Pirms neilga laika vienā dienā notika divi ievērības cienīgi ikgadēji pasākumi – Lielā talka un motosezonas atklāšana. Pirmais attiecās uz visu Latviju, bet otrais uz Rīgu. Principā abiem pasākumiem ir izveidojies labs tēls un aura. Arī mediju atspoguļojums ir pozitīvs. Tomēr man tik lielas sajūsmas par tiem nav.

Skaidrs, ka rūpes par Latvijas vides sakopšanu ir pareizas. Virziens ir tikai apsveicams, par to nav diskusiju. Cilvēki no darba brīvajā laikā par velti veic kolosālu darbu. Fantastiski! Matemātiski un loģiski domājot, kāda izskatītos Latvija, ja šo talku nebūtu. Droši vien liela miskaste. Taču mani mulsina viens cits aspekts. Lai paskaidrotu to sīkāk, minēšu piemēru no mana bijušā kolēģa pieredzes un līdzīga vērtējuma. Viņš dzīvoja skaistā vietā pie Juglas ezera. Apkārtējā ainava ļoti skaista. To saprata arī citi cilvēki, kas labprāt izmantoja ezermalu atpūtai. Atpūtai ar vērienu – mūzika, uzkodas, stiprināts šķidrums un leksika, kā arī citas aktivitātes. Diemžēl pēc šādas atpūtas ainava vairs nebija tik pievilcīga – izmētātas tukšas pudeles, izsmēķi, visādi cita veida atkritumi palika pārpārēm. Izskatījās kā pēc lokālas viesuļvētras. Paradoksālais blakusefekts šādai atkritumu parādei bija tas, ka pēc tam nevienam vairs nebija lielas vēlēšanās šajā vietā atpūsties.