In memoriam. Sporta leģenda, vēl vairāk. Uļjana Semjonova

Jaunā gada sākumā jau esam zaudējuši vairākus izcilus kultūras un sabiedriskos darbiniekus, nu aizgājēju pulkam pievienojusies arī lieliskā basketboliste, slavenās Rīgas TTT meistarkomandas balsts un uzvaru kaldinātāja Uļjana Semjonova.

Pirms četriem gadiem, tuvojoties septiņdesmit gadu jubilejai, žurnāls “Mājas Viesis” vēlējās aicināt Uļu uz interviju, taču tobrīd viņa nopietni ārstējās Vaivaru rehabilitācijas centrā un ārsti ieteica slaveno sportisti netraucēt.

Ar veselības problēmām Uļjana ik pa laikam saskārās kopš aktīvo sporta gaitu beigšanas 1989. gadā, jo divdesmit divi basketbola laukumā pavadītie gadi, smagi cīnoties zem groziem centra spēlētājas pozīcijā, nebija palikuši bez sekām. Taču pagurt neļāva Latvijas Olimpiešu sociālā fonda vadītājas darbs, palīdzot daudz neapskaužamākā situācijā nonākušiem sporta veterāniem, gādājot dāvanas un sirsnīgas tikšanās Ziemassvētkos. 

Pēdējā laikā Uļjana Semjonova daudz slimoja, dienas vadīja savā Rīgas centra dzīvoklī un ārpus mājām nekur negāja. Par viņu rūpējās māsasmeita. Kad veselība strauji pasliktinājās, bija jādodas uz slimnīcu, un tur viņa dažu dienu laikā izdzisa.

“Jūtos pagodināta, ka man tiks veltīta filma. Es ļoti to gaidu, un mani interesē, kāda tā būs,” pērn, uzzinājusi par topošo Viestura Kairiša režisēto mākslas filmu, kurā galveno – Uļas – lomu atveido vīrietis, talantīgais Dailes teātra aktieris Kārlis Arnolds Avots, teica basketboliste. Diemžēl šogad plānotā pirmizrāde notiks bez viņas...

No Latgales izrautā

2021. gadā, gatavojoties Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) simtgadei, sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns Radio SWH reizi mēnesī veidojis stāstus par mūsu olimpiskajiem čempioniem, medaļniekiem, un visgarākā saruna sanākusi tieši ar Uļjanu Semjonovu, kurā uzzinājis ļoti daudz viņam līdz tam nezināmu faktu par unikālo sportisti. Turklāt noticis arī tehnisks misēklis, kura dēļ daļa plašās intervijas diktofonā nav ierakstījusies, un Anatolijam nācies lūgt Uļai vēl vienu tikšanos.

“Ar Uļu satikos Olimpiskās komitejas telpās, kas tolaik atradās Elizabetes ielā. Šajā sarunā pirmoreiz uzzināju viņas vārda vēsturi un to, kā tikusi izmesta no PSRS basketbola izlases. Nebiju arī nekur lasījis, ka pusaudzes vecumā, nonākot Rīgā, lai trenētos basketbolā, viņa vairākas reizes mēģinājusi mukt atpakaļ uz laukiem un pēdējā brīdī pat izsēdināta no vilciena. Tas man bija liels pārsteigums, jo tik daudz par slaveno sportisti jau bija runāts un rakstīts, bet es to nezināju. No sarunām ar jaunākām TTT komandas meitenēm nopratu, ka tik sirsnīgu cilvēku kā Uļa būtu grūti sameklēt. Visi tolaik iespējamie tusiņi notikuši tieši pie viņas. Uļa dzimšanas dienu svinēja devītajā martā – dienu pēc starptautiskās sieviešu dienas – un pati smējusies, ka astotā marta svinības domātas normālām sievietēm, bet nākamā diena – tādām, kā viņa, – atšķirīgajām,” stāsta Anatolijs Kreipāns.

Uļjana Semjonova dzimusi vecticībnieku ģimenē Lietuvas pierobežā apmēram piecus kilometrus no Medumiem. Bībelē nebija tāda vārda, ar kādu tagad viņu visi pazīst. Bija tikai Iulijana, taču bērnu nokristīja un dzimšanas apliecībā ierakstīja ar viena burta kļūdu – kā Iulijaku, kaut vēlāk mājās un skolā meiteni sauca par Uļjanu vai vienkārši Uļu. Sasniedzot pilngadību, jau spēlēdama Padomju Savienības junioru izlasē, viņa gribējusi pasē ierakstīt vārdu “Uļjana”, taču varas iestādes to nav ļāvušas.

Interesanti sanācis arī ar Uļjanas Semjonovas dzimšanas vietu. Kad mammai tuvojušās dzemdības, 1952. gada pavasarī vēl valdījusi dziļa ziema, un tēvs jūdzis zirgu ragavās, lai pa meža ceļu vestu viņu uz Zarasiem – mazliet tuvāku un lielāku apdzīvoto vietu nekā Medumi. Tā nu oficiāli Uļa ir dzimusi Lietuvā, un, kad kļuva slavena, lietuvieši jokoja, ka viņa kaut nedaudz esot arī viņu novadniece.

No agras bērnības Uļjana bija neparasti gara auguma meitene. Jau piektajā klasē viņas augums sasniedza 180 centimetrus, un vecāki satraucās, vai tikai meitenei nav kāda kaite, taču ārsti neko neatklāja. Mājās Uļa darīja visus savam vecumam atbilstošos darbus. Katru dienu uz skolu un atpakaļ nostaigāja astoņus kilometrus. Viņai patika augstlēkšana, rokasbumba, slēpošana, bet tad tālajā Latgales nostūrī, ar māsasvīra, sporta skolotāja, ziņu ieradās basketbola funkcionāri, kuri meklēja gara auguma jauniešus. Sākumā viņa pat iebēgusi mežā, bijis bail pamest vecākus, ierasto, drošo vidi, lai dotos uz galvaspilsētu spēlēt basketbolu, taču galu galā šī spēle iepatikusies un kļuvusi par mūža mīlestību, dodot svētību arī ģimenei.

Kad Uļa kļuva par TTT meistarkomandas pamatsastāva spēlētāju, viņa nokārtoja, lai līdz vecāku mājām ievelk elektrību, un nopirka televizoru – nu tēvs un māte varēja skatīties, kā meita spēlē. Un pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tas nebija pašsaprotami. Paralēli basketbola spēlēšanai Uļjana Semjonova absolvēja Rīgas 14. vidusskolu (1969) un Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (1973), kas apliecināja viņas mērķtiecību.

Labestības un meistarības iemiesojums

“Kad deviņpadsmit gadu vecumā pievienojos TTT komandai, Uļjana jau bija slavenība. Mūsu sadarbība gan bija minimāla, jo maz spēlēju, bet Uļai daudz laika aizņēma gatavošanās olimpiādēm. Uļa bija cīnītāja. Laukumā gadījās arī brīži, kad viņa bija ļoti nervoza. Taču pēc puslaika beigām varēja pieiet klāt un teikt: “Neņem galvā. Es to sarunāju emociju karstumā.” Neviens ģēnijs jau nav balts un pūkains. Bet uz viņu varēja paļauties. Ja kaut ko pateica, tad izdarīja,” atminas Latvijas Radio žurnāliste Inita Kresa-Katkovska. Tuvāka draudzība izveidojās vēlāk, kad abas basketbolistes jau bija beigušas spēlēt un Inita kā sporta žurnāliste veidoja raidījumu par bijušo olimpiešu ikdienu.

Rīgas TTT galvenais treneris Raimonds Karnītis mērķtiecīgi izmantoja Uļjanas Semjonovas auguma (213 cm) pārsvaru, pakārtojot komandas taktiku viņas unikālajām spējām un spēles stilam. Viņas neitralizēšana groza tuvumā ilgus gadus bija lielākais izaicinājums PSRS un citu Eiropas valstu labāko komandu treneriem un spēlētājām, kas ļāva gadiem ilgi TTT meistarkomandai spēlēt bez zaudējumiem un kļūt par piecpadsmitkārtējām PSRS čempionēm.

Arī abos olimpiskajos turnīros, kuros Uļa piedalījās, viņa absolūti dominēja groza apakšā. “Nav pieejami visi statistikas dati par Semjonovas spēlēm PSRS čempionātā, taču zināms, ka vismaz divdesmit piecos mačos viņa guvusi vairāk nekā četrdesmit punktus un rekords ir piecdesmit seši punkti vienā spēlē,” šādas ziņas atrodamas Nacionālajā enciklopēdijā.

Piedzīvojumi Slavas zālē

Spēlējot Padomju Savienības izlasē, Uļjana Semjonova kļuva par divkārtēju olimpisko, trīskārtēju pasaules un desmitkārtēju Eiropas čempioni. Viņa bija pirmā eiropiete, kas uzņemta Pasaules basketbola slavas zālē Springfīldā (1993), vēlāk arī Sieviešu basketbola slavas zālē (1999) un Starptautiskās Basketbola federācijas slavas zālē (2007). 1995. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.

“Uzņemšana Slavas zālē man palikusi atmiņā ar jautrību un stresu, jo pie šādām procedūrām nevar pierast. Cauri gadiem piedzīvojusi pasaules lielākās basketbola izrādes, šajā reizē Uļa drīzāk vēlējās būt pazemīga, kautrīga. Otrajā plānā. Viņu varēja saprast, jo 1993. gadā nominētā basketbolistu kompānija bija varena – Džūliuss Īrvings, Bills Valtons, Dens Aizels, Kelvins Mērfijs, Valts Belamī, Diks Makvaiers... Bija jāizdomā runa no lielās skatuves – ne garāka par četrām minūtēm. Vēstnieks Ojārs Kalniņš gādāja par tulkošanu, Uļa mācījās lasīt teikumus ar pauzēm – lai tulkotājs tiktu līdzi,” atceras sporta žurnālists Armands Puče, kurš bija klāt šajā vēsturiskajā notikumā ASV.

“Tolaik NBA apspēlēja reklāmas saukli – “I love this game!”. Man tas bija iesēdies zemapziņā, un es ieminējos, ka nebūtu slikti, ja Uļa savu pateicības runu pabeigtu ar šo frāzi – angļu valodā! – un viņa to izdarīja. Amerikāņiem šādi reveransi patīk, tāpēc aplausi bija sirsnīgi un ar ovācijām. Citā vakarā Uļu pasauca uz „Medison Square Garden”, kur viņai televīzijas tiešraidē vajadzēja izpildīt simbolisko strīdus bumbas iemešanu, ievadot Ņujorkas “Knicks” un Šarlotes “Hornets” izslēgšanas spēli. Dažas minūtes pirms spēles sākuma viņa neveikli izlēja kafiju uz baltās žaketes un pateica, ka tāda sasmērējusies nekur neies... Tad gan bija neliels apjukums visos līmeņos, jo tā taču nacionāla mēroga tiešraide, taču beigās viss nokārtojās. Žakete nepiedalījās.”

Armands Puče teic, ka Uļas misija arī pēc lielā sporta gaitām varēja turpināties, lielā mērā pateicoties tālaika LOK prezidentam Vilnim Baltiņam. Tieši viņš ierosināja, ka jāveido olimpiešu sociālais fonds un par tā vadītāju jākļūst Uļjanai Semjonovai. 

“Lūk, tieši tajā brīdī un apstākļos mēs ieraudzījām Uļas patieso lielumu. Viņas īsto mērogu. Sirsnību, līdzjūtību, ziedošanos... 

Pašai nemitīgi mokoties ar dažādām kaitēm un fiziskajām sāpēm, ko viņā iesējis mīļais basketbols, Uļa līdz pat laicīgās ieelpas beigām fanātiski atdevās tiem citiem – tiem, kam viņas priekšstatu pasaulē palīdzību vajadzēja vairāk. Jā, Uļa ir pasaules sporta leģenda, bet daudz vairāk viņa bija Cilvēks.”

Līdzjutēja pie televīzijas ekrāna

Vēl šoruden Uļjana Semjonova ar lielu interesi un azartu skatījusies Rīgā notikušo Eiropas čempionātu basketbolā un sekojusi līdzi Latvijas izlases spēlēm. “Visas mūsu izlases spēles esmu redzējusi. Tā kā esmu profesionāle, jūtu līdzi katram izlases spēlētāja solim. Kad viņi pieļauj kļūdas, varu pat nolamāties un uzbrēkt televizoram. Bet, kad puišiem sanāk, sajūsmā uzgavilēju,” presei teikusi leģendārā basketboliste, piebilstot, ka īpaši pārdzīvo par Kristapu Porziņģi, lieliski saprotot ļoti gara auguma spēlētāju problēmas laukumā.

Atvadas no Uļjanas Semjonovas jau notikušas, viņa guldīta Rīgas 1. Meža kapos, vainagu un ziedu ieskauta. Un starp tiem daudz dzeltenās, Uļas mīļākās krāsas, jo tā viņai saistījās ar sauli, kas visiem dāvā prieku. Labestību un prieku Uļa dāvāja visiem, kuriem laimējās viņu satikt. Lai gaišs leģendas ceļš mūžībā!

+12 foto

Atvadās no basketbolistes Uļjanas Semjonovas

Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē notiek atvadīšanās no mūžībā aizgājušās basketbolistes Uļjanas Semjonovas.

Atvadās no basketbolistes Uļjanas Semjonovas.

1 / 12

Foto: Ieva Leiniša/LETA