Evija Dundure: Nozīmīgu pensiju sistēmas reformu steigā veikt nedrīkst

Pašlaik Latvijā notiek parakstu vākšana par likumprojektu "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas paredz iespēju izņemt pensiju 2. līmeņa uzkrājumus. Saistībā ar to publiskajā telpā bieži tiek piesaukta Lietuvas un Igaunijas pieredze. Lai gan Baltijas valstu pensiju 2. līmeņa sistēmām ir kopīgs mērķis, to uzbūve un finansēšanas principi būtiski atšķiras. Tieši šīs atšķirības arī nosaka to, ko naudas līdzekļu izņemšana faktiski nozīmē katrā no valstīm.

Kas ir kopīgs Baltijas valstu pensiju 2. līmenim un kādas ir atšķirības?

Baltijas valstis pensiju 2. līmeni veidojušas ar vienotu ideju – daļu no sociālajām iemaksām ieguldīt finanšu tirgos, lai nākotnes pensija būtu mazāk atkarīga tikai no strādājošo un pensionāru skaita attiecības izmaiņām un lielākā mērā balstītos arī uz ilgtermiņa ieguldījumu atdevi. Tomēr šo iemaksu veikšanas principi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā būtiski atšķiras.

Latvijā pensiju 2. līmenis ir pilnībā integrēts sociālās apdrošināšanas sistēmā. No kopējās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes (20 %) 5 % tiek novirzīti pensiju 2. līmenim. Tas nozīmē, ka cilvēkam nav jāveic nekādas papildu iemaksas un viņa neto alga nesamazinās, tāpēc, ka viņš ir pieņēmis lēmumu par dalību pensiju 2. līmenī. Tātad cilvēka veiktā sociālā iemaksa tiek sadalīta starp pensiju 1. un 2. līmeni. Praksē tas nozīmē, ka uzkrājums veidojas automātiski un bez papildu finansiāla sloga šodien.

Lietuvā pieeja ir atšķirīga. Līdz 2026. gada sākumam pensiju sistēmā darbojās automātiskās iekļaušanas (auto-enrolment) princips, taču cilvēks varēja no dalības atteikties vai izstāties. Savukārt kopš 2026. gada sākuma dalība 2. pensiju līmenī ir pilnīgi brīvprātīga. Svarīgākais ir tas, ka Lietuvā, veidojot pensiju uzkrājumu, cilvēka veikto sociālo iemaksu nedala. Strādājošais papildus veic iemaksu 3 % apmērā no viņa bruto algas, kam papildus tiek pievienota valsts piemaksa 1.5 % apmērā no vidējās algas valstī. Tātad dalība Lietuvas pensiju 2. līmeņa sistēmā nozīmē apzinātu izvēli samazināt savus šodienas ienākumus, lai uzkrātu vairāk nākotnei, vienlaikus valsts to stimulē.

Līdzīga pieeja ir arī Igaunijā. Valsts novirza 4 % no sociālajām iemaksām tikai tad, ja pats strādājošais veic papildu iemaksas no savas bruto algas. Viņš var izvēlēties iemaksāt 2 %, 4 % vai 6 %. Arī Igaunijā sistēma tagad ir brīvprātīga – cilvēks var tajā nepiedalīties vai izstāties no tās.

No dalībnieka skatpunkta šī atšķirība ir ļoti būtiska. Latvijā dalībai pensiju 2. līmenī cilvēkam nav jāveic papildu maksājumi no savas kabatas, jo kopējais nodokļu slogs nemainās. Savukārt Lietuvā un Igaunijā dalība 2. pensiju līmenī nozīmē reālu izvēli šodien maksāt vairāk un apzināti samazināt savus pašreizējos ienākumus.

Tieši tajā slēpjas būtiska atšķirība, kas jāņem vērā Latvijas šībrīža diskusijā. Lietuvā un Igaunijā cilvēki lielā mērā izņem vai pārtrauc pašu brīvprātīgi veidotos papildu uzkrājumus. Savukārt Latvijā pensiju 2. līmeņa uzkrājumu veido daļa no obligātajām sociālajām iemaksām, kas paredzētas pensijas nodrošināšanai vecumdienās.

Visu pensiju sistēmu pamatmērķis tomēr ir viens – nodrošināt iedzīvotājiem pietiekamus ienākumus pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Galvenais kritērijs, pēc kā būtu jāvērtē jebkuras reformas, ir tas, vai sistēma ilgtermiņā spēj nodrošināt pietiekamu pensijas apmēru lielākajai sabiedrības daļai. Būtībā pensiju sistēma ir mehānisms, kas palīdz iedzīvotājiem uzkrāt daļu no regulāriem darba ienākumiem līdz brīdim nākotnē, kad viņiem vairs to nebūs. 

Kas notiek Lietuvā, un ko rāda Igaunijas pieredze?

Lietuvā pašlaik notiek pensiju 2. līmeņa naudas līdzekļu izņemšana, jo šādu iespēju paredz pērn uzsāktā reforma. Publiskajā telpā bieži rodas maldinošs priekšstats, ka cilvēki vienkārši "izņem visu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu". Patiesībā tas tā nav, un ir noteikti ierobežojumi.

Cilvēks var saņemt:

• savas 2. pensiju līmenī papildus veiktās iemaksas (3 %);
• peļņu, kas nopelnīta no veiktajām iemaksām.

Savukārt valsts piemaksātā daļa netiek izmaksāta naudā. Valsts novirza to uz personas pensijas 1. līmeni un turpina īstenot principu, ka valsts līdzfinansējums arī turpmāk kalpo pensijas mērķim.

Saskaņā ar Latvijas Bankas rīcībā esošo informāciju jau pirmajos trīs mēnešos naudas saņemšanai pieteikušies aptuveni 37 % Lietuvas pensiju 2. līmeņa dalībnieku. Tā rezultātā kopējo uzkrājumu apjoms samazinājās aptuveni par 40 %. Lai gan pēc reformas novērots neliels iedzīvotāju intereses pieaugums par noguldījumiem un ieguldījumiem, jau tagad redzams, ka būtiska daļa izņemto naudas līdzekļu izmantota tūlītējam patēriņam un īstermiņa saistību segšanai.

Līdzīgu pieredzi iepriekš guva arī Igaunija, kur 2021. gadā ieviesa krietni brīvprātīgāku pensiju 2. līmeņa modeli un ļāva cilvēkiem izņemt uzkrātos naudas līdzekļus. Arī tur sākotnēji ļoti liela daļa dalībnieku izvēlējās izņemt naudu. No sistēmas izstājās vai uzkrājumus izņēma aptuveni trešdaļa dalībnieku, un kopumā no pensiju fondiem tika izmaksāti vairāki miljardi eiro.

Igaunijas centrālās bankas un citu institūciju vērtējumi vēlāk parādīja, ka ievērojama naudas daļa tika izmantota ikdienas patēriņam, kredītu dzēšanai un nekustamā īpašuma iegādei, nevis ilgtermiņa investīcijām vai jaunu pensiju uzkrājumu veidošanai.

Tas vēlreiz izgaismo pensiju sistēmu centrālo dilemmu – ilgtermiņa uzkrājumi ļoti bieži konkurē ar cilvēku šodienas vajadzībām. Tieši tāpēc daudzās valstīs pensiju uzkrājumiem tiek noteikti ierobežojumi un īpaši nosacījumi, lai nodrošinātu, ka uzkrātie naudas līdzekļi tiešām kalpo pensijai vecumdienās, nevis īstermiņa patēriņam.

Svarīgi saprast, ka "līdzekļu izņemšana no pensiju 2. līmeņa" Baltijas valstīs būtībā nozīmē dažādas lietas, jo atšķiras pašu pensiju sistēmu uzbūve.

Latvijā tas nozīmētu atteikšanos no uzkrājuma daļas, kura veidojas no obligātajām sociālajām iemaksām un paredzēta pensijas nodrošināšanai vecumdienās. Lietuvā tas nozīmē piekļuvi personas pašas veiktajām papildu iemaksām (3 %) un peļņai no to ieguldīšanas un valsts piemaksas novirzīšanu uz pensiju 1. līmeni. Savukārt Igaunijā tas nozīmē iespēju izstāties vai daļēji izņemt uzkrājumus, kas veidoti, personai pašai veicot papildu iemaksas (2–6 %) un saņemot valsts līdzdalību uzkrājumā.

Tātad Latvijā runa ir par obligāto pensijas uzkrājuma daļu, Lietuvā – par brīvprātīgi veidotu papildu uzkrājumu, bet Igaunijā – par dalību sistēmā kopumā ar papildu iemaksu komponenti. 

Ko tas nozīmē Latvijai?

Diskusija par iespēju izņemt pensiju 2. līmeņa uzkrājumus nav tikai individuālas izvēles jautājums. Tā ir arī valsts ilgtermiņa sociālās un fiskālās stabilitātes problēma.

Pašreizējās parakstu vākšanas iniciatīvas pamatā lielā mērā ir arguments, ka cilvēki paši vislabāk zina, kā rīkoties ar savu naudu, un ka valstij būtu vairāk jāuzticas cilvēku spējai pieņemt lēmumus par saviem uzkrājumiem. Daudzos gadījumos tas ir saprotams arguments, īpaši laikā, kad daļa sabiedrības dzīvo ekonomiski saspringtos apstākļos, saskaras ar augstām mājokļa izmaksām, kredītsaistībām un ikdienas izdevumu pieaugumu. Šādā situācijā iespēja piekļūt uzkrātajiem naudas līdzekļiem daudziem šķiet loģiska un pamatota.

Arī Lietuvas un Igaunijas pieredze rāda, ka no cilvēku šībrīža situācijas skatpunkta viņi lielākoties rīkojas racionāli – dzēš parādus, veic lielākus pirkumus, uzlabo mājokli vai vienkārši cenšas stabilizēt savu finansiālo situāciju. Problēma ir tajā, ka šie individuālie un racionālie īstermiņa lēmumi ne vienmēr sakrīt ar pensiju sistēmas un arī paša cilvēka ilgtermiņa vajadzībām un mērķiem.

Baltijas valstīs starp valsti un sabiedrību joprojām darbojas spēcīgs sociālais nolīgums – cilvēki gaida, ka vecumdienās valsts par viņiem parūpēsies. Ja vecumdienās ir nepietiekami ienākumi, iedzīvotāji vēršas pēc palīdzības pašvaldībā, pie politiķiem un valsts institūcijās, un zināmā apmērā šāds atbalsts arī tiek sniegts. Tā tas notiek šodien, un nekas neliecina, ka nākotnē šīs sabiedrības gaidas būtiski mainīsies.

Tas būtiski atšķiras no situācijas, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur daudz lielāka atbildība par pensiju uzkrājumiem, veselības apdrošināšanu un finansiālo drošību vecumdienās tradicionāli gulstas uz pašu cilvēku.

Tieši tāpēc pasaulē pensiju uzkrājumu veidošanā plaši tiek izmantots automātiskās iesaistes (auto-enrolment) princips. Uzvedības ekonomika rāda, ka lielākā daļa cilvēku ilgtermiņa uzkrājumus nespēj veidot pietiekami disciplinēti, jo dod priekšroku šībrīža vajadzībām. Pensija jauniem cilvēkiem šķiet pārāk tāla, savukārt ikdienas izdevumi – daudz aktuālāki. Pastāv arī pietiekami izplatīts priekšstats, ka "līdz pensijai jau nenodzīvosim", kas vēl vairāk samazina motivāciju ilgtermiņā uzkrāt.

Tāpēc valstis meklē mehānismus, lai automātiski iesaistītu cilvēkus uzkrājumu veidošanā. Šādas sistēmas darbojas Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā (valsts pārvaldītais AP7 Såfa fonds), Jaunzēlandē, Dānijā un citur. Šo sistēmu pamatā ir atziņa, ka bez automātiskas iesaistes lielākā daļa cilvēku neveidos pietiekamus ilgtermiņa uzkrājumus.

Ja Latvija izvēlētos padarīt pensiju 2. līmeni pilnīgi brīvprātīgu vai atļaut plašu līdzekļu izņemšanu, tam būtu ilgtermiņa sekas un nozīmīga ietekme uz valsts sociālo un fiskālo situāciju. Aprēķini rāda, ka cilvēkiem, kuri izstāsies no 2. pensiju līmeņa un pensionēsies pēc aptuveni 20 gadiem, varētu būt aptuveni par 30 % mazāki pensijas ienākumi nekā tiem, kuri paliks sistēmā un turpinās regulāru un automātisku uzkrāšanu.

Tas vienlaikus nozīmētu arī lielāku nevienlīdzību. Finanšpratīgākie iedzīvotāji, kuri sistemātiski veidos uzkrājumus un ieguldījumus, spēs nodrošināt sev ievērojami augstāku dzīves līmeni vecumdienās. Savukārt liela sabiedrības daļa, kas paļausies tikai uz pensiju 1. līmeni un neveidos papildu uzkrājumus, riskēs nonākt nabadzībā.

Šajā brīdī rodas galvenais jautājums, no atbildēšanas uz kuru nedrīkstam izvairīties. Ja Igaunija iet virzienā, kur lielāku pensiju var nodrošināt tikai ar paša cilvēka papildu iemaksām, Lietuva iet virzienā, kur lielāka brīvība nozīmē arī lielāku indivīda atbildību par uzkrājumu veidošanu, vai Latvija ir gatava izstrādāt trešo – savu pieeju? Un, ja tā, kādai tai būtu jābūt?

Vai tā būtu sistēma ar lielāku valsts iesaisti un uzsvaru uz automātisku uzkrāšanu, stabilitāti un aizsardzību pret īstermiņa lēmumu ietekmi? Vai arī tas būtu modelis, kurā lielāka daļa atbildības par ienākumiem vecumdienās tiek konsekventi nodota pašam cilvēkam, ar pieņēmumu, ka viņš ir pietiekami finanšpratīgs, disciplinēts un lemtspējīgs, lai nodrošinātu sev vajadzīgo rocību vecumdienās?

Skaidrs, ka tie ir nopietni jautājumi par valstisku izšķiršanos attiecībā uz nākotnes ilgtermiņa sociālās sistēmas modeli – par to, cik lielā mērā valsts uzņemas atbildību par iedzīvotāju ienākumu stabilitāti vecumdienās un cik lielā mērā to atstāj viņu pašu atbildībā un lemšanā.

Vienlaikus jāapzinās: ja tiek būtiski vājināta vai sagrauta pašreizējā automātiskās uzkrāšanas sistēma, tās vietā agrāk vai vēlāk būs jāveido cita. Starptautiskā pieredze rāda, ka sistēmas, kuras balstās tikai uz cilvēku individuālu iniciatīvu un brīvprātīgu uzkrāšanu, ilgtermiņā nenodrošina pietiekamus pensijas ienākumus lielai sabiedrības daļai. Tāpēc daudzās valstīs arvien lielāka loma tiek piešķirta darba devēju iesaistei pensijas uzkrājumu veidošanā. Tomēr tas nav vienkāršs process. Tas nozīmēs papildu slogu darba devējiem un sarežģītāku sistēmas pārvaldību.

Tāpēc diskusija nav tikai par iespēju izņemt naudu šodien. Tā ir diskusija par to, kādu sistēmu Latvija vēlas un spēs uzturēt nākotnē un cik efektīvi tā spēs nodrošināt pietiekamu pensiju plašai sabiedrības daļai.

Tieši tāpēc lēmums par pensiju 2. līmeni īstenībā ir daudz plašāks nekā lēmums par uzkrājumu izņemšanu šodien. Tas ir lēmums, kas noteiks Latvijas sociālo realitāti pēc 20, 30 un vēl vairākiem desmitiem gadu. Minētie likuma grozījumi patiesībā nozīmē nopietnu pensiju sistēmas reformu, kuru ir bezatbildīgi virzīt steigā, bez diskusijas, iespējamo seku analīzes un skaidra redzējuma tam, kādā sociālajā realitātē dzīvosim nākotnē.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Nedēļas abonements

Fokusā – tas, kas interesē tieši tevi. Izvēlies savus autorus, tēmas vai sadaļas un lasi pēc saviem noteikumiem.

10 raksti tikai par 0,50 €

• Fiksēta cena par noteiktu rakstu skaitu
• Lasi, kad vēlies – bez termiņa stresa
• Iespēja jebkurā brīdī iegādāties papildu rakstus

Izvēlies brīvību lasīt to, kas tev patiešām svarīgs šeit.

Foto: Lasi.lv

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu