Šobrīd sabiedrības uzmanības centrā prātus satraucoša tēma par brūno lāču neierobežotu klejošanu Latvijā un to nodarītajiem zaudējumiem lauksaimniekiem un biškopjiem, un potenciālo bīstamību cilvēkiem, sastopoties ar šo plēsēju.

Lai secinātu, savas pārdomas un apsvērumus sagrupēju sekojošos blokos:

  • Zaudējumi vai ieguvumi, mērķis
  • Tiesiskais regulējums un valsts finansējums
  • Cilvēku uzvedības ABC, satiekoties ar lāci
  • Valsts atbildība
  • Iedzīvotāju izglītošana, apmācība
  • Ietekme uz lauksaimnieku un biškopju ražošanas izmaksām
  • Medības (būt vai nebūt)

Līdz šim valsts atbildīgie dienesti nav skaidri definējuši lāču populācijas pieauguma nepieciešamību Latvijā. Masu medijos kā pašsaprotama tiek izplatīta informācija, ka brūno lāču ieklejošanu un vairošanos Latvijā paredz Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību IV pielikums, un tas ir akmenī iecirsts, tikpat kā Hammurapi kodekss, tāpēc sabiedrībai atliek tikai samierināties un sadzīvot ar šo faktu, kā paraugu minot, ka, lūk, Igaunijā ļautiņi esot iemācījušies sadzīvot ar brūnajiem lāčiem un to skaits tur esot krietni vairāk nekā pie mums. Netiek minēts, ka Igaunijā lāču medības ir atļautas, bet citviet nodrošināts valsts atbalsts, rūpējoties par iedzīvotāju drošību un īpašumu aizsardzību.