Recenzija: Kora laboratorijas divkāršais veidols

Koncertuzvedums "Stihija" Mazajā ģildē, Jolantas Strikaites solokoncerts ar kora līdzdalību koncertzālē "Ave Sol", Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā un noslēguma priekšnesums ar skaņuplates prezentāciju Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā – tāda bijusi jauniešu kora "Kamēr..." 35 gadu jubilejas programma.

Taču, kur ir koncertzāle "Ave Sol", tur ir arī koris "Ave Sol", un 2025. gada 27. maijā notika turpinājums ciklam "Kora laboratorija". Šādas ieceres patiešām var īstenot tikai koris, kas lepojas ar ārzemju koncertturnejām un uzvarām starptautiskos konkursos tajos gadu desmitos, kad "Kamēr..." vēl nemaz neeksistēja, un arī šajā gadījumā piedomāts pie tā, lai koris, laikam ejot uz priekšu, neglābjami nenovecotu. 27. maija koncertā "Ave Sol" mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis stājās dziedātāju rindās, bet par diriģentiem kļuva komponisti un savas mūzikas interpreti Jēkabs Bernāts, Alma Kalniņa un Mariss Daniels Ķirsis, kordiriģēšanai pievērsās arī Simons Grēbers, lai vadītu sava vācu līdzgaitnieka Andreasa Johannesa Teobalda opusa pirmatskaņojumu, turpretī klasiķu – Artura Maskata, Maijas Einfeldes, Pētera Plakida, Paula Dambja un Tālivalža Ķeniņa – darbos iedziļinājās Matīss Pēteris Circenis, Kamila Siliņa, Jānis Almanis-Palmbahs un Anastasija Kildiša. Rezultāts, kā jau parasti šādos koncertos, mākslinieciski neviendabīgs, taču pirmā pozitīvā iezīme – četri jaundarbi bija tieši tik veiksmīgi, lai tos varētu iztēloties vēl kādā citā priekšnesumā. Andreasa Johannesa Teobalda "Ubi caritas" palika atmiņā ar intonāciju un tēmu dabiskumu daudzkārt risināto garīgās mūzikas ideju kopainā, Marisa Daniela Ķirša "Vizi, vizi, ezeriņ" īstenojums atbilda oriģināliecerei – latviešu tautasdziesmu vārdu muzikāli poētiskam ietērpam, Edvīna Raupa dzejas iedvesmotais Almas Kalniņas opuss "nakts ādā" no visām partitūrām izklausījās sonoriski izaicinošākā un ekspresīvākā, turpretī Jēkaba Bernāta "Rīgai" nāca par labu latviešu skaņumākslai ierastās melanholijas atdzīvināšana ar asprātību, vitalitāti, priecīgumu.

Tur, kur bija nopietnākas kompozicionālās atklāsmes un psiholoģiski dziļāka izteiksme, krāšņākas un aktīvākas tēlainības ik pa laikam pietrūka, un tajos brīžos skeptiskāk nācās raudzīties vai nu komponistu, vai diriģentu virzienā. Paula Dambja "Lux mundi" – grandioza forma, kurā salikts viss iespējamais, taču šīs daudzējādā ziņā vērtīgās idejas tikpat labi varēja izteikt arī konspektīvāk. Maijas Einfeldes "Benedictus" un "15. psalms" – jābūt patiešām pieredzējušam diriģentam, lai Einfeldes partitūru harmoniskie un procesuālie sablīvējumi neatstātu sajūtu, ka pasaule ir drūms, tumšs caurums, un šajā koncertā ar bagātu pieredzi apveltītu diriģentu, protams, nebija. Pētera Plakida "Saulīt, mīļā māmulīt", "Rudenī" un "Mūžība" latviešu autoru veikuma vidū izceļas ar vēstījuma precizitāti un kolorītu, bet diriģenta uzdevums tad arī būtu šīs īpašības pienācīgi akcentēt. Un tas bija divkārt sarežģīti arī tādēļ, ka iepriekšminētajām "Ave Sol" uzvarām ārzemju konkursos tagad stātos ceļā, piemēram, nepietiekami saliedēts skanējums atsevišķu kora balsu grupu ietvaros.

Rezumējums – diriģenti bija izdarījuši labāko, kas viņu spēkos, komponisti arī, bet kamerkoris "Ave Sol" turpina īstenot programmas, kas ir uz viņu spēju un izturības robežas. Pašreizējā talanta attīstības nogrieznī ar lielāku interesi sekotu līdzi Almai Kalniņai un Jēkabam Bernātam – gan kā komponistiem, gan kā diriģentiem, bet par radošas izcilības iezīmēm iespējams runāt vienīgi Anastasijas Kildišas gadījumā.

Koris "Kamēr..." dzimis reizē ar atjaunoto Latvijas valsti, un tā ir viena no skaistākajām metaforām, kāda vien iedomājama. It īpaši tādēļ, ka līdzās profesionāliem mūziķiem tieši jauniešu koris "Kamēr..." savās ārzemju koncertbraucienu un konkursu gaitās ir radījis vislabāko priekšstatu par Latviju. 31. maija koncertā, kur astoņu repertuāra darbu un divu papilddziesmu interpretācijas veidoja kora kādreizējie mākslinieciskie vadītāji Māris Sirmais, Jānis Liepiņš un Aivis Greters un pašreizējais galvenais diriģents Jurģis Cābulis, uzstāšanās kvalitātē nekas nav mainījies, un domubiedru kopības ziņā arī ne. Tādēļ Māra Sirmā vadītais Pētera Vaska balādes "Zīles ziņa" lasījums aicināja piemirst, ka patiesībā jau šis opuss ir paceļams tikai profesionāliem koriem (no vienas puses, psiholoģiskais vēstījums izdevās, no otras puses, intonāciju noturība un tembrālās virsotnes bija līdz galam nesasniedzams mērķis arī konceptuāli vienkāršākos darbos); tādēļ arī grūti izcelt kādu kora un diriģenta sadarbības piemēru kā pārāku par citiem – acumirklīga atsaukšanās uz diriģenta iecerēto emociju sfēru un nianšu gammu bija jūtama viscaur.

Komponistu snieguma panākumus desmit dažādu partitūru vidū gan iespējams izcelt – viens otrs opuss kaut ko būtisku nozīmē tikai korim "Kamēr...", toties uz šī fona īpaši skaisti izgaismojās gan Jura Vaivoda radītais "Dzintara Soduma Piektais Alšvangas madrigāls", gan Raimonda Paula "Grezna saule debesīs" ar Ineses Zanderes dzeju. Līdzās Vaska "Zīles ziņai" kā otrs balādisks, izvērsts, virtuozu kora rakstības parametru un kontrastainu krāsu caurstrāvots skaņdarbs repertuārā tika iekļauta Ādolfa Skultes poēma "Jūrai", un kur nu vēl trešā šķautne noskaņās izteiksmīgas jaunrades un sava laika modernitātes apvienojumā – Jāņa Kalniņa "Apsniegošā pilsēta". Visbeidzot, zīmīgi, ka veseli trīs darbi koncertā nāca no Jāzepa Vītola daiļrades, un te nu katrs klausītājs var izlemt, kas viņam tuvāks – "Gaismas pils" tēlu un stāstījuma sasaukšanās ar "Dievozolu trijotni" vai arī smalkā un apgarotā miniatūra "Ar kristālspodriem stariem".

Līdz ar to jāteic, ka jauniešu koris "Kamēr..." muzicēja gan apskaidroti, gan dramatiski, un vismaz divos dažādos rakursos iemirdzējās arī katra diriģenta radošā individualitāte. Šeit acīmredzot ar drošām cerībām var gaidīt turpinājumu – ne tikai jaunradītu opusu pirmatskaņojumos, bet arī atskatā uz klasiku.