Clear 13.1 °C
P. 19.07
Digna, Jautrīte, Kamila
Nav vairs ilgi jāgaida, kad Lilijas un Aivara Ansonu dārzs ieslīgs baltās ziedu kupenās un dobē lapas izpletīs rabarbers.
Nav vairs ilgi jāgaida, kad Lilijas un Aivara Ansonu dārzs ieslīgs baltās ziedu kupenās un dobē lapas izpletīs rabarbers.
Foto: No personiskā arhīva

Kam tikai nav celti galdā Lilijas un Aivara Ansonu audzētie labumi – arī karaļiem, prezidentiem, valstu vadītājiem un citām slavenībām. Kad viņiem jautā, kā tiek galā ar četru hektāru plašo augļu dārzu un vairākām siltumnīcām savā Džūkstes pagasta bioloģiskajā zemnieku saimniecībā "Ataugas", atbilde ir īsa – mums ir 25 stundas diennaktī.

Reklāma

Uz "Ataugām" braucu pēc pavasarīga zaļuma, ko šajā laikā gribas redzēt ātrāk gan laukā, gan uz galda. Pie vārtiem sagaida divas sparīgas rējējas, kas ciemiņu dēļ tiek iesprostotas mājā. Skatam paveras siltumnīcas un plašais augļu dārzs, kas robežojas ar tīrumu, pa kuru braukā traktors ar piekabi. Vai konvencionālais zemnieks? Konvencionālais gan, taču no iespējamā sintētisko ķīmisko vielu kaitējuma savu bioloģisko saimniecību Ansoni sargā ar kuplu lazdu stādījumu divās rindās un drošības joslu uz blakus lauka. Saimnieki vedina uz siltumnīcu, kur ienācēju sagaida patīkams siltuma vilnis un košs zaļumu lauks.

Gribējās dzīvot zaļi

Ansoni saimnieko bioloģiski kopš zemnieku saimniecības “Ataugas” dibināšanas, ko apliecina vietējais Zaļais sertifikāts.

Uz zaļās takas viņi nostājās jau 1992. gadā, kad izveidoja savu zemnieku saimniecību. Aivars palepojas, ka "Ataugām" tolaik vietējais bioloģiskais sertifikāts izdots ar 60. numuru, Tukuma pusē viņi bijuši pirmie bioloģiskie zemnieki. Lilija stāsta, ka, pārceļoties no Rīgas uz dzīvi Džūkstes pagastā, gribējuši dzīvot zaļi tiešā un pārnestā nozīmē, tikai vietējie ļaudis iesākumā viņus uzskatījuši par dīvaiņiem. "Atceros, kaimiņš teica, ka esam atpalikuši, jo neizmantojam jaunās tehnoloģijas. Atbildēju, ka tieši mēs ejam visiem pa priekšu, ko parāda šodiena."

"Ataugas" atnāca negaidīti, kad jau bija noskatīts īpašums Pedvālē, bet atceļā uz Rīgu sarunā ar nejaušu ceļabiedru uzzināja par pārdošanai nolemtu saimniecību Džūkstē. Virsroku guva tuvums Rīgai un Lilijas māsai, kas dzīvo netālajos Bikstos. Siltumnīcas un augļu dārzs pat nebijis prātā, ka tikai māja laukos, kur pavadīt vasaras, kā 80. gados darīja daudzi mākslas jomu ļaudis, un vai tad Ansoni sliktāki? Tolaik viņi nevarēja iedomāties, ka kļūs par īsteniem zemniekiem, kam pa spēkam izaudzēt gandrīz jebko.

Kad Latvija, atguvusi neatkarību, no sociālistiskās saimniekošanas nokļuva mežonīgā kapitālisma skavās, nācās domāt par veidu, kā nopelnīt. "Dzīvot no kaut kā vajadzēja," nosaka Aivars, kas, būdams mācīts elektriķis, bija strādājis gan par apgaismotāju Valmieras teātrī, gan taisījis mēbeles kolhozā "Padomju Latvija". Lilija 31 gadu nostrādājusi par medmāsu. Par pirmo viņu peļņas avotu kļuva puķes – audzējuši rozes, neļķes, bet īpaši slaveni tapa ar puķuzirņiem.

