Kāds mūsu žurnāla YouTube kanālā publicētais video, kurā ir runa par vilku spēju šķērsot lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai uzstādītos žogus, izraisīja interesantu reakciju no komentētāju puses. 

Video ir redzams, kā vilks, nesot zobos stirnas vai brieža mazuļa pakaļējo daļu, pārlec žogam. Tā kā pārnadzis ticis nomedīts pirms kāda laika vai, iespējams, vilks šo bojāgājušo dzīvnieku atradis, tā ķermeņa daļa ir kļuvusi stīva. Kāda komentētāja uzrakstīja, ka vilks zobos nesot izbāzni. Taču tas nav izbāznis, bet dzīvnieks, kura ķermenis atrodas rigor mortis stāvoklī. Ko tas nozīmē, un kā šis stāvoklis ir saistīts ar gaļas kvalitātes uzlabošanu – nogatavināšanu?

Medības nav tikai trofejas vai emocijas – tā ir arī atbildība par nomedīto dzīvnieku un prasme saglabāt gaļu un visas tās vērtīgās īpašības. Viens no svarīgākajiem, bet bieži vien nepietiekami izprastajiem procesiem pēc dzīvnieka nomedīšanas ir rigor mortis jeb pēcnāves stīvums un tam sekojošās bioķīmiskās izmaiņas.

Pēcnāves stīvums

Rigor mortis (no latīņu valodas rigor – stīvums un mortis – nāves) jeb pēcnāves stīvums ir ceturtā nāves stadija. Tā ir viena no atpazīstamām nāves pazīmēm, to raksturo dzīvnieka vai cilvēka ķermeņa ekstremitāšu stīvums, ko izraisa ķīmiskas izmaiņas muskuļos pēc nāves.