1920. gada vasarā izlūkgājienos devās, iespējams, daudzi līdz šim nezināmi un vārdā nenosaukti Latvijas armijas izlūki, kas mēģināja pārbaudīt sarkanarmiešu modrību, iegūstot vērtīgu informāciju par ienaidnieku, kaut arī pamiera situācijā. Un arī, ko tur liegties, dažreiz paņemot savu daļu kara laupījuma jeb trofeju bruņojuma vai ekipējuma izskatā.

Pirms simt pieciem gadiem, 1920. gada 1. februārī, Latgales frontē iestājās oficiāls pamiers starp karojošajām pusēm – Latvijas armiju un Padomju Krievijas sarkanarmiju. Latvijas Neatkarības karu varēja uzskatīt par sekmīgi pabeigtu. Taču bez ilūzijām.

Mūsu valsts bruņotie spēki bija izcīnījuši uzvaras pār visiem iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, atbrīvodami visu valsts teritoriju, kurai gan vēl nebija oficiāli noteiktu robežu. Tagad bija jāleģitimē reālā situācija un visdrīzākā laikā jāsāk miera sarunas ar austrumu kaimiņu, ar kuru nupat vēl bija karots. Latvijas armija šajā laikā bija sasniegusi savus vislielākos skaitliskos izmērus – apgādībā skaitījās 76 394 karavīri.

“Frontē viss mierīgi”, bet ne tik ļoti

Vēl 11. janvārī Maskavā sākās Latvijas un lielinieciskās Krievijas pamiera sarunas. Pamieru parakstīja 30. janvārī, tas stājās spēkā 1. februārī, kad mūsu karaspēka vienības bija sasniegušas plānoto valsts nākamo robežlīniju. Pamiers pēc Latvijas armijas virspavēlniecības rīkojuma bija slepens. “Karaspēka daļām un priekšniecībai, neizslēdzot arī divīziju komandierus, netika itin nekas darīts zināms par pamiera noslēgšanu. Tika dota pavēle: pēc norādītas līnijas ieņemšanas [..] izvēlēties izdevīgākas pozīcijas,” savos memuāros raksta armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš. Latvijas armija nostājās līnijā Drisa (tag. Verhņedvinska, Baltkrievija) – Osveja – Zilupes upe – Ludzas upe – Katleši. Frontē iestājās pamiers.