Saule piemiedz ar aci, un pār kāpām pārslīd viegla ēna... Uzmācies mākulis, kas nobirdina dažas ūdenslāses. Tās nopakšķ sausajās smiltīs un izplešoties izzūd. No zāles izlien ķirzaka un sastingst uz smiltīs izveidotas iedobes baļķēna. Tāda tramīga, līdzīga kā daža atpūtnieka uzvedība – ka tik kāds neiztraucē ... 

Šoreiz pastaiga neierastāka – ne apkaimes kultūrvēsturē, bet maršruta Garciems–Kalngale–Vecāķi vides redzējumā, atpūtnieku veidoto būvju: slieteņu, zaru, koku, plēvju būdu, zariem izpīto iedobju skatē. 

Šī ekonomiskā "pludmales arhitektūra" – līdzīgi kā grafiti – ir publiska, taču tai nav ilgs mūžs, to apdraud laikapstākļu un cilvēku kaprīzes.

Deviņdesmitajos gados Rīgas 2. vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Helēna Vasiļjeva vai ik gadu skolēniem organizēja tūrisma pārgājienus uz Kalngali, jo turienes reljefs ir piemērots ne vien takām, bet arī dažādas grūtības šķēršļu pārvarēšanai. Atceroties darba gaitas kopā ar šo jauko pedagoģi, nolēmu izstaigāt kādreiz redzēto. Nekas jau daudz nav mainījies – tās pašas kāpas, priedes, taciņas, kara tranšejas...