Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē stirnu piebarošana bija neatņemama medību saimniecības sastāvdaļa. Daudzi mednieki vasarās pļāva sienu, gatavoja lapu un zaru slotiņas, ierīkoja barības lauciņus un rūpējās par ziemas barības rezervēm. Tas bija pašsaprotams darbs, jo bargas ziemas ar ilgstošu salu un dziļu sniegu nebija retums, un bez cilvēka palīdzības stirnām izdzīvot bija ievērojami grūtāk.

Laikam ejot, situācija mainījās. Ziemas kļuva īsākas un maigākas, dziļa sniega periods daudzviet saruka līdz dažām nedēļām vai pat dienām. Līdz ar to daudzos medību kolektīvos pakāpeniski izzuda arī tradīcija gatavot ziemas barības krājumus. Arvien biežāk valdīja pārliecība, ka Latvijas klimata apstākļos stirnas spēj veiksmīgi pārziemot, izmantojot dabiskos barības resursus.

Tomēr aizvadītā ziema atgādināja, ka daba joprojām spēj sagādāt pārsteigumus. Ilgstošs sals un dziļa sniega sega daudzviet būtiski apgrūtināja dzīvnieku piekļuvi ierastajai barībai. Šādi apstākļi liek no jauna uzdot jautājumu – vai neesam pārāk ātri atteikušies no zināšanām un prasmēm, kas gadu desmitiem palīdzēja uzturēt stirnu populāciju sarežģītos apstākļos?