Light rain shower 24.2 °C
P. 28.07
Cecīlija, Cilda
SEKO MUMS
Reklāma
Sanita Strautniece: "Esmu diezgan sistemātisks cilvēks, man patīk, ka ir zināma kārtība, viena lieta seko otrai, arī pa manuskriptiem nemētājos."
Sanita Strautniece: "Esmu diezgan sistemātisks cilvēks, man patīk, ka ir zināma kārtība, viena lieta seko otrai, arī pa manuskriptiem nemētājos."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Septembrī grāmatā, bet jau tagad pie "Latvijas Avīzes" lasītājiem nonāks Sanitas Strautnieces romantiskais romāns "Vējainie".

Reklāma

Kļūstot par zviedru kosmētikas uzņēmuma "Green Drop" akcionāra asistenti, Sofija Lūse negaidīja, ka pirmā tikšanās notiks pamestā Zemgales lauku mājā. Vēl jo mazāk viņa gaidīja, ka iztēlotā tuklā un plikpaurainā pusmūža zviedru priekšnieka vietā ieraudzīs nupat Jāņos pie draudzenes sastapto šarmanto Hugo Svensonu. 

Sofija ir izcila un organizēta darbiniece, taču viņas sociālās iemaņas jauno sievieti mēdz pamest uz sēkļa gluži kā padsmitnieci. Hugo no savas jaunās asistentes labprāt tiktu vaļā uzreiz iepazīšanās dienā, taču Sofiju pieņēmis darbā pats uzņēmuma direktors – viņa tēvs Andress. Un vēlmei no netaktiskās, rudās būtnes atbrīvoties noteikti nepalīdz arī tas, ka vairākas iepriekšējās Hugo asistentes darbu pametušas, draudot iesniegt prasību par uzmākšanos. Vai abiem izdosies sastrādāties? Bet varbūt – ne tikai to?

"Vējainie" ir ceturtais romāns Sanitas Strautnieces romantiskajā gadalaiku ciklā, kur katras grāmatas centrā ir cita galvenā varone, kuras raksturs un mīlasstāsts sakņojas konkrētajā gadalaikā. Agrajā jaunībā, kamēr pārējās draudzenes ļāvās romantikai, dibināja – un arī šķīra – ģimenes, Sofija cītīgi mācījās un strādāja, īpaši nedomājot par privāto dzīvi. Taču nu viņa ir tiešām aizrāvusies...

Esi vairākkārt teikusi, ka raksti romantiskos romānus, bet katram tavam romānam ir vēl papildu līnija. Varbūt mazliet vari pastāstīt, lūdzu, par tiem – protams, vairāk par "Vējainajiem"?

S. Strautniece: "Vējainie" ir stāsts par ļaušanos dzīvei, par to, lai kādā brīdī vairs nedarītu tā, kā citiem vajag un patīk, saprastu, ka dzīve nav tikai tāda šaura, bezkrāsaina josla, no kuras nevar nogriezties ne pa labi, ne pa kreisi, bet kaut kas vairāk. Kaut kas intriģējošs, vēl nezināms, kas jāpiedzīvo.

Man lasot šķita – varbūt pat stāsts nav tik daudz par nedarīšanu, kā citiem vajag, jo Sofija jau visu laiku bijis sarežģītais zvirbulēns, bet drīzāk tauriņa ceļš no kūniņas pašam pie sevis, saprašana, kas es, tieši es, tāda īsti esmu.

Arī tas, un tad vēl Sofijas asā mēle, nebaidīšanās teikt tieši to, ko domā, bez sociālajiem filtriem, kas viņu mēdz novest visādās interesantās situācijās. 

Reklāma
Reklāma

Bet beigās viņai izdosies pielabināt dzīvi, viņa atradīs savu veiksmes formulu. Sofijai viss izdosies. 

Bet viņa piedzīvos daudz ko tādu, ko nebija iedomājusies, ka piedzīvos, varbūt pat neļāva sev piedzīvot, jo ir ļoti apzinīga, strādīga, uz mērķi tendēta sieviete, kura jūtas visu laiku bija atlikusi malā. Bet, tā kā šis ir romantiskais romāns, viņai tās nāksies piedzīvot (smejas). Un šķiet, ka viņa jūtas ļoti labi.

Ja runā par iepriekšējiem romāniem, "Ieputinātajos" Eva ir dzīves zemākajā punktā, un viņai nākas sevi izvilkt ārā no bedres. Es turos pie pārliecības, ka tikai cilvēks pats sevi var saprast, kas viņam der, kas ne, un tikai pats sev var palīdzēt. Reinim savukārt tā ir satikšanās ar jaunības mīlestību pēc daudziem gadiem.

"Apreibinātajos" Līvai un Andrim nācās pārvērtēt pieņemtos lēmumus, ieiet iekšiņā, un labi, ka dzīve viņiem deva vēl vienu iespēju. Tā jau reizēm arī notiek, ka tiek dota otrā iespēja, bet viņi to arī prata izmantot. Maijas un Toma stāsts savukārt bija par drosmīgiem lēmumiem, par spēju paskatīties ārpus saviem pieņēmumiem. Tomam tā bija pārliecība, ka viņš ir ļoti pašpietiekams un nevienu viņam nevajag.

Kad esam pieņēmuši lēmumu par kādu cilvēku, reizēm pat ļoti strauju, sasteigtu lēmumu, tad pašu cilvēku aiz tā īsti vairs neredzam...

Jā, ja tu gadiem dzīvo ar kaut kādu pieņēmumu, tad grūti pašam sevi pārliecināt. Tādēļ viņiem bija dota tā karstā vasara "Vārpiņās" – nācās gan pakašķēties, gan pastrādāt, gan pamīlēties.

Viss kā dzīvē.

Es jau arī saku, ka nerakstu neko tādu, kas nenotiek dzīvē starp cilvēkiem. Dzīvoju ar domu, ka romantika – tas ir forši, labi un pacilājoši.

Tomēr katrā romānā ir arī sava, tā sakot, praktiskā sižeta līnija.

Taisnība, tā ir. "Ieputinātajos" tā bija meža tēma, kas man pašai ļoti tuva. Abi vecāki strādāja mežsaimniecībā, visa mana bērnība pagāja Latgales lielajos mežos, tādēļ par šo jomu visu labi zināju, vajadzēja tikai atsvaidzināt atmiņu.

Līva "Apreibinātajos" aizrāvās ar interesantu drēbju šūšanu, un vēl tur bija darbs valsts iestādēs, ko es ļoti labi pazīstu. Notikumi gan izdomāti, tie nebija ņemti no manas pieredzes, bet tā patiešām varētu notikt.

Reklāma

"Kvēlojošajos" savukārt nācās rakstīt par graudkopību, par ko nezinu pilnīgi neko. 

Draudzenes vīrs ir lauksaimniecības konsultants, tad man bija sagatavots saraksts ar jautājumiem, atbildes rūpīgi pierakstīju. Tas tiešām bija sarežģīti.

Savukārt tagad "Vējainajos" ir skaistumkopšanas līdzekļu ražošana, liela uzņēmuma vadīšana.

Un tad vēl zviedrs, kurš cenšas saprast, cik spēcīgas ir viņa dzimtas latviskās saknes.

Nerakstītu, ja tā nejustos, bet latvietības saknes man pašai ir ļoti spēcīgas. Droši vien tādēļ tādas devu arī Hugo.

Kāda ir sajūta tagad, kad teju, teju jau iznāks tava iecerētā gadalaiku cikla pēdējā grāmata?

Es ļoti labi atceros sākumu, "Ieputinātos", jo tā bija mana pirmā grāmata, turklāt uz to dažādu apstākļu dēļu gāju ļoti ilgi – to laikam nemaz nevar aizmirst. "Ieputinātos" var klasificēt pirmo reižu sarakstā – pirmā balle, pirmais skūpsts, pirmā braukšanas reize pie stūres – tāpat arī pirmā grāmata, tas ir kaut kas īpašs. Un, runājot par "Vējainajiem", arī par tiem ir saldsērīgas domas, jo nu gadalaiku sērija ir izsapņota, izlolota līdz galam, un septembrī pēdējais romāns nonāks pie lasītājiem. Arī tā, var teikt, ir vēl viena lielā pirmā reize: noslēdzies kopums, gadalaiku cikls. Man tas nav pašsaprotami – nezinu, vai kādreiz būs, jo tas ir ļoti liels darbs ar sevi, ar varoņiem, stāstu, ar izdevniecību, tas ir nozīmīgs pasākums. Katru grāmatu no šī cikla es gaidīju un nevarēju sagaidīt, un ar katru man emocijas plūda pāri malām.

Četri romāni, četri gadalaiki, četras varones. Vai visas vienlīdz mīļas vai tomēr kāda sirdij tuvāka?

No visām četrām tieši Sofija man patīk vislabāk, šķiet vistuvākā. Pat ja mēs abas vienkārši sēdētu blakus un nerunātu, varbūt viņa teiktu kaut ko ačgārnu vai smieklīgu, es viņu pieņemtu tādu, kāda viņa ir. Sofija atklājas ļoti lēni, viņa ir intriģējoša personība. Bet visas dāmas man ir vienlīdz foršas un mīļas, un man ir sajūta, ka ar viņām visām esmu bijusi pazīstama. Un, lai gan stāsti uzrakstīti, viņas joprojām ir ar mani kopā, es par viņām šad un tad iedomājos. Nezinu, kā citiem autoriem, bet ar mani varoņi ir kopā visu laiku.

Nu, citi rakstnieki man ir teikuši, ka pie viņiem varoņi atnāk ar čemodāniņiem, apsēžas un pasaka: "Tagad tu par mums uzrakstīsi!" Un, kad grāmata gatava, pieceļas, atvadās un aiziet.

Savā ziņā tā tiešām ir. 

Es kopumā esmu diezgan sistemātisks cilvēks, man patīk, ka ir zināma kārtība, viena lieta seko otrai, arī pa manuskriptiem es nemētājos. 

Bet pagājušajā vasarā braucu ar riteni, un ienāca prātā sīks motīviņš, ap kuru uzreiz izveidojās doma par romānu. Un sanāca, ka to romānu, kuru es biju domājusi rakstīt, pārliku uz priekšu un ķēros pie šī.

Tas nozīmē, ka lasītāji nākamajā gadā var gaidīt jaunu romānu, jau cietajos vākos?

Tā es ceru. Solīt vēl negribu un nosaukumu arī neteikšu, bet gribu turēties pie līdzšinējā stila.

Tu teici: darbs ar sevi, darbs ar varoņiem un sižetu. Bet kā tad ir, vai rakstīšana tiešām ir tikai darbs, kas izsmeļ, vai tā arī tev ko dod?

Nu vispār tie ir amerikāņu kalniņi. Jāsaka: man ļoti patīk amerikāņu kalniņi. Sākt stāstu ir līdzīgi kā traukties lejā brīvajā kritienā. Tad seko uzrāviens, jūti gandarījumu, jo ir iedvesma, šaujies augšā nākamajā kalniņā. Tad ir brīži, kad tevi apmet ar kājām gaisā, un tu sāc domāt – rakstīt tā vai šitā. Tad sabīsties, ka varbūt cilvēki uzrakstīto nelasīs, viņiem nepatiks, varbūt šī aina jāpārtaisa. Rakstīšana ļoti iedvesmo, bet arī izsmeļ. Man laikam ir paveicies, to jau arī esmu teikusi, man nešķiet grūti rakstīt, un laikam jau, ja būtu grūti, arī nevajadzētu. Un man pašai patīk uzrakstītais, nav bijis tā, ka vajadzētu pārrakstīt lielus gabalus. Bet ir šaubu, nedrošības brīži, ir jāpiestāj un jāpadomā.

Visgrūtāk ir, kad pāris dienu nav sanācis rakstīt, tad viss sastājies, sadrūzmējies, spēj tikai izsekot domām. Un, kad atver datoru, rakstāmais burtiski izsit korķi. Protams, idejas pierakstu arī uz lapiņas, piezīmes ir gan plānotājā, gan telefonā, bet reizēm kaut ko arī nepaspēju, jo ir taču darbs, ģimene, bērnu skola, pulciņi, reizēm doma atnāk, kad esi pie stūres vai kādā sanāksmē, un citreiz tā ir ļoti strauji gaistoša, tad sākas darbs ar sevi, lai atcerētos, kas tas īsti bija.

Jaunajā romānā ievijas arī ceļojumu tēma, un tu vairākkārt esi teikusi, ka paši esat aizrautīgi ceļotāji. Kas ir šīgada spilgtākie iespaidi?

Mums tiešām patīk ceļot. Pilnīgi var gadīties, ka sestdienā, braucot uz veikalu, attopamies Liepājā, Ventspilī vai Kuldīgā. Maija svētkos izbraucām no mājas, atbraucām atpakaļ pēc mantām un devāmies uz Gdaņsku. Vasaras sākumā vēlreiz bijām Polijā, bet jau Tatros, Zakopanē, kas ir tūristiem, īpaši ģimenēm, ļoti piemērota vieta. Pabijām arī otrpus robežai Slovākijā, kur nokāpām stalaktītu alā. Neiedomājami iespaidīgi.

Kā mēs ar vīru sakām – mēs baudām katru dienu, lai ir ko atcerēties. Un, tā kā bērni ceļo ar mums kopā, arī viņi uzzina kaut ko jaunu, orientējas kartē. Tādēļ ceļošana nav tikai laba laika pavadīšana, bet arī sajūta, ka spējam bērniem dot kaut ko vērtīgu.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
PAR SVARĪGO
Reklāma