5. februāris vēsturē un senās avīzēs. Noslēpumainais uzbrukums Ikšķilē

1926. gada 5. februārī. Pirms 100 gadiem rīta vilcienā Maskava–Rīga, tam izbraucot no Ikšķiles stacijas, notika uzbrukums diviem PSRS diplomātiskajiem kurjeriem.

Apšaudē gāja bojā latviešu izcelsmes kurjers Teodors Nete, bet igauni Johanu Mahmastālu smagi ievainoja. Abus uzbrucējus, poļu cilmes Lietuvas pilsoņus brāļus Broņislavu un Antonu Gabrilovičus drīz atrada tajā pašā vagonā mirušus. Uzskatīja, ka viņi izdarījuši pašnāvību, taču pastāv spēcīgas aizdomas, ka bijusi vēl kāda trešā persona, kas Gabrilovičiem "palīdzējusi". Lai arī Latvijas iestādes toreiz izmeklēšanā centās noskaidrot visu iespējamo, jautājumu par traģēdiju joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Vispirms jau, kāpēc šāds uzbrukums vispār bija organizēts. Pat toreiz nebija izprotams, kādēļ brāļi, kam biogrāfijā bija kontrabandistu pagātne, bet citādi nekā aizdomīga, vispār uzsāka ko tādu. Kurš viņus noalgoja? Un vai abi diplomātiskie kurjeri tik izmisīgi aizstāvējās tikai dēļ ārpolitiskajiem dokumentiem, kurus no Maskavas veda uz Rietumiem? Mūsdienās par incidenta iemesliem pastāv vairākas versijas. 20. gadsimta 20. gados Latvijas un citu Eiropas valstu specdienestiem bija labi zināms, ka PSRS pārstāvniecības ārvalstīs uztur un finansē komunistisko kustību graujošo darbību, nemaz nerunājot par spiegošanu, un tas notiek tajā skaitā arī ar kvalitatīvi viltotas naudas palīdzību. Liela iespēja, ka kurjeri padomju specdienestu uzdevumā diplomātiskajā bagāžā pārvadāja viltotas britu mārciņas. Netes un Mahmastāla brauciena galamērķis bija Berlīne un Kopenhāgena. Kādas valsts, iespējams, Lielbritānijas, dienesti vēlējās atmaskot šīs shēmas. Taču operācija neizdevās un izpildītājus – lieciniekus nācās likvidēt. Pēc citas versijas, kurjeru bagāžā bijuši Maskavā iedoti dārgakmeņi, ar kuriem Vācijā bija jāsamaksā par slepenu ieroču iegādi. Ja atklātos kas tāds, atkal jau sekotu ārpolitisks skandāls. Zīmīgi, ka Maskava nesašuta kā ierasts, kad Latvijas likumsargi paziņoja, ka izdarījuši visu iespējamo un izmeklēšana jāslēdz.

PSRS traģisko notikumu izmantoja propagandai un ārpolitiskiem mērķiem, heroizējot Neti kā padomju paraugcilvēku, kurš nesvārstoties stājies pretī "imperiālistu sazvērestībai", nežēlojot dzīvību. 

5. februāri arī mūsdienu Krievijā atzīmē kā piemiņas dienu visiem diplomātiskajiem kurjeriem, kuri gājuši bojā, dienesta pienākumus pildot. Pagājušā gadsimta 70. gados pie Ikšķiles stacijas Netem uzstādīja piemiņas akmeni un plāksni ar skaidrojošu uzrakstu. 90. gados Krievijas vēstniecība šajā vietā pasāka rīkot piemiņas brīžus. Tā kļuva par "svētvietu" arī prokremliski noskaņotajiem. Sākoties karam Ukrainā, piemiņas zīme vairākkārt piedzīvoja vandalismu, līdz 2022. gada 18. augustā to demontēja.

"Balss", 1926. gada 5. februārī

Krāpnieki sāk uzdoties par studentiem. V. Liepiņš un K. Bērziņš saņēmuši no studentu padomes ziedojumu vākšanas listes studentu nama celšanai par labu. Tagad izrādījies, ka abas personas nemaz nav studenti, bet savākto naudu piesavinājušies. Jābrīnās par studentu padomes pārstāvja nolaidību, kurš nezināmām personām izsniedzis ziedojumu vākšanas listes, nepieprasot viņu studenta apliecības. Mazliet saprātīgāki rīkojies drēbnieks Zembergs Vaļņu ielā, kaut arī tomēr piekrāpts: viņa veikalā ienācis jauns cilvēks, uzrādījis studenta apliecību uz H. Burkeviča vārda, paņēmis lietošanai fraku un pazudis. Kad drēbnieks uzmeklējis apliecībā uzdotā studenta dzīves vietu, izrādījies, ka īstais Burkevičs pie viņa nemaz nav bijis. Tas pazaudējis savu apliecību, kuru atradis kāds blēdis un izlietojis drēbnieka piekrāpšanai.