4.4 °C
Spēcīgu lietusgāžu izraisīti plūdi vasarā, lietaini rudeņi, ziemas un pavasari, strauji kūstoši sniegi - plūdi mūsu dzīvi būtiski ietekmē jau šobrīd, un nākotnē klimata pārmaiņu rezultātā tie tikai pieaugs.
Latvijas vadošās vides organizācijas*, analizējot principa "nenodarīt būtisku kaitējumu videi" piemērošanu un, ieviešanu publiskos investīciju projektos, kas saņēmuši finansējumu no ES Atveseļošanās fonda līdzekļiem, uzskata, ka pašreizējā vadošā plūdu risku mazināšanas pieeja, kas vērsta uz to, lai pēc iespējas ātrāk plūdu ūdeņus novadītu no visām sauszemes teritorijām, izmantojot meliorācijas sistēmas, ir novecojusi. Tā neatbilst jaunākajām zināšanām par dabas procesiem un izpratnei par ilgtspējīgu ūdensresursu apsaimniekošanu.
Latvijā, nosusinot neskaitāmas palienes, iedambējot un iztaisnojot upes un ierīkojot grāvju un drenu sistēmas, meliorēti vairāk nekā 60% lauksaimniecības zemju un aptuveni 40% meža zemju. Straujākai ūdens novadei savulaik regulēti aptuveni 13 808 km upju, kas ir vairāk nekā 30% no kopējā Latvijas upju garuma. Kopš meliorācijas sistēmu ierīkošanas pagājušā gadsimta –50.-80. gados mainījusies gan tiesiskā vide, gan zināšanas un izpratne par ekosistēmu procesiem, gan arī situācija dabā, kur daudzviet regulētās upes atguvušas visai dabisku veidolu, un savulaik nosusinātās palienes atkal applūst un tiek apsaimniekotas kā zālāji vai aizaug ar krūmiem un kokiem.
Valsts meliorācijas sistēmu uzturēšana un atjaunošana ir deleģēta VSIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi", kas kā galveno problēmu meliorācijas sistēmu uzturēšanā un atjaunošanā min nepieciešamos lielos finansiālos ieguldījumus. Ieguldījumi tiešām nepieciešami lieli, ja gribam atjaunot un uzturēt visas meliorācijas sistēmastieši tādas, kādas tās bija vērienīgajā ierīkošanas laikā. Pašlaik par efektīvāko un galveno risinājumu applūšanas mazināšanai valsts līmenī tiek uzskatīta ātrāka ūdens novadīšana. Tā lielākoties izpaužas kā taisnoto upju jauna pārrakšana garos, vienlaidus posmos, izņemot grunti no upes gultnes lielā apjomā. Tas parasti ietver arī koku un krūmu apauguma izciršanu gar ūdensnoteku, lai gan speciālisti norāda, ka mērens koku noēnojums uzlabo upes ūdens kvalitāti, samazinot upes pārlieku aizaugšanu ar aļģēm un ūdensaugiem, kā arī nostiprina krastus pret eroziju[1]. Stipri aizaugošos ūdensteču posmos pārtīrīšana var uzlabot ne tikai noteci, bet arī ekoloģisko kvalitāti, bet vairāku desmitu gadu laikā dabiskojušos regulēto upju posmos šāda pārveidošana iznīcina izveidojušās dzīvotnes un barošanās vietas dažādām zivju, putnu, abinieku un citām sugām un atstāj negatīvu ietekmi uz ūdeņu kvalitāti kopumā. Ir bijuši mēģinājumi šādos projektos integrēt zaļo infrastruktūru (sedimentācijas baseinus, mākslīgās mitraines un. tml.), taču tie ir dārgi, tāpēc ikdienas uzturēšanā lielākoties dominē vecās metodes, un tie daži zaļās infrastruktūras elementi, kas tiek ierīkoti, nereti neatsver to kaitējumu, ko nodara upes gultnes iztaisnošana un bioloģiskās daudzveidības iznīcināšana tik garā posmā.
Mūsdienās daudz skaidrāk apzināta arī palieņu, mitrāju un dabisko upju posmu vērtība un nozīme ne tikai dabai, bet arī plūdu risku mazināšanā un piesārņojuma attīrīšanā. Dabisku upju posmi, kā arī mitrāji, tostarp, palienes un purvi darbojas kā sūklis, kas uztver palu un plūdu ūdeņus un mazina to radītos riskus lauksaimniecības zemēm un apdzīvotām vietām. Tās savā ziņā ir kā aizsargzona, kas uzņem sevī ūdeņus, pasargājot citas vietas. Tāpat arī palienes un citi mitrāji palu laikā uzņem sevī liekās barības vielas, šādā veidā attīrot ūdeni. Upju un ezeru dabiskā ūdens režīma un gultnes pārveidojumi (aizsprosti, upju iztaisnošana u.c.) ir starp galvenajiem cēloņiem nepietiekamai ūdens ekoloģiskajai kvalitātei Latvijas upēs un ezeros papildus piesārņojumam no notekūdeņiem un lauksaimniecības zemēm. Straujā ūdens novadīšana vājina upju pašattīrīšanās procesus, kas dabiski norisinās, applūstot upju palienēm un tajās nogulsnējoties barības vielām. Tā arī paātrina barības vielu noteci no lauksaimniecības zemēm, kas "baro ūdeņus" un veicina ūdenstilpju aizaugšanu. Nesenā ES Apvienotā pētniecības centra pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Nature"[2], secināts, ka tieši šādu applūstošu teritoriju ("aiztures zonu") izmantošana plūdu maksimumu samazināšanā, ir viena no ekonomiski pievilcīgākajām iespējām. Arī Plūdu direktīvā[3] viens no paredzētajiem plūdu risku pārvaldības aspektiem ir dabiskās palu telpas nodrošināšana:
"Plūdu riska pārvaldības plānos uzmanība būtu jākoncentrē uz novēršanu, aizsardzību un sagatavotību.
Lai piešķirtu upēm vairāk ietilpības, plānos cik vien iespējams būtu jāiekļauj palieņu saglabāšana un/vai atjaunošana, kā arī pasākumi, lai novērstu un mazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību, vidi, kultūras mantojumu un saimniecisko darbību."
Plūdu novēršana ir tikai viena no jomām, kas attiecas uz ūdeņiem. Upes un ezeri ir vienīgās mājas tur dzīvojošajām sugām un daļa no pasaules ūdens krājumiem. Saskaņā ar Eiropas Savienības vides politikas mērķiem upēs un ezeros nepieciešams sasniegt labu ekoloģisko kvalitāti un labu aizsardzības stāvokli tur sastopamajiem Eiropas Savienības nozīmes biotopiem. Līdz ar to valsts nozīmes ūdensnoteku atjaunošana būtu jāplāno, ņemot vērā šos visus mērķus – noteces nodrošināšanu, ūdens kvalitāti un dzīvotnes un bioloģisko daudzveidību. Plānojot projektu, izvērtējams, kuros posmos upe ir dabiskojusies un tāda saglabājama, kuros iespējams upei palīdzēt, vienlaikus uzlabojot arī piegulošo zemju apsaimniekošanas iespējas, un kuros posmos upes un palieņu dabiskošana nav iespējama.
Tāpēc plūdu mazināšanai vispirms jāsākas ar rūpīgu izvērtēšanu un plānošanu, cenšoties pēc iespējas saglabāt dabiskojušos upju posmus un atjaunojot palienes, bet stipri pārveidotajās vietās izmantojami mākslīgi veidoti zaļās infrastruktūras risinājumi, kas simulē dabiskos procesus – sedimentācijas baseini, divpakāpju meliorācijas grāvji, mākslīgie mitrāji un tamlīdzīgi risinājumi, kas nepieciešami daudz lielākā skaitā. Tikai tā, racionāli saskaņojot visus ūdeņos sasniedzamos mērķus, būs iespējams uzlabot ūdeņu kvalitāti regulētajās ūdenstecēs un mazināt plūdu riskus.
Mūsu ieskatā regulāra, bet saudzīga valsts nozīmes ūdensnoteku uzturēšana, savlaicīgi aizvācot lokālus šķēršļus (bebru dambjus, koku sanesumus, u.c.), samazinātu nepieciešamību pēc masveidīgas vienlaidus posmu pārtīrīšanas ūdensnoteku atjaunošanas projektos. Tas ne tikai samazinātu ietekmi uz vidi, bet ļautu daudz efektīvāk izlietot ES fondu un valsts finansējumu, un vairāk līdzekļu varētu ieguldīt videi draudzīgā meliorācijā un zaļās infrastruktūras risinājumos.
* Latvijas Dabas fonds, biedrība “Zaļā brīvība” un Pasaules Dabas Fonds
[1] SIA GEO IT. 2014. Udenstilpju un ūdensteču ilgtspējīgas apsaimniekošanas un saglabāšanas vadlīnijas.
[2] ES Apvienotais pētniecības centrs, Facing increasing river flood risk in Europe: adaptation measures can save lives and billions of eur, EU Science Hub, 06.02.2023.
[3]https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2007/60/oj/?locale=LV, 14.punkts
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
