Uzklausot asinspēdu meklētāju suņu saimniekus, bieži gadās dzirdēt par ekstrēmiem pakaļdzīšanās stāstiem vairāku kilometru vai dienu garumā. Pārguris pats, pārguris suns, bet laimīgā kārtā ievainotais medījums veiksmīgi panākts un tā ciešanas izbeigtas.

Protams, šie ir tie stāsti, kas visspilgtāk paliek atmiņā, taču tā gluži nav ikdiena. Suņa izpalīdzīgais deguns tikpat labi noder standarta gadījumos, kad šķiet, ka medījumam tepat jau jābūt, bet ar cilvēka maņām ir nedaudz par maz, lai to uzreiz atrastu. Katra reize ir atšķirīga, un tieši tas šo noderīgo procesu padara tik interesantu.

Savu asinspēdu meklēšanas stāstu žurnālam Medības šomēnes uzticēja Mārtiņš, kam kopā ar savu uzticamo palīgu krievu–Eiropas laiku Sātanu veiksmīgi izdevās atrast ievainotu mežacūku. Mārtiņš stāsta: “Kādā marta vakarā mans tēvs bija devies uz gaides medībām tornītī. Ap pulksten deviņiem vakarā saņemu no viņa zvanu – samērīgā distancē esot iznācis pērnais ruksis, šāviens raidīts, tēmējot desmitniekā, bet pēc tā dzīvnieks aizskrējis. Kurā virzienā? Nav pilnīgi skaidrs, jo dūmakā esot bijis grūti saprast. Asinis atrast nevarot, bet trāpījumam vajadzētu būt. Labi, tādi šāvieni tomēr ir obligāti jāpārbauda, tādēļ sagatavoju savu suni Sātanu darbam un steidzam palīgā.