Līdzenuma ainavas un jāņtārpiņu tīkli. Mūzika vijolei un korim

Vijolniece Elīna Bukša kopā ar čellistu Kristapu Bergu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri uzstājās 2025. gada 31. oktobrī, kad Jaunajā Rīgas teātrī bija pirmizrāde Juhas Jokelas, Lindas Zaharovas un Gunas Zariņas kopdarbam "Docentes".

Nākamā iespēja dzirdēt gan vijolnieci, gan čellistu bija 2. novembrī, kad noritēja brauciens uz Valmieras teātra izrādēm "Ļaunais gars" un "Telma un Luīze". Vēl kāda cita iespēja – 18. oktobra koncerts ar Elīnu Bukšu un Liepājas simfonisko orķestri, taču tajā vakarā devos uz Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējumu "Ko var cilvēks". Tā nu pienāca 2026. gada 31. janvāris ar skaidru domu – šoreiz vijolniecei, kura jau 2012. gadā saņēma Lielo mūzikas balvu par debiju un kura, neraugoties uz ikdienas dzīvi un darbu Beļģijā, ir regulāri klātesoša arī Latvijas koncertzālēs, beidzot atkal jāvelta pelnītā uzmanība. Un tas arī deva cerēto rezultātu – uzreiz jāteic, ka Elīnas Bukšas priekšnesums raisīja gan emocionālu gandarījumu, gan pārliecību par solistes profesionālajām prasmēm.

Turpat atmiņā vēl divi citi koncerti. Latvijas Radio koris un Mākslas akadēmijas Lielā aula – tas nepārprotami atgādināja par Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejai un mūzikai veltīto programmu "Angļu soneti" gandrīz precīzi pirms gada. Toreiz visa plašā koncerttelpa bija piepildīta, un arī tagad Elīnas Bukšas, čellistes Gunas Šnē un Kaspara Putniņa vadītā Latvijas Radio kora uzstāšanās guva tādu pašu publikas atsaucību. Turpretī vijole un koris, un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs piedevām lika atcerēties par Paulas Šūmanes un Artūra Švarcbaha vadītā Valsts akadēmiskā kora "Latvija" koncertu 2024. gada 9. novembrī. Ar vēl kādu pavisam tiešu līdzību – arī toreiz skanēja Ralfa Vona-Viljamsa kanoniskais opuss "Cīrulis padebešos" Pola Dreitona aranžējumā, un tagad pienākusi kārta jaunai interpretācijai ar citu kori, diriģentu un solisti.

Kas gan jādara mūziķim, lai daudzu citu kultūras pasākumu vidū izvēlētos apmeklēt tieši viņa uzstāšanos? Jāspēlē Dmitrija Šostakoviča Pirmais vijoļkoncerts. Jāspēlē Dmitrija Šostakoviča Otrais vijoļkoncerts. Jāspēlē Baham un Bēthovenam pielīdzināmā ģēnija sonāte vijolei un klavierēm. Taču stipri vien nāks par labu arī latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojums. 2025. gada janvāra koncertā Mākslas akadēmijas Lielajā aulā šo funkciju pildīja Uģa Prauliņa opuss, bet tagad publikai bija iespēja dzirdēt Annas Veismanes partitūru "Jāņtārpiņu tīkls". Kā jau var nojaust, tas nepieciešams arī tādēļ, ka oriģinālrepertuāra vijolei un korim nav nemaz tik daudz, un Anna Veismane ar šo uzdevumu tika galā tik labi, ka nudien negribētos, ka pirmatskaņojums uz ilgu laiku paliktu vienīgais – šai ziņā atkal ar cerībām skatos Paulas Šūmanes un Valsts akadēmiskā kora "Latvija" virzienā, lai gan, protams, derēs arī citi interpreti.

Jebkurā gadījumā laikmetīgajā skaņumākslā trenētie Latvijas Radio kora mākslinieki, ar vērīgu racionālu prātu apveltītais diriģents un vienlīdz precīzi un kolorīti muzicējošā vijolniece spēja radīt tādu partitūras lasījumu, ar kādu varēja justies gandarīta gan pati komponiste, gan klausītāji. Sonorisko detaļu tīklojumā interpretācijas veidotāji iejutās brīvi un niansēti, iepriekšējos skaņdarbos un arī vēlāk pastāvīgi pieklusināto kora skanējumu šeit vairākkārt nomainīja visnotaļ priecējoši dinamiskie uzbrāzmojumi, un nepieciešamās krāsas tembrālajai paletei deva arī solistes aktivitāte un daudzpusība. Un atkal – ja atskaņojums iedzīvināja partitūru, tad pienācīgos impulsus tam deva pats skaņdarbs, jo japāņu mākslas iedvesmotajam trijdaļu ciklam piemita gan intelektuāla skatījuma un individuāla pārdzīvojuma balanss, gan dramaturģiskās arhitektonikas izjūta.

Ralfa Vona-Viljamsa "Cīrulis padebešos" un Pētera Vaska "Līdzenuma ainavas" vijolei, čellam un korim iezīmēja ne tikai stilistisku kontrastu, bet arī apcerīgāku temporitmu un meditatīvāku emociju gammu, kur, protams, vienalga neiztika bez saviem kāpumiem un virsotnēm – neraugoties uz to, ka Gunas Šnē sniegumā, līdzīgi kā iepriekš spēlētajā renesanses opusā, pamatā bija dzirdami zemie čella toņi, un arī kora balsu izkoptajā plūdumā dažbrīd varēja ieskanēties kaut kas intensīvāks. Katrā ziņā šie lasījumi radīja prieku par stīginstrumentu un kora saspēli, par atsevišķiem vokālistiem adresēto epizožu uzmirdzēšanu un, galu galā, par pašas mūzikas vēstījumu un piepildījumu, jo, izrādās, Latvijas dabas un latviešu nācijas atspoguļojumā balstītās Pētera Vaska tēmas brīnišķīgi sasaucās ar Vona-Viljamsa angliskumu, ar viņa pārstāvētajām tradīcijām un ideāliem.

Jāteic, ka līdzās "Cīrulim padebešos", "Jāņtārpiņu tīklam" un "Līdzenuma ainavām" neko īpaši vairāk arī nevajadzēja. Taisnība, Johana Sebastiāna Baha korālis ir vērtība pati par sevi, taču tādā gadījumā to var teikt arī par "Čakonu" no Otrās partitas vijolei solo – vienam instrumentam tur taču viss jau ir uzrakstīts, un klāt pieliktās visai nenozīmīgās kora balsis atšķirībā no Vona-Viljamsa simfoniskā skaņdarba pārlikuma Elīnas Bukšas interpretācijas uztverei drīzāk traucēja nekā palīdzēja. Un tāpat arī neiedvesmoja Džovanni Basāno un Frančesko Ronjoni diminūcijas par Džovanni Pjērluidži da Palestrīnas moteti "Pulchra es, amica mea" – nekad nav par lieku iemācīties kādu jaunu mūzikas teorijas terminu, un "diminūcija", raugi, nozīmē improvizāciju iepriekšdota tematiskā materiāla ietvaros starp katras konkrētas takts pirmo un pēdējo noti, taču, lai arī cik miglaini būtu formulēti spēles noteikumi, koncerta laikā tie ātri vien kļuva skaidri, un tādēļ labprātāk izvēlos Palestrīnas oriģinālu. Un ne jau tikai Palestrīnu vien. Kā, lūdzu, būtu ar Džonu Dansteiblu? Vai Leonīnu? Vai Žoskēnu Deprē? Tikmēr Elīna Bukša jau gatavojas koncertam 19. februārī, kur Jūrmalas Mūzikas vidusskolā klavieru trio ietvaros būs dzirdama arī pianiste Aurēlija Šimkus un čellists Kristaps Bergs – nav šaubu, ka arī šo programmu vērts paturēt prātā.