"Es ļoti labi māku rakt". Saruna ar aktieri Vili Daudziņu

Rīt, 5. februārī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) gaidāma pirmizrāde režisora Matīsa Kažas iestudētajai "Apbrīnas ielejai". Izrāde pēc Pītera Bruka, Marī Elēnas Estjēnas un Aleksandra Lurija lugas motīviem būs par dievišķā meklējumiem neparastajā. Lomās – Guna Zariņa, Vilis Daudziņš un Gerds Lapoška.

"Par cilvēka smadzeņu savādo dabu un ļoti savādu atcerēšanos. Kur vārdus redzam krāsās, bet mūziku varam sagaršot. Tas būs veltījums izcilajam un ar Latviju saistītajam režisoram Pīteram Brukam viņa simtgadē, apvienojot sūfiju mitoloģiju un pētījumus par īpatnēju fenomenu – sinestēziju," šādi JRT ir pieteicis jauno izrādi.

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja aktieri Vili Daudziņu.

Vilis Daudziņš.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kāda ir jūsu loma jeb jūsu spēles daļa izrādē?

V. Daudziņš: Manu lomu sauc Vīrietis – viens. Vīrietis – divi ir Gerds Lapoška, un atmiņas fenomena īpašniece ir Guna Zariņa. Šajā darbā mēs ar Gerdu esam neirobiologi, pacienti, Austrumu gudrību zinātāji, citiem vārdiem – spēlējam visas nepieciešamās lomas, lai skatītājs ieraudzītu, kas notiek ar cilvēku, kam piemīt fenomenāla atmiņa, kurš nespēj aizmirst un gluži kā mašīna mehāniski spēj atcerēties ārkārtīgi daudz. Šāds atmiņas fenomens piemīt ļoti nelielam cilvēku skaitam. Mūsu izrādē cilvēka atmiņa ir veids, kā runāt par noslēpumaino pasauli, ko slēpj katra cilvēka apziņa.

Pārsvarā jau lietojam divu veidu atmiņu. Viena ir operatīvā, kas mums nepieciešama te un tagad. Un tad ir specifiskā, profesionālā atmiņa, kas manā gadījumā nozīmē, ka spēju atcerēties daudz teksta un izmantot, padarīt šo tekstu par savu. Tomēr, ņemot vērā, ka man dzīvē bijis ārkārtīgi daudz lomu, daudz kas arī aizmirstas. Mani faili iztīrās un ir tukši, lai tajos atkal var ievietot kaut ko jaunu.

Tiesa, 16 gadu garumā spēlēju "Vectēvu". Tās 30 lapaspuses gan atceros labi, bet tik un tā – katru reizi pirms izrādes pārlasu svarīgās vietas, gadskaitļus, uzvārdus, situācijas, kas seko viena otrai. Es tur esmu viens un man jau nekāda glābiņa uz skatuves nav, esmu seju pagriezis pret skatītājiem, man nav kur ieskatīties, nav kur pamukt.

Vai šo gadu laikā skatītāji ir mainījušies?

Man vienmēr teātris ir licies absolūti ekskluzīva māksla, daudz vērtīgāka par kino, un esmu ļoti pateicīgs mūsu skatītājiem, kuri jau paaudžu paaudzēm nāk uz mūsu teātri. Es drīkstu tā teikt, jo šajā teātrī esmu kopš 1997. gada, tātad – gandrīz vai 30 gadus. Tas ir ļoti daudz, tomēr īsti nevaru atbildēt, kā 30 gadu laikā mainījušies skatītāji, zinu gan, ka viņi nav mainījušies tai ziņā, ka vēlas redzēt dzīvi un brīnumus, kas notiek uz skatuves. Tātad mēs un ne tikai mēs, visa Latvijas teātra pasaule viņus nav pievīlusi un ir šo interesi uzturējusi. Cilvēki nāk un skatās. Tiesa, mākslas brīnums nenotiek katru vakaru, bet, ja notiek, tad tā ir kā vienošanās starp tiem, kas ir uz skatuves, un tiem, kas tajā vakarā ir atnākuši. Es gan arī nākamajā vakarā tāpat spēlēšu un runāšu tos pašus vārdus, bet izrāde būs pavisam cita, jo būs atnākuši citi skatītāji, kuru dzīvē būs noticis kas cits. Un arī manā dzīvē būs noticis kaut kas cits, būšu par vienu dienu vecāks, būšu izlasījis, ko saka Tramps un ko Zelenskis. Būšu izlasījis, ko par iespējamiem draudiem spriež NATO un ko spriež mūsu Satversmes aizsardzības birojs. Vai arī, gluži otrādi, būs noticis kaut kas ārkārtīgi priecīgs. Piemēram, mūsu Dzemdību namā būs piedzimuši daudzi dvīņu pāri.

Viss var notikt, un uzreiz mainās konteksts, kaut kā citādi spēlē, pat negribēdams. Tāpēc ik izrāde ir ekskluzīva tikai tiem 85 cilvēkiem Mazajā zālē vai 200 cilvēkiem Jaunajā zālē, vai 560 cilvēkiem Lielajā zālē. Tikai viņiem, tikai vienreiz mūžā.

Mainās arī izrādes, tagad "Vectēvu" spēlējam Mazajā zālē, un par to ļoti priecājos, jo šie 85 skatītāji it kā atnākuši uz manu dzīvokli un viņiem stāstu domas par dzīvi un dažādās versijas par Otro pasaules karu. Turklāt izrāde, protams, ir mainījusies Ukrainas kara dēļ, ir cits konteksts. Tas ir ļoti interesanti, jo konteksts maina to, ko runā: nemainu nevienu vārdu, bet skan citādi. Tas notiek tāpēc, ka es kaut ko citu zinu, un tāpēc, ka arī skatītāji zina kaut ko citu. Konteksts cits, un līdz ar to arī noskaņa ir cita. Kādreiz izrāde vairāk likās līdzīga "Šveikam", tagad tas ir kaut kas smagāks.

Kopš atgriešanās Lāčplēša ielā Jaunais Rīgas teātris atkārto vairākas agrākās izrādes, vai tagad spēlējat nākamajai skatītāju paaudzei?

Divējādi. Mērķējam uz jauno paaudzi un skatītājiem, kuri noskatījās, piemēram, "Arkādiju" pirmo reizi un tagad otro reizi skatās kopā ar saviem bērniem. Turklāt arī mūsu teātris ir kļuvis jaunāks, pie "vecajiem" aktieriem ienākuši daudz jaunu cilvēku, kuri ir piedzimuši neatkarīgajā Latvijā. Tā ir manu bērnu paaudze, viņi ir vienā vecumā ar manu vecāko dēlu. Tas ir ļoti svarīgi, ka viņi ienāk, jo ir cita domāšana un pasaules izjūta.

Tiesa, divreiz vienā upē iekāpt nevar, bet man ļoti patika ar viņiem strādāt un taisīt "Jaunos latviešu stāstus". No vienas puses, atkārtojām Alvja Hermaņa izrādes fenomenu, eksperimentu. Bet kādu laiku es mūsu jaunajiem kolēģiem biju pedagogs un likās, ka šī izrāde ir ideāls, brīnišķīgs veids, lai jaunais kolēģis saprastu, kā Jaunajā Rīgas teātrī domā. Tas bija svarīgi, lai jaunie iegūtu vienu asinsgrupu ar mums, vecajiem murmuļiem, un lai, uz skatuves esot, mēs spētu labāk viens otru saprast.

Man ir prieks par šo darbu, jo "Latviešu stāsti" ļāva studentiem sajust JRT skatuves garšu. Man pašam teātra garša parādījās otrā kursa beigās, Daugavpilī, kad aktiermeistarības eksāmenā pie režisores Annas Eižvertiņas spēlēju Moljēra Tartifu. Toreiz sapratu, ka tā ir tā vieta un tā ir tā lieta, kas man ir jādara, ka es to gribu darīt, ka man sanāk un tas man sniedz gandarījumu.

Kādu skatītāju vēlaties uzrunāt, un kā saredzat savu atbildību pret auditoriju?

Es domāju, ka mēs visi kopā esam tās Latvijas pārcēlāji, kura mums ir iekritusi rokās. Laiks un Latvija ir tādi, kādi tie ir, un vide ir tāda, kāda tā ir, tāpat arī cilvēki mums līdzās. Mūsu visu spējas ir jāizmanto pārcelšanai, lai Latvija turpinātos. Tas ir mūsu visu, ne tikai mans, uzdevums, tāds ir pārcēlāja uzdevums. Proti, tas nozīmē paņemt to, kas tev nonācis rokās, un ļoti maigi, uzmanīgi darīt to skaistāku, nepadarīt neglītāku, pielikt kaut ko klāt un nodot to tālāk.

Tas ir tas, ar ko es 30 gadus nodarbojos.

Vai jums tas izdodas?

Īsa atbilde ir – jā. Ja runājam plašāk, atbilde drīzāk ir par gandarījumu un sajūtu, ka viss ir pareizi. Tāda sajūta man bija, kad spēlējām "Latviešu mīlestību". Trešajā cēlienā ir aina, kur spēlēju vecu vefieti deju zālē "Tiem, kam pāri 50 vai 60". Lūk, vakars, kur iepazīstas cilvēki un, pirms viss notiek, skan Jēkaba Nīmaņa mūzika ar maniem vārdiem. Līdz ar to es diezgan labi redzu skatītājus. Tur, kur viņi sēž, ir tumšs, tomēr kādas trīs minūtes skatos. Viņi man sēž pretī, un skatos uz viņiem, domāju: re, tā ir mana tauta! Tā apzināties ir milzīga, skaista sajūta: viņi atnākuši ciemos, atnākuši pie mums. Mēs darām, ko varam, darām visu labāko, šo izrādi esam radījuši viņiem. Viņi sēž. Es sēžu un skatos: re, kādi viņi tur ir, sapucējušies, jaunāki, vecāki par mani, visvisādas sievietes, vīrieši; sieviešu, protams, vairāk nekā vīriešu. Nu, tā paiet trīs minūtes. Tā ir tāda sajūta, ka pēkšņi patiešām ieraugi cauri caurspīdīgajai ceturtajai sienai un redzi – re, kur manējie. Nu jā, tas viss, ko es daru un ko mēs šeit, Jaunajā Rīgas teātrī, darām – tas ir viņiem.

Dzejniece Elza Stērste, kura cita starpā bija liela mākslinieka un mūziķa, sinestēta Mikaloja Konstantīna Čurļoņa cienītāja, pirms Otrā pasaules kara rakstīja: "Cik lēts top gars, ai, laiki dārgie,/ Kad milži grūst, tad valda vārgie/ Un Eiropu kāds trakums kuļ."

Nezinu, vai vēsture atkārtojas. Jāapzinās, ka Latvijas novietojums uz pasaules kartes ir tāds, kāds ir, – mums ir viens neprātīgs kaimiņš un pāris foršu draugu. Tātad kopā ar foršajiem kaimiņiem jāveido sava "Mannerheima līnija". Tai līnijai jābūt robotizētai, tas ir skaidrs. Jo mūsu ir tik maz. Nezinu gan, vai Latvijā pietiekami daudz cilvēku mācās inženierzinātnes un vai izmācījušies viņi vēlēsies palikt šeit, nevis tapt pārpirkti no lielajiem uzņēmumiem ārzemēs.

Tie ir tādi lieli jautājumi. Tad atkal atgriežamies pie teātra, kultūras. Viens no mūsu uzdevumiem ir veidot sajūtu, ka esi nepieciešams šeit, ka arī tu esi pārcēlājs, bez tevis nepārcelsies. Tev arī ir jāceļ.

Jā, tev jābūvē droni. Diemžēl tādi, kuri norauj pretiniekiem kājas un galvas. Jā, tādi – jo vairāk galvu noraus, jo labāk. Tādi ir spēles noteikumi, tādā pasaulē dzīvojam. Citādi galvu noraus tev, tavai mammai, taviem bērniem.

Piemēram, Ukrainā jaunie dronu piloti, gluži kā datorspēlēs, tiek motivēti ar punktiem par katru iznīcinātu tanku, bruņumašīnu vai karavīru. Šos punktus konkrētā vienība var samainīt pret efektīvākiem ieročiem vai tehniku...

Vai man tas patīk? Nē! Bet citu iespēju sevi pasargāt mums nav. Nav vietas sentimentam, citādi beigsimies, tā žēlabaini padziedāsim pēdējo dziesmu, un viss.

Ja cilvēkam ir piederības sajūta, ja viņš kaut ko ir radījis šajā zemē, tad viņam ir žēl. Tad viņš to grib aizstāvēt. Ja viņam te ir dzimuši bērni, tad viņš tos grib aizstāvēt. Ja te ir iekopis skaistu māju, dārzu, siltumnīcu ar gurķiem, tu taču gribi aizstāvēt? Nu, tā tas ir.

Ja tu dzīvo kā tāds tauriņš, nu tad, jā, protams, tad lido tur, kur siltāk. Bet te ir interesanti dzīvot. Man ir ļoti interesanti dzīvot. Tāpēc – ko es darītu X stundā? Dievs vien zina, ko es darītu, nezinu. Droši vien raktu grāvjus. Es ļoti labi roku, tās ir manas civilās aizsardzības spējas. Es gan būtu ļoti priecīgs, ja valsts iestādēs un daudz kur citur būtu civilās aizsardzības kursi, piemēram, esmu jau aizmirsis, kā pareizi jāveic sirds masāža, kā pareizi jāelpina cilvēks. Tas cilvēks nomirs, ja es nezinu. Man ir jāzina. Gluži vienalga, vai viņš būs latvietis vai students no Bangladešas. Viņš nomirs tikai tāpēc, ka es, muļķis, nezinu un būšu apjucis...

Šīs ir tās lietas, kas katram no mums ir jāmāk. Tikai tāpēc, ka mēs esam tik maz. Citādi pārcēlāju nebūs.