Līdz pat septembrim nāvējošu ceļa satiksmes negadījumu statistika Latvijā bija gluži laba. Gada kontrolskaitļi solīja ne tikai drošības plānu izpildi, bet pat pārsniegšanu. Bet – zēns nolēma pavizināt draugus. Ar ne gluži savu auto, bez mērķa kaut kur nokļūt. Tāpat vien – kaifam. Un uzbrauca debesīs, līdzi paņemot vēl trīs čomus...

Zēnu braucieni toreiz un tagad

Ko no tā būs mācīties? Kur vaina? Varbūt nevajadzēja viņam to auto dot? Nesanāks. Zēni allaž ir gribējuši braukt. Ja nedosi – paņems paši. Varu atzīties jaunības grēkos (tiesāšanas noilgums iestājies). Es ņēmu fātera veco moskviču viņa komandējumu laikos. Liku galvā arī viņa hūti – lai miliči pa gabalu pārāk jaunu stūrētāju neatkostu – un braucu. Bez nopietniem negadījumiem. Bet tie bija citi laiki un citi auto. 401. moskviča jauda bija 28 zirgspēki. Maksimālais ātrums (pa vējam vai lejā no Baložkalna) 95 km/h. Parasti braukts tika tā ap 70 km/h. Un kaifs tika ķerts nevis no ātruma, bet brauciena mērķa. Meitene gaidīja Ķeipenē, uz kuru citādi aizkulties gandrīz neiespējami. Makšķerāķi gribēju iemest kādā tālākā ezeriņā. Un tamlīdzīgi. Visai rāmi. Un neatceros, ka šādas izdarības kādam būtu liktenīgas.

Nu jauni laiki. Tas mākoņos aizbraukušais zēns un daudzi viņa vienaudži ir brieduši citādi. 

Jau bērnu ratiņu kulbiņās viņi ir vesti ar 120+ km/h. Strauju paātrinājumu, asu pagriezienu centrbēdzes spēku saindēti, pie tiem pieraduši jau agrā bērnībā. Kā narkomāni. 

Vēlāk – jau sēdus piesprādzēti – viņi ir redzējuši lielo un laikam jau par paraugu ņemamo vīru nebūt ne likumīgos, nebūt ne drošas apdzīšanas manevrus. Kaifs! Kas jādabū arī man. Un ar draugiem, protams, jādalās...