"Kas grib dzīvot vienos priekos, tas lai stājas pažarniekos." Šis kalambūrs uzjautrina, ja pats neesi piedzīvojis ugunsnelaimi. Patiesībā ugunsdzēsēja glābēja ikdiena ir skarba – ar 26 kilogramiem pilna ekipējuma ir jābūt gatavam izbraukt 45 sekundēs un, neraugoties ne uz ko, palīdzēt bīstamā situācijā. Darba specifika paredz arī speciālā transporta remontēšanu un regulāru piedalīšanos mācībās, pēdējā laikā klāt nākusi civilā aizsardzība.
"Arī mamma ir ne mazums pārdzīvojusi, bet būt ugunsdzēsēja sievai nav viegli. Sabučo no rīta pavadot, jo nezina, vai no maiņas pārnākšu sveiks un vesels," pēc divdesmit astoņiem dienestā aizvadītiem gadiem nosaka Sandis Zūzāns. "Varbūt man augstākie spēki ir stāvējuši klāt, varbūt esmu dzimis laimes krekliņā, jo vairākkārt viss varēja beigties bēdīgi."
Jābūt ar krampi
Mēs satiekamies pie bijušās ugunsdzēsēju depo ēkas, kas par liepājnieku saziedotiem līdzekļiem 1888. gadā pēc arhitekta Paula Maksa Berči projekta jau sākotnēji būvēta ugunsdzēsības vajadzībām. Arī tornis nav tāpat vien – tas paredzēts šļūteņu žāvēšanai. Līdz pat 2020. gadam, kad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) vadība izlēma apvienot struktūrvienības un atbrīvoties no vēsturiskā mantojuma, vīri slapjās šļūtenes vilkuši augšā vien ar muskuļu spēku. Ugunsdzēsējam ir jābūt izturīgam, ar krampi, nešaubās S. Zūzāns.
Viņš mazliet papētījis depo vēsturi un zina, ka senāk pagalmā atradušies staļļi zirgu pajūgiem, uzglabātas arī izbīdāmas trepes no koka, sūknis un šļūtenes. "Aizbraukuši uz notikuma vietu, vīri izvērsās pie pilsētas kanāla, ezera vai akas un ar rokām kačāja ūdeni – lai stobriniekiem būtu ar ko dzēst. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā lietoja gāzmaskas, ko krievi nošpikoja un uzlaboja. Līdz tam viens ugunsdzēsējs iekļuva, piemēram, degošā mājā, tikmēr otrs ar plēšām no ārpuses pa cauruli pumpēja iekšā elpošanai nepieciešamo gaisu. Pirms simt gadiem ugunsdzēsēji dūmos gāja, nāsīs iespraužot iespaidīgās ūsas, daži izmantoja samitrinātus kabatas lakatiņus."