In memoriam. Gaismas un cilvēcīguma bruņinieks Imants Freibergs

“Mans mīļais Imants šorīt aizgāja baltā Dieva mierā mūžībā...” tā 2026. gada pirmajā dienā savos sociālajos tīklos ierakstīja Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Ak, šī liktenīgā gadumija, jo pirms vairāk nekā sešdesmit pieciem gadiem Imants Freibergs pēc kanādiešu tradīcijām Jaungada naktī uzdāvināja savai izredzētajai, aktīvajai trimdas latviešu jaunietei Vairai Vīķei briljanta saderināšanās gredzenu.

Izcils datorzinātnieks

Kopš abu kāzām 1960. gada 16. jūnijā pieredzēts gan daudz skaistu, gan arī grūtu brīžu, ģimene svētīta ar dēlu Kārli, meitu Indru un četriem mazbērniem. Kopā sagaidīta sešdesmit piecu gadu kāzu jubileja, kuru dēvē arī par Saules kāzām – ļoti zīmīgi, jo Vaira mūža garumā vākusi latviešu Saules dainas, bet Imants tās digitalizējis.

Imants Freibergs dzimis 1934. gada 12. martā Valmierā un desmit gadu vecumā, ģimenei dodoties bēgļu gaitās, nonācis Vācijas nometnēs, vēlāk Francijā, kur pabeidzis vidusskolu, bet 1954. gadā pārcēlies uz dzīvi Kanādā. Viņš nodarbojies ar datorzinātni. Strādājis ļoti prestižās augstskolās – Kvebekas Universitātē Monreālā, bijis profesors Monpeljē Universitātē Francijā un Oksfordas Universitātē Anglijā.

Pēc atgriešanās Latvijā lasījis lekcijas arī Latvijas Universitātē, neskatoties uz to, ka, Vairai Vīķei-Freibergai 1999. gadā kļūstot par Latvijas prezidenti, arī Imants kā prezidentes dzīvesbiedrs nonāca starmešu gaismā un daudz laika nācās pavadīt ārvalstu vizītēs un dažādos pasākumos.

Pāri visam cilvēcība

“Imanta personības centrā ir cilvēcīgums. Man dažreiz šķiet – viņš uz visu skatās pat par daudz pozitīvi. Taču saskatīt visā labo – tas pieder pie viņa personības. Viņš ir kluss un nepretenciozs, un lielība viņam nav pazīstama. Turklāt tas, ka viens cilvēks var būt tik brīvs no ļaunuma, mani jaunībā ļoti iespaidoja. Īsta labestība, bez izrādīšanās, bez saistības ar reliģiskiem priekšrakstiem. Imanta esme, būtība tāda vienkārši ir,” par savu dzīvesdraugu, iznākot viņa autobiogrāfiskajai grāmatai “Dari, kas jādara” (2024), teikusi Vaira Vīķe-Freiberga.

“Mēs esam neatšķirami jēdzieni. Kur biju es, tur bija Imants un otrādi – arī dainu digitalizācijā. Bija skaidrs, ja latviešu bērni ar datoru nevarēs kontaktēties latviski, tad latviešiem ir gals. Imants bija no tiem cilvēkiem, kas radīja pirmo impulsu, aizsāka dainu ievadīšanu datorā, un man bija daudz vieglāk veikt savus pētījumus, jo viņš iedeva instrumentus…”

“Atceros tikšanos ar Freibergu ģimeni Lielvārdē jau pēc Vairas Vīķes-Freibergas pezidentūras beigām, kad valsti bija skārusi “Parex” bankas krīze. Bija sanācis daudz ļaužu, un kopējais noskaņojums – diezgan pesimistisks. Pēc savas uzrunas eksprezidente deva vārdu Imantam, un viņš sāka īstenot tādu kā meditācijas kursu, mudinot visas labās domas sakoncentrēt ugunīgā bumbā un tad to aizsviest kādam, kam klājas vēl grūtāk un vajadzīga palīdzība. To darot, pagāja kāds brīdis, satraukums norima un sarunas ievirzījās mierīgākā gultnē,” atminas izdevniecības”Jumava” vadītājs Juris Visockis.

Vienmēr kopā ar prezidenti

“Ar Imantu Freibergu satikos filmas “Vienmēr prezidente” filmēšanas laikā, ko uzņēmu pirms vairāk nekā astoņiem gadiem, lai suminātu mūsu bijušo prezidenti astoņdesmit gadu jubilejā. Protams, filmā tika izcelta jubilāre, taču arī Imants bija visur klātesošs, jo neviena filmēšanas diena nepagāja bez viņa iesaistīšanās. Ja kaut kas nesanāca, kā iecerēts, viņš vienmēr pajokoja,” atmiņās dalās režisore Kristīne Želve.

“Tieši Imants mums atvēra durvis, kad ar redaktori Guntu Slogu pirmoreiz gājām ciemos pie Freibergiem ar ideju par filmas uzņemšanu. Viņš uzreiz vaicāja, vai vēlamies tēju vai kafiju, un gribēja zināt, kā mums klājas. Visas fotogrāfijas no ģimenes arhīva, kas iekļautas filmā, bija Imanta savāktas, apkopotas un tehniski sagatavotas publicēšanai. Manuprāt, viena no emocionālākajām filmas vietām ir tā, kur Imants mājas virtuvē cep pankūkas un abi ar dzīvesbiedri kopā brokasto. Šie kadri netika inscenēti - tā tas Freibergu ģimenē notika katru svētdienas rītu un parādīja Imanta rūpes un dziļo cieņu pret sievu – ne tikai personību.”

Piepildīta dzīve

Arī filmas nosaukums ir Imanta Freiberga dots. Intervijā viņš stāstījis, ka jau kopš draudzēšanās pirmsākumiem Vaira vienmēr kļuvusi par līderi vai prezidenti visās organizācijās, kuru darbā iesaistījusies. Tādēļ, atgriežoties dzimtenē, lai visu atlikušo mūžu veltītu Latvijai, viņam bijis skaidrs, ka arī te viņa agri vai vēlu būs prezidente. “Imants allaž bija it kā pussolīti aizmugurē, bet vienmēr blakus Vairai. Viņš nekad nejutās nevērtīgāks, nebija aizvainots par savu vietu. Viņā mājoja ļoti veselīga pašapziņa. Imants dzīvoja piepildītu dzīvi ar cilvēku, kuru mīlēja un cienīja,” teic režisore.

“Dziļās sērās aizlūdzu, lai viņa dvēselei viegls ceļš,” Imantam aizejot mūžībā, rakstīja Vaira Vīķe-Freiberga. Un to lūdzam arī mēs.