāju vislielāko atzinību guvusi tieši elegantā monotipiju kolekcija, ekspozīcijas sasaukšanās ar nelielo ieskatu G. Rozes laikabiedra Zigfrīda Sapieša mākslas mantojumā un iespēja iepazīt Kanādas latvieša Visvalža Reinholda vārdu un daiļradi Jāņa Ripas galerijā.

Bet man savukārt nākas domāt par 1924. gada apbrīnojamo spēkavīru paaudzi latviešu mākslā (Sapietis, Avens, Reinholds), kurai gribas pievienot arī Gerdas Rozes sievišķīgo sīkstumu, garaspēku un cildenumu. Un uzticību. Savām saknēm. Un mākslai.