Latviešu kultūra pie Baltkrievijas robežas

2023. gadā – laikā, kad jau vairāk nekā gadu turpinās Krievijas uzsāktais nežēlīgais karš Ukrainā ,– "Kultūrzīmes" rakstu sērijā "Kultūrtelpa" viesojas Latvijas pierobežā, tiekoties ar cilvēkiem un jautājot, kā viņi jūtas šajā saspringtajā laikā, kādā informatīvajā telpā dzīvo, kāda ir profesionālās mākslas pieejamība un iesaiste Dziesmu un deju svētku procesā viņu dzīvesvietā.

Pirmajā sērijas ceļojumā ("Arī Pasiene ir Latvijā", "Kultūrzīmes" 12.04.2023.) rakstījām par to, kā rit kultūras dzīve Pasienē, pie Krievijas robežas, bet tagad, otrajā ceļojumā, tikāmies ar Silenes iedzīvotājiem – pie Baltkrievijas robežas.

Uz Augšdaugavas novada Skrudalienas pagasta Silenes ciemu, kas atrodas 25 km no Daugavpils un nepilnus septiņus kilometrus no Baltkrievijas robežas, ved tikai pirms pāris gadiem rekonstruēts lielisks lielceļš. Silene ir ainaviski skaista vieta, un Skrudalienas pagasta karogā izcelts iedzīvotāju izvēlētais taurenis, tā simbolizējot Silenes dabas parku, kas izveidots 1977. gadā un ir īpaši aizsargājama dabas teritorija ar 24 ezeriem, no kuriem lielākais – Riču ezers – robežojas ar Baltkrieviju. Interesanti, ka Skrudalienas karogs, kas tapis sadarbībā ar izcilo Latgales mākslinieci Silvu Veroniku Linarti (1939–2018), plīvo brīvās Baltkrievijas sarkanbaltajās krāsās. No ciema taisnā līnijā līdz Baltkrievijas robežai ir seši kilometri.

Atšķirībā no pagājušajā mēnesī apmeklētās Pasienes Silenē Latvijas TV un radio signāli ir pietiekami stipri un bibliotēkā nonāk gan latviešu žurnāli, gan grāmatas. 

Dzīve te rit mierīgi, un, lai gan pie ziņojumu dēļa redzams robežsardzes paziņojums par ārkārtas situāciju un nepieciešamību ziņot par svešiem cilvēkiem, neviens uzrunātais aizdomīgus svešiniekus neesot sastapis.

Ko varētu vēlēt Silenei? Gribētos, lai aizrautīgajai kultūras nama vadītājai Alevtīnai Mihailovai būtu finansiālas iespējas biežāk rīkot ciema ļaužu augsti vērtētos kultūras pasākumus. Vēl gribētos, lai šie aizrautīgie un lielākoties (pēc "Kultūrzīmju" vērotā) patriotiski noskaņotie mūsu valsts pierobežas iedzīvotāji tomēr dažreiz pieredzētu profesionālu teātru izrādes un profesionālu mākslinieku koncertus.

"Esmu Silenes patriote"

Betija Ivanova, Skrudalienas pagasta pārvaldes vadītāja, teic: "Esmu viena no retajiem Silenes latviešiem, te piedzimu, uzaugu, mācījos un strādāju, ļoti mīlu savu ciemu, šī ir mana dzimtene. Man bijušas iespējas aizbraukt, bet nekad to neesmu gribējusi, priecājos, ka mana dzīve paiet šeit. Silene ir Skrudalienas pagasta lielākais ciems, šeit ir kompakta apbūve, viss atrodams vienuviet – gan pagasta pārvalde, gan skola, gan ezers, katoļu baznīca un vecticībnieku lūgšanu nams. Pareizticīgo baznīca atrodas Skrudalienā, te aktīvāka katoļu draudzes dzīve."

Betija Ivanova.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

– Jūsu dziedātājas šogad dodas uz Dziesmu svētkiem…

B. Ivanova: – Jā, jau trešo reizi, to viņas izcīnīja grūtā konkursā. Iepriekšējās divas reizes bija cita vadītāja, bet kolektīvs palika, un tagad arī jaunā vadītāja spējusi motivēt dziedātājas.

– Kāda ir dzīve Silenē?

– Pamatprocesi jau laikam kā visur Latvijā – te ir bibliotēka, skola, veikali, ceptuve, pašvaldība ar kultūras namu, Silenes SPA centrs, arī zemnieku saimniecība "Gaiša" sniedz tūrisma pakalpojumus, ir mehānisko darbu centrs, kur labo tehniku, arī zāģē dēļus, tad vēl pāris lielu zemnieku saimniecību. Tas gan arī viss. Silenē dzīvo apmēram 620 iedzīvotāji, aptuveni puse no visa Skrudalienas pagasta.

– Un kādā valodā šeit runā?

– Pārsvarā iedzīvotāji lieto krievu valodu, te ir dažādas tautības, turklāt esam pavisam tuvu Baltkrievijai. Agrāk, kad Daugavpilī vēl strādāja ķīmiskās šķiedras rūpnīca, tur strādāja daudzi no Baltkrievijas, un daudzi "aizķērās" dzīvot šeit, jo bijām samērā liela un bagāta padomju saimniecība. 

Pārsvarā te dzīvo baltkrievi, daudzi krievi ir no abām vecticībnieku draudzēm, tad vēl poļi, ļoti nedaudz – latvieši, arī ukraiņi un tatāri, kas tikai te pie mums nav! 

Vairākumam ir Latvijas pilsonība, tiesa, ir arī tādi, kuri, cerot uz ātro pensiju, paņēma Krievijas pilsonību, kas tagad sagādā problēmas. Tādu pie mums ir vismaz kādi desmit cilvēki.

– Vai iedzīvotāji runā latviešu valodā?

– Kad nāk uz pagastu, pārsvarā runā krieviski, tikai tie, vecie, kas te dzīvo vēl no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, saprot latviešu valodu, atceras, ko mācījušies skolā. Iespējams, tolaik latviešu valodu mācīja pamatīgāk.

– Biju pārsteigta, ka Silenes kultūras nama vadītāja latviski nerunā…

– Bet viņa saprot. Alevtīna Mihailova pirms kādiem trīsdesmit gadiem, deviņdesmitajos, pie mums atbrauca no Astrahaņas un ir ļoti spējīga režisore. Toreiz viņa gāja mācīties latviešu valodu, bija ļoti spējīga un centās teikt pareizi, veiksmīgi nokārtoja valodas eksāmenus un sāka runāt… 

Mēs, kam tā ir dzimtā valoda, bieži nedomājam ne par galotnēm vārda galā, ne par teikumiem, bet laikam jau īpašu uzmanību vēršam pret cittautiešiem, un kādi pasmējās par Alevtīnas latviešu valodu, un viņa pārstāja latviski runāt, gluži kā ar nazi nogrieza. 

Viņa latviski kārto visus dokumentus un atskaites, visu – izņemot mutisko valodu.

– Kā jums Silenē trūkst?

– Agrāk teiktu – darba vietu, bet nu bijuši vairāki gadījumi, kad uzņēmumi meklē darbiniekus, bet tos grūti atrast – vienam veselības problēmas, otrs jau vietu atradis pats. Saprotu jaunākos, kuri aizbrauc prom – viņiem jābaro ģimene, nesēdēs jau un negaidīs, kad parādīsies brīva darba vieta, viņi meklē, kur labāk un uzreiz. Tagad, piemēram, deviņu kilometru attālumā atvērta biogāzes stacija, nesen atvērās ražotne, kur gatavo kamīnmalku, abās vajadzīgi darbinieki. Bet cilvēki atnāk, neiztur darba tempu un aiziet.

Godīgi sakot – pat nezinu, kā mums trūktu. Agrāk bija vajadzīgas darba vietas, lai ciems attīstītos, nepanīktu, bet tagad cilvēku kļuvis mazāk, daudz pensionāru. Kad skolā vēl bija devītā klase, kultūras namā bija otra deju grupa, tagad palikuši tikai mazākie. Kad bērni aiziet uz citu skolu, tad arī brīvo laiku pavada tur. Vēlāk, kad aiziet uz augstskolu, šeit atgriežas pavisam reti.

– Vai te kādreiz atbraucis kāds profesionāls teātris vai mūziķi?

– Pati pēdējo reizi uz Daugavpils teātri aizbraucu vēl pirms kovida. Pandēmija mūs tiešām stipri ietekmēja, kolēģi no citiem pagastiem ir stāstījuši, ka viņu kultūras namos apmeklētāju skaits ļoti sarucis. Mums skatītājus izdevies atgūt, varbūt pateicoties tieši Alevtīnai, jo visi zina, ka viņas rīkotie pasākumi izdodas iespējami augstā līmenī, vismaz pēc vietējiem standartiem. Piemēram, Ziemassvētkos uz jauku pasākumu ar groziņiem un dzīvo mūziku bija atnākuši 86 cilvēki. Tas ir daudz. Atceros, ka pirms gada Mātes dienā bija ap 30 – maz.

– Vai kādreiz Silenē nav plānota kāda profesionāla kolektīva uzstāšanās?

– To ierobežo budžets. Ja kāds dziedātājs ar savu programmu atbrauktu uzstāties, tas prasītu diezgan lielu naudu, taču nevaram cerēt, ka to atgūsim, jo nav garantijas, ka cilvēki nāks un samaksās par biļetēm. Mākslinieki visu summu prasa jau pirms pasākuma, sakot – tas, cik atnāks cilvēku, ir jūsu problēma. Kaut kā tiekam galā ar saviem spēkiem, pie mums brauc un uzstājas no kaimiņu pagastiem, bet mūsējie brauc pie viņiem. Ņemot vērā iedzīvotāju sastāvu, cenšamies dažādot programmu, dziedam un runājam gan krieviski, gan latviski.

Mūsu svētki ir skaisti – piemēram, 18. novembrī svētki notiek tikai valsts valodā, arī Miķeļdienā ir tikai latviešu dejas. Es neteiktu, ka mūsu pagastā tikai tādēļ, ka atrodas pie Baltkrievijas robežas, neredz latviešu kultūru.

– Cik varētu būt to, kas latviski nesaprot nemaz?

– Varbūt – padomju laika iebraucēji, tagadējie pensionāri, kuriem dzīve jau pagājusi, viņiem nav bijis stimula. Jaunie varbūt nerunā, bet latviešu valodu saprot. 

Jāsaka paldies mūsu kultūras pārvaldei, jo viņi strikti novēro visu, kas notiek pagastos, un man bijis patīkami dzirdēt, ka mūsu pagasts ir viens no tiem, kuros ir augsta cilvēku uzvedības kultūra, te nav tā, ka, sēžot zālē, sarunātos un ko skaļi komentētu. 

Arī tas ir Alevtīnas nopelns, mūsu cilvēki, saprot vai nesaprot, sēž un cenšas uzmanīgi klausīties, uzvedas pieklājīgi.

"Dalība Dziesmu svētkos – pagodinājums un lepnums dvēselē"

Inna Kralika.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Inna Kralika, Silenes kultūras nama sieviešu vokālā ansambļa "Līgaviņas" vadītāja, kad vaicāju, kā kolektīvs gatavojas Dziesmu svētkiem, stāsta: "Šogad "Līgaviņas" piedalīsies jau savos trešajos Dziesmu svētkos – Mazākumtautību koncertā. Konkursu bija ļoti grūti izturēt, tas bija liels stress, bet tagad – pagodinājums un lepnums dvēselē. Tas bija arī interesants process – atrast dziesmas, kas ir par sauli, un tad tās iemācīties. Arī šodien dziedājām divas dziesmas no Dziesmu svētku koncerta, viena no tā bija Raimonda Tigula "Saulīt, mana krustamāte". Šoreiz Mātes dienā dziedājām tikai latviešu un krievu valodā, bet citreiz mūsu repertuārā ir arī baltkrievu un poļu dziesmas. Mūsu darbību ļoti atbalsta novads, Dziesmu svētku koncertam tērpi jau gatavi, mēs gan jau visu laiku piedomājam, lai skaisti izskatītos uz skatuves." "Kāpēc mums tik dīvains nosaukums – "Līgaviņas"? Ansambli dibinājām pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, toreiz vēl bijām pavisam jaunas un dziedājām daudz precību dziesmu. Vienu brīdi sevi gribējām saukt par "Hевестушки", bet, protams, "Līgaviņas" skan daudz skaistāk."

Jau vairāk nekā 20 gadus gan Silenes, gan citu apkārtējo ciemu svētki nav iedomājami bez sieviešu vokālā ansambļa "Līgaviņas".

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Kas pietrūkst Silenes kultūras dzīvē? Inna Kralika uzskata: "Reizēm pasapņojam par āra kinoteātri… Bet citādi, liekas, ka esam apmierinātas, pasākumi notiek pietiekami bieži un interesanti ir gan bērniem, gan vecākiem cilvēkiem."

Eleonora Griškāne: "Krieviskās preses nosaukumu ir vairāk."

Eleonora Griškāne.

Foto: Ivars Soikāns

Eleonora Griškāne, Skrudalienas pagasta Silenes bibliotēkas vadītāja: "Silenes bibliotēkā ir aptuveni 150 regulāru lasītāju. Presi pasūtām gan latviski, gan krieviski, krievisko nosaukumu gan ir vairāk. Abonējam "Subota", "MK Latvija", "Sem Sekretov", agrāk latviski pasūtījām "1000 padomus", bet tie pārtrauca iznākt, tā vietā abonējam "Vestji Segodņa". Vēl pasūtām "Ievas Dārzu" un bērniem latviešu valodā "Lielo Detektīvu" un "Ilustrēto Junioriem", "Avenīti" un vēl dažus. Jaunatne latviski lasa vairāk. Diemžēl vairāk nevaram atļauties, naudas nav. "Daugavpils Novada Vēstis" par brīvu nāk visiem iedzīvotājiem, un tagad avīze iznāk tikai latviski. Būtu gribējies pasūtīt "Latgales Laiku", bet 36 eiro maksa par pusgadu ir par dārgu, tagad to lasām "Lursoft" gan latviski, gan krieviski.

Bibliotēka Silenē darbojas trešdienās un ceturtdienās. 

Pašlaik gandrīz katru darba dienu uz to gatavoties eksāmeniem nāk pieci līdz seši Krievijas pilsoņi. Viņiem mācības ir liels uztraukums, turklāt iesākumā pat neprata turēt "peli"!

Grāmatu iepirkumam uz divām Skrudalienas pagasta bibliotēkām gadā iedalīti 1200 eiro, par to sanāk aptuveni 50 grāmatu. Vēl divus pēdējos gadus pienāk arī grāmatas no Valsts programmas Latvijas publiskajām bibliotēkām, tās ir projekta izvēlētas grāmatas, vēl pasūtām arī Bērnu un jauniešu žūrijas grāmatas, tās apmaksā novads ārpus bibliotēkas līdzekļiem. Mums nav daudz naudas, bet cik varam, tik pērkam."

Uzziņa

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām, Skrudalienas pagastā 2021. gadā dzīvojuši 54% krievu, 17% poļu, 14% baltkrievu un 10% latviešu.

Pirms Otrā pasaules kara Silenē bijusi četru – poļu, ebreju, krievu un latviešu – valodu plūsmu skola ar aptuveni 200 skolēniem.

Kopš 2022. gada Silenes skola kļuvusi par Lauceses pamatskolas pamatizglītības īstenošanas vietu ar 46 skolēniem, kuri mācās no pirmsskolas līdz 6. klasei.

Satiksme ar 25 kilometrus attālo Daugavpili ir laba, pandēmijas laikā gan autobusu skaits uz Daugavpili esot samazināts – darbdienās tie kursē sešas reizes dienā, bet brīvdienās – trīs.

Viedokļi

"Tas, ka esam krievi, nenozīmē, ka esam pret valsti"

Ēriks Lapkovskis, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes students: "Vai Silenes skolā ieguvu pietiekami labas latviešu valodas zināšanas? Jā, tagad studijas notiek latviešu valodā un nav nekādu problēmu, tiesa, informāciju par būvniecību nākas meklēt arī angliski un krieviski. Bet šis ir ļoti labs jautājums, jo uzskatu, ka man iemācīties latviešu valodu ļoti paveicās. Nāku no krievu ģimenes, mūsu pusē tādas ir pārsvarā, un atceros, kad man bija septiņi gadi, latviski zināju tikai divus vārdus: "kaķis" un "suns". 

Paveicās, ka pirmos trīs skolas gadus mūs mācīja skolotāja, kura bija latviete, turklāt gandrīz nemācēja krieviski. Tad bija tā, ka mēs viņai mācījām krievu valodu un viņa mums – latviešu.

 Arī turpinot man bija ļoti labi skolotāji, kuri palīdzēja kārtīgi iemācīties valodu un atvērties. Tālāk aizgāju mācīties uz Daugavpils Valsts ģimnāziju, tur jau obligāti vajadzēja izpausties un runāt latviski. Pēc ģimnāzijas vairs īpašu problēmu nav bijis ne sarunāties, ne mācīties.

Kāda ir Silenes kultūras dzīve? Man ir tikai deviņpadsmit, vēl daudz nevaru salīdzināt, bet, manuprāt, te ir diezgan jauki. Skolā bija iespēja mācīties akordeonu, bija arī teātra pulciņš, kas deva pārliecību izpausties, skola deva arī interesi par kultūru.

Tas, ka esam krievi, nenozīmē, ka esam pret valsti. Labi pārzinu latviešu valodu un esmu mūsu valsts patriots. Nevajadzētu būt tādai attieksmei, ka kādu apspiež un ierobežo tikai tāpēc, ka viņš ir krievvalodīgais. Man ir paveicies, ka tik labi zinu latviešu valodu, bet vecāki cilvēki diemžēl latviski labi neprot, bet arī viņiem ir absolūti normāla un patriotiska attieksme pret savu valsti. Un tāpēc, ja jautājat, kāda ir mana attieksme pret Baltkrievijas un Krievijas robežu, tad atbildu – tā ir gluži tāda pati kā mūsu valsts latviešiem. Es gribētu vēlēt, lai visiem Latvijas krievu bērniem būtu tikpat labi latviešu valodas skolotāji kā man. Lasīju, ka šī problēma tikai palielināsies, jo liela daļa skolotāju ir pensijas vecumā."

Gaļina Prohovska, pārdevēja: "Neatceros, kad pēdējo reizi biju teātrī vai kino. Mūsu kultūras namā ik pa laikam notiek izstādes un pasākumi, interesanti gan jauniešiem, gan vecākajai paaudzei, viņi tiešām cenšas, vienīgi maz apmeklētāju, mūsu ciemats kļūst aizvien tukšāks. Jaunieši aizbraukuši uz ārzemēm, te palikuši pensionāri vien. Uz Daugavpili aizbraucu varbūt reizi mēnesī iepirkties, uz koncertu laikam reizi gadā. Man vienai jārūpējas par saimniecību, nav ne laika, ne naudas. Mums tepat ir bibliotēka. Televizoru ieslēdzu reti, pēc darba esmu pārāk nogurusi, turklāt visi kanāli jau tagad noslēgti, īsti nav ko skatīties.

Vai ar baltkrieviem ir kāda saziņa? Tagad jau uz turieni reizi mēnesī var aizbraukt, neesmu gan dzirdējusi, ka kāds no turienes brauktu pie mums, zinu, ka no Latvijas reizēm aizbrauc iepirkties, tur iznāk lētāk.

 Kad lielās fūres rindām vien stāvēja pie robežpunkta, tad šoferi nāca pie mums iepirkties, bet tagad tas apklusis.

Te dzīvo gan poļi, gan baltkrievi, bet visvairāk krievu, un ikdienā visi runājam krieviski. Kādreiz jau veikalā ierunājas arī latviski, agrāk nāca viens vīrs, kurš tikai latviski iepirkās, tagad nozudis. Kaut cik jau visi saprot, mēs taču dzīvojam Latvijā. Ja pircējs runās latviski, protams, atbildēšu latviski, ja vajag, tad vajag, tā taču ir mūsu Latvija, mūsu valoda."

Artūrs Griškjāns, strādā Vācijā, dēls Arjoms: "Man te viss patīk. Kad vienu reizi pusgadā atbraucam ciemos, ikreiz atnākam arī uz kultūras namu. Šoreiz mūsu ģimeni sveica desmitajā kāzu jubilejā. Būtu jau labi, ja te rādītu arī kino, vismaz bērniem. Skatos Krievijas TV, nereti arī Baltkrievijas TV, nelasu ne avīzes, ne žurnālus, ja nu kādreiz kaut ko internetā."

Natālija Lapkovska kopā ar meitu Tarinu: "Nāku uz kultūras nama pasākumiem, kad vien tie notiek. Gribētos biežāk apmeklēt arī teātri Daugavpilī, bet pēc kovida tik ātri izpērk biļetes, ka tikpat kā neizdodas tās noķert, pēdējo reizi biju uz izrādi "Džeina Eira". Uz koncertiem gan neeju jau sen, pat neatceros. 

Vai es vēlētos, lai profesionālo teātru trupas brauktu uzstāties uz Sileni? Protams, tas būtu labi, te gan nebūtu daudz skatītāju, bet varbūt ar labu reklāmu atbrauktu no blakus ciematiem.

Pa pusei esmu poliete, pa pusei baltkrieviete, bet esmu dzimusi un augusi Latvijā. Mācījos tepat, Silenē, tolaik te vēl bija vidusskola. Pēc tam studēju ekonomiku Rēzeknē, arī Polijā, "Erasmus" programmā. Runāju grieķiski, latviski, krieviski, angliski, bet īsti iemācīties poļu valodu gan nesanāca.

Manai meitai Tarinai pašlaik ir desmit gadu, viņa mācās Silenes skolā un dejo deju grupā "Tornado". Tālāk viņa mācīsies Daugavpilī un vēl domā, vai būs skolotāja vai zobārste. Tagad viņa man prasa mājās runāt angliski, protams, latviski tad, kad gatavo mājasdarbus. Skolā bērni runā tikai latviski, manuprāt, nu jau visi jaunieši māk latviski, daudzi strādā Daugavpilī, tur jāmāk latviski. Mani vecāki runā tikai krieviski, tāpēc pārsvarā ģimenē sarunājamies krieviski. Vai manai meitai, lai mācītos tālāk, pietiks ar skolā iemācīto latviešu valodu? Protams! Un – ja vien vajadzēs, meitai palīdzēšu."