Āboli – Anglijas karalienei

Ansonu puķuzirņi rotājuši gan Japānas imperatora galdu, viņam viesojoties Latvijā, gan NATO samita telpas Rīgas pilī. Ar puķuzirņiem reiz sanācis pat satraucošs piedzīvojums – laukā septembris, bet Mārtiņš Rītiņš, ar kuru sadarbojušies kā šefpavāru un bioloģisko tirdziņu atbalstītāju, pavēsta, ka televīzijas šovā "Dziedi ar zvaigzni", kurā piedalījies kopā ar operdziedātāju Eviju Martinsoni, viņam vajag "pupuzirņus". Nu kādi rudenī puķuzirņi – nav pat ko cerēt! Lilija par šefpavāra vēlmēm parasti noteikusi – ja māksliniekam vajag –, un abi ar vīru devušies lūkot uz siltumnīcu, kur, tavu brīnumu, pašā tālākajā stūrī bija uzziedējis kupls zars ar ziliem ziediem. Nesen kādā intervijā E. Martinsone atzinusi, ka joprojām glabā puķuzirnīšu pušķīti, ko viņai Mārtiņš bija pasniedzis raidījumā.

Tirdziņus nomainījuši tiešās pirkšanas pulciņi, kuriem Ansoni piegādā savu izaudzēto un saražoto.

"Ataugu" labumi nonākuši arī karalisko viesu un citu slavenību smalkajās maltītēs, kuras gatavojis M. Rītiņš. Anglijas karaliene jau aizsaulē, bet saimniekiem vēl prātā atmiņas par viņas viesošanos Latvijā, kad svinīgajās pusdienās pasniegts saldēdiens ar pašu audzētiem āboliem. Uz Elizabetes II šķīvja nonācis 'Rubīns' un 'Berženinku Ananass'.

Savukārt Spānijas karaļpāris dabūjis nogaršot viņu vīnogas. Par šefpavāra izvēli saimnieki brīnījušies. Stādu savulaik iedevis kaimiņš un teicis, ka vestas no dienvidiem, ogas, kas garšā līdzīgas šķirnei 'Isabella', ienākušās pavēlu, tāpēc vēsākās vasarās pat nav paspējušas nogatavoties. "Mārtiņa iecere ar tām cienāt Spānijas karali – cilvēku no zemes, kurā tiek audzētas vīnogas, – šķita pilnīgi nepieņemama. Taču viņš apgalvoja, ka kopā ar pelējuma sieru mūsu vīnogas garšos izcili!" Prasītās ogas piegādājuši un atceļā uz mājām nopirkuši zilo sieru, lai paši pamēģinātu ar vīnogām – Mārtiņam bijusi taisnība.

Reklāma
Reklāma

Partizāni siltumnīcā

"Te man ir pakčojs (Āzijas kāposts), mizuna (Austrumu kāposts, skatā līdzīgs rukolai), šeit – spināti, sinepju salāti, mangolds, rukola un pa vidu visiem – mani partizāni," saimniece iepazīstina ar zaļo klājumu siltumnīcā. Par partizāniem viņa sauc augus, kas sadīguši no pērn audzēto augu sēklām, kuras nav paspēts savākt. Salīdzinot ar pirkto sēklu augiem, piemēram, pakčoja partizāni izskatās daudz veselīgāki – ar tumšākām, spīdīgākām lapām.

Līdzās kultivētajiem augiem siltumnīcā brangi saaugušas un zied pienenes. "Nezāles nav slinkuma dēļ, ļaujam augt arī balandai, virzai, gārsai – visām, kas ēdamas," skaidro Lilija. Aivars piebalso, ka mūsdienās nezāļu salāti ir ļoti iecienīti, spēj tikai siet buntītēs un piegādāt pircējiem. Produkciju sagatavo saimniece – nogriež zaļumus ar šķērēm, liek atdzesētā bļodā, šķiro, sver un ar operāciju māsas precizitāti veido buntītes. Citā siltumnīcā sasēti redīsi un savu kārtu stādīšanai zemē gaida tomāti, gurķi un paprika. Ražas baudīšanas laiku Ansoni prot pagarināt līdz ziemai, kad savus tomātus vēl ēdot Ziemassvētkos, zaļumus – janvārī. No siltumnīcas zaļās bagātības saimniecei vislabāk garšojot redīsi ar visām lapām – atdala saknīti un savienojuma vietu ar lapām, sagriež un samaisa ar ļoti labu olīveļļu.

Izaudzēto ražu kādreiz veduši uz Berga bazāru, Kalnciema tirgu un citur, taču jau ilgāku laiku to piegādā tiešās pirkšanas pulciņiem Rīgā. Vienu laiku gādājuši pat 11 vietām, tagad skaits samazinājies, jo pamazām sevi liek manīt gadi, kas tuvojas septītajam desmitam. Trīsdesmit saimniekošanas gados darba nav kļuvis daudz mazāk. Lai gan "Ataugās" vairs neaudzē tirgum puķes, gaļas aitas un trušus, neskābē kāpostus, tomēr augļu koku un krūmu dārzs izpleties četros hektāros ar 33 sugām.

Dārzs izpleties četros hektāros ar 33 sugu bagātību. Cik tur aiziet laiks, lai tikai nopļautu zāli!

Biznesa plāns – jāmaina?

Pastaiga no siltumnīcas turpinās pa dārzu, kur, klausoties saimnieku skaidrojumā, šķiet, ir sastādīti visi iespējamie augļu koki un krūmi. Iesākuši ar 67 šķirņu plūmēm, tāpēc ka Lilijai tās garšo un ienākas ātra raža. Ne viens vien pircējs jūtas pārsteigts, kad pagaršo tik dažādos augļus, jo atklāj, cik bagāta var būt plūmju pasaule. Savas plūmes veido kā krūmus, lai pasargātu no izsalšanas, bet ābelēm ļauj augt staltām – kā neagronome uzskatot, ka nav ko bojāt kokus.

Ražas laikā Ansonu augļu dārzā.

Šķirņu bagātība valda arī citos stādījumos – ķiršu, ābeļu, kazeņu, aveņu, jāņogu, sausseržu u. c. – ar mērķi, lai augļi un ogas ienāktos pēc iespējas ilgāku laiku. "Saldie ķirši mums ražo līdz jūlija vidum, tiesa, tad gan ogas vairāk dabū lapsenes," pasmaida saimniece. Savu daļu paņem strazdi, jo vairs neesot vārnu, kas vairākus gadus dārzu bija paņēmušas savā uzraudzībā un citus ogu kārotājus nelaida tuvumā. Ja neuznāk ziemas ar strauju temperatūras maiņu, kas ir lielākais dārza postītājs, lielākoties augi viņu dārzā jūtas labi. Tomēr ir arī izņēmumi – aprikozes, plūškoks un smiltsērkšķis –, kuriem šeit nepatīk, atzīst Ansoni.

Vienīgais, kas ar saviem koši dzeltenajiem ziediem jau priecē acis, ir kizils.

Ap daudziem kokiem un krūmiem apkaisīti pelni – kauliņkokiem tie īpaši vajadzīgi, ko pierādījušas augsnes analīzes. Tāpat kā siltumnīcas, arī dārza kopšana un citi darbi notiek tikai saviem spēkiem. Aivars vairākas reizes vasarā ar traktoriņu un trimmeri nopļauj zāli. Ražu vāc paši.

Ansonu padomi.

Līdz šim, kad viņiem kāds jautāja, kā spēj tik daudz paveikt, parasti atbildēja – mums ir 25 stundas diennaktī. Kā? Vajag celties stundu agrāk, nosmējuši, taču tagad atzīst, ka nāksies pārskatīt darba apjomu, jo nav vairs tik daudz spēka kā kādreiz. "Šis bija spožs biznesa plāns, lai mums katru mēnesi būtu darbs un nāktu naudiņa 10 līdz 15 gadus. Taču tas ilgst jau 20 un vairāk gadus, mēs esam kļuvuši vecāki, vairs nevaram ar visu tikt galā un jāatrod laiks arī atpūtai," spriež Lilija. Aivars piebilst, ka pilnīgi pietiktu ar vienu hektāru augļu dārza. Izskatās, ka "Ataugu" saimniekiem vajadzīgs jauns biznesa plāns, lai atliktu laiks ilgākam priekam par savu mūža darbu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